Pēc traģēdijas, neskaitot krimināllietu, valsts tika ierauta 16 civillietās, kuras savu noslēgumu piedzīvoja vien pirms četriem gadiem, valdībai ļaujot Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam (VUGD) izlīgt ar pēdējiem diviem tā dēvētajā Talsu traģēdijā cietušajiem. Tomēr divus gadus pēc izlīguma pēdējā civillietā, 2015. gada februārī, tiesa lēma sākt vēl vienu civillietu, kurā tiesvedība turpinās.
Atskats vēsturē
Laikraksta "Talsu Vēstis" rakstītais liecina, ka traģēdija notikusi pulksten 15.20, kad Talsu ugunsdzēsēju un policijas svētku laikā lūzusi autopacēlāja strēle, un uz tās esošie bērni nokrituši no vairāk nekā 18 metru augstuma. Pacēlājs bija novietots uz automašīnas "Kamaz" bāzes. Sākotnējais pacēlāja šoferu uzdevums bijis pacelt gaisā bākugunis kā simbolisku svētku lāpu, taču realitātē šoferi ļāvuši pacēlēja grozā kāpt cilvēkiem, lai aplūkotu pilsētas panorāmu no augstuma.
Autopacēlāja instrukcija paredzēja, ka grozā drīkst atrasties ne vairāk kā četri pieauguši cilvēki. Liktenīgajā brīdī tajā atradās 22 cilvēki, no kuriem vairākums bija bērni. Pacēlāja strēle neizturēja slodzi un salūza, cilvēkiem nokrītot uz asfalta.
Vietējais laikraksts "Talsu Vēstis" 1. jūlijā publicējis ugunsdzēsēju skatījumu par notikušo traģēdiju. Talsu ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks Pēteris Bekmanis laikrakstam skaidrojis, ka svētku pirmo daļu rīkojuši Talsu ugunsdzēsēji, bet ministrija piedāvājusi pacēlāju "Bronta". Svētku programmu Bekmaņa atvaļinājuma laikā parakstīja viņa pienākumu izpildītājs Modris Keiselis un policijas daļas priekšnieks Aivars Pumpiņš, un tā bijusi saskaņota ar Talsu pilsētas domes vadītāju Visvaldi Radeli. Pēc tam gan Talsu ugunsdzēsēji saņēmuši no ministrijas informāciju, ka "Bronta" pacēlāja vietā saņems "ZIL 131" leņķveida autopacēlēju, par ko atbildīgais būs Ainars Pencis. "Taču 28. jūnijā uz Talsiem neatbrauca ne bronta, ne zils 131, bet kamazs no Rīgas 24. UGD. Nepārbaudījām šo automašīnu, jo kolēģiem Rīgā ir tādi paši uzpleči kā mums," laikrakstam skaidrojis Bekmanis. Tāpat Talsu ugunsdzēsēji laikrakstam atzinuši, ka "ir vainīgi, taču kā dienests, nevis Talsu daļa" un "morāli nevis juridiski", kā arī kāds Talsu ugunsdzēsējs norādījis: "Tā svētku daļa, kas bija atkarīga no mums, bija droša."
Cik tur spēja iespiesties, tik arī tika pacelti gaisā. Mūsu bija kādi 20 vai vēl vairāk.
Laucienes pašvaldības ugunsdzēsējs Modris Popens savukārt laikrakstam stāstījis, ka savu 14 gadus veco dēlu pēdējā brīdī paspējis izraut no pacēlāja. "Tur jau bija pāri visām robežām. Prasīju celtņa vadītājam, viņš teica, ka Rīgā pacēlāju grozi bijuši tikpat pārpildīti," tā ugunsdzēsējs. Arī kāda notikuma aculieciniece, kas vēl pirms traģēdijas pati paspējusi izbaudīt grozā būšanu, laikrakstam stāstījusi, ka izklaides iespēja bijusi plaši pieprasīta, īpaši bērnu vidū, taču neviens neesot teicis, ka grozā var kāpt tikai daži bērni.
"Cik tur spēja iespiesties, tik arī tika pacelti gaisā. Mūsu bija kādi 20 vai vēl vairāk," atminas notikuma aculieciniece, norādot, ka grozā krakšķējušas ķēdes, bet, laižoties lejā, tas sasvēries uz vienu pusi. Tāpat bijis iespējams pārkrist pāri groza malai vai izslīdēt starp nožogojumu un grīdu. "Neviens pieaugušais mūs tur neuzmanīja," atminas jaunā sieviete. Grozs, kurā bija viņa, gan veiksmīgi nocēlies lejā, tomēr viņa bijusi netālu brīdī, kad, paceļoties nākamajā reizē, tas kritis. "Viss notika tik ātri – pārtrūka viena ķēde un neizturēja arī otra. Skaļi un izmisīgi kliegdami, bērni ar grozu krita lejā," notikumus laikrakstam atstāstījusi aculieciniece.
3. jūlija laikrakstā minēts, ka toreizējais domes priekšsēdētājs Radelis esot paudis viedokli, ka autopacēlāja celtņa strēlei esot bijis vecs aizlūzums, tomēr Valsts darba inspekcija pēc nelaimes paziņoja, ka pirms nelaimes celtņa stāvoklis atbildis drošības tehnikas noteikumiem, un atbildība būtu jāuzņemas par tā nepareizu ekspluatāciju.
Kurzemes tiesu apgabala prokuratūra sāka traģēdijas izmeklēšanu. Krimināllietas izskatīšana sākās 1998. gadā. Saldus rajona tiesā uz apsūdzēto sola sēdās autopacēlāja šoferi Vilnis Griķis un Igors Ivanovs, kā arī bijušais Talsu ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks Pēteris Bekmanis, inspektors Modris Keiselis un VUGD priekšnieka vietnieks Pāvels Zagorskis.
Krimināllietu sadalīja un Bekmaņa, Keiseļa un Zagorska apsūdzības daļa tika nodota papildizmeklēšanai, savukārt autopacēlāja vadītājus Ivanovu un Griķi tiesa atzina par vainīgiem nonāvēšanā aiz neuzmanības un smagu miesas bojājumu nodarīšanā, jo abi apsūdzētie nebija kontrolējuši cilvēku skaitu autopacēlāja grozā, pieļaujot, ka tā maksimālā celtspēja pārsniegta vairākas reizes. Lai arī viņu izdarītie noziedzīgie nodarījumi bija sodāmi ar reālu brīvības atņemšanu, viņiem tika piemērots Amnestijas likums un viņi tika atbrīvoti no turpmākās reālas soda izciešanas cietumā. Šo spriedumu atstāja spēkā arī citu instanču tiesas.
Spriedumu pārsūdzēja un lieta nonāca Kurzemes apgabaltiesā. Apelācijas instance Griķim un Ivanovam piespriestos sodus atstāja spēkā, bet atcēla lēmumu par Bekmaņa, Keiseļa un Zagorska apsūdzības lietas daļas nosūtīšanu papildizmeklēšanai, nosakot, ka Saldus rajona tiesai tā jāizskata citā tiesas sastāvā. Saldus rajona tiesa lietu sāka izskatīt 1999. gada nogalē, pieņemot lēmumu pieaicināt Iekšlietu ministriju (IeM) un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu (VUGD) civilatbildētāju statusā.
VUGD priekšnieka vietnieks Pāvels Zagorskis, bijušais Talsu ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks Bekmanis un inspektors Keisels tika apsūdzēti pēc toreiz vēl Kriminālkodeksa 163. panta par nolaidību. Kurzemes apgabaltiesa viņus atzina par nevainīgiem un attaisnoja nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Spriedums tika pārsūdzēts un tiesāšanās turpinājās vēl četrus gadus līdz 2002. gada 8. novembrī Augstākās tiesas Senāts pieņēma galīgo lēmumu, atstājot spēkā spriedumu, ar kuru Bekmanis un Keiselis tika attaisnoti, bet Zagorskim piespriesta brīvības atņemšana uz trim gadiem nosacīti ar pārbaudes laiku uz diviem gadiem.
Sākot izskatīt Talsu traģēdijas krimināllietu pret tad jau bijušajiem VUGD priekšniekiem, Saldus rajona tiesa nolēma, ka IeM tiks pieaicināta kā civilatbildētāja – cietušie tika atzīti par civilprasītājiem, un viņu prasības vērstas pret IeM. IeM tiesā sacīja, ka sevi par civilatbildētāju neuzskata, norādot, ka par civilatbildētāju šajā lietā ir jāpieaicina VUGD. Toreiz IeM pārstāve tiesā skaidroja, ka VUGD ir IeM pārraudzībā esoša iestāde, kas patstāvīgi pilda likumā noteiktas funkcijas un pati atbild par šo funkciju izpildi. Tiesa daļēji apmierināja ministrijas lūgumu un nolēma kā civilatbildētāju lietā pieaicināt VUGD, bet par vainīgiem atzītos šoferus lēma kā civilatbildētājus nepieaicināt.
Cietušo iesniegtās civilprasības, kas pārsniedza 5,5 miljonus latu (7,83 miljonus eiro), beigās tomēr tika atstātas bez izskatīšanas. Dažus gadus vēlāk cietušie un bojā gājušo tuvinieki vērsās Rīgas apgabaltiesā, lūdzot no valsts piedzīt kompensāciju par nodarītajām morālajām ciešanām.
Prasībās minētais kompensāciju apmērs bija ļoti dažāds – no dažiem desmitiem tūkstošu latu līdz pat vairāk nekā miljonam latu. Sākotnēji tika ziņots, ka kopumā prasību iesniedzēji gribēja no valsts piedzīt vairāk nekā astoņus miljonus latu, bet VUGD aplēses liecināja, ka Latvijas tiesās iesniegti 16 civilprasību pieteikumi, kuros no valsts saistībā ar traģēdijas nodarītajām ciešanām prasīto kompensāciju kopējais prasījumu apjoms bijis ap 12 miljoniem latu (17,07 miljoniem eiro).
Ja krimināllietas iztiesāšana līdz galīgam rezultātam prasīja vien četrus gadus, tad 16 civillietu izskatīšana ievilkās uz 16 gadiem. Vien 2013. gada 1. augustā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) paziņoja, ka līdz ar valdības atļauju VUGD noslēgt izlīgumu ar diviem traģēdijā cietušajiem to prasībās pret valsti VUGD personā, noslēgusies gadiem ilgusī tiesvedība starp valsti un traģiskā negadījuma upuriem. 12 miljonus latu (17,07 miljonus eiro) gan VUGD samaksāt prasītājiem nenācās, tomēr dienesta aprēķini liecināja, ka valsts VUGD personā atlīdzībās gan par nodarīto morālo kaitējumu, gan sakropļojumu izmaksājusi kopumā ap 420 tūkstošiem latu (598 tūkstošiem eiro). Par katru izmaksājamo kompensāciju valdība lēma, vai VUGD piešķirt nepieciešamo summu no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.
Lietās, kurās VUGD nepanāca izlīgumu, Augstākās tiesas (AT) Civillietu tiesu palāta gandrīz visu prasītāju prasības daļēji apmierināja, uzliekot pienākumu piedzīt kompensācijas no valsts. Pēc tam, kad VUGD lielākoties visās civillietās visās tiesu instancēs zaudēja, dienests nolēma ar cietušajiem prasītājiem izlīgt, neskatoties uz to, ka vēl 2012. gadā Iekšlietu ministrija (IeM), kura lietās bija atbildētāja statusā, paziņoja, ka negrasās aicināt prasītājus vienoties par iespējami mierizlīgumu. Tobrīd spēkā bija stājušies jau seši valstij nelabvēlīgi spriedumi un vēl desmit prasības bija dažādās iztiesāšanas stadijās.
IeM paziņojums bija arī pretrunā ar VUGD pausto nostāju 2011. gada izskaņā, kad spēkā bija stājušies četri spriedumi. Zaudējot vairākās lietās gala instancē, dienests atzina, ka ir gatavs mierizlīgumiem civilprasībās par morālā kaitējuma piedzīšanu saistībā ar Talsu traģēdiju. Toreiz LNT ziņoja, ka pēc Augstākās tiesas Senāta lēmumiem valsts vairs nepretojas un atzīst prasības, lai gan sākotnējais viedoklis bija – atbildība un sāpju nauda jāprasa no vainīgajiem šoferiem.
VUGD Juridiskās nodaļas priekšnieks Intars Opolais toreiz televīzijas raidījumam atzina, ka ar prasītājiem atlikušajās 12 lietās varētu arī vienoties, proti, "panākt kaut kādu izlīgumu šajās lietās. Vienoties par izmaksājamām summām, nesniegt ne apelācijas, ne kasācijas". Vienlaikus toreiz viņš identificēja arī iespējamo šķērsli, norādot, ka tiesas piespriestās morālo kompensāciju summas ir pārāk dažādas, kaut arī vienādos apstākļos tam tā nevajadzētu būt. Tieši šis apstāklis liekot lietas pārsūdzēt.
Lai noskaidrotu traģēdijas cēloņus un apstākļus, kā arī atrastu vainīgās personas un novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos, tā brīža iekšlietu ministrs Dainis Turlais (tolaik no demokrātiskās partijas "Saimnieks") izveidoja dienesta izmeklēšanas komisiju. To vadīja Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Staris. Pēc dienesta izmeklēšanas rezultātu paziņošanas un vainīgo identificēšanas, nākamajā dienā demisionēja arī pats iekšlietu ministrs.
Turlais iekšlietu ministra amatā Andra Šķēles valdībā tika apstiprināts 1997. gada februārī un 1997. gada 30. jūnijā no amata atkāpās, uzņemoties "morālo atbildību" par notikušo. Laikraksts "Talsu Vēstis" ziņo, ka saistībā ar traģisko notikumu Talsos tā brīža Ministru prezidents Šķēle pārtraucis atvaļinājumu un no Londonas ieradies Rīgā, lai pieņemtu Turlā demisiju. Šķēle lēma atbrīvot Turlo no ministra pienākumu pildīšanas ar 1997. gada 10. jūliju. Pats Turlais skaidroja, ka demisionē, uzņemoties morālu, bet ne politisku atbildību. Šķēle komentēja, ka Turlā rīcība vērtējama kā pareiza un šis notikums atgādina, cik svarīgi ievērot dažādas formalitātes, instrukcijas un noteikumus.
Lielākā problēma bija uzņemties šo atbildību par notikušo nelaimi, apzināties, atklāt, atzīt: jā, mēs kā amatpersonas nepildījām savus pienākumus vai darījām to pavirši.
Par notikušo traģēdiju jau nākamajā dienā izteicās arī tā brīža Valsts prezidents Guntis Ulmanis, kurš notikušo nodēvēja par "nežēlīgu un traģisku nelaimi". "Amatpersonu bezatbildīgas un nolaidīgas rīcības rezultātā esam zaudējuši daudzu bērnu dzīvības, daudzi ir smagi ievainoti. Neizsakāmas ir mūsu sāpes un vainas apziņa bojā gājušo un viņu piederīgo priekšā," sacīja valsts pirmā amatpersona, izsakot līdzjūtību cietušo ģimenēm un tuviniekiem. Vienlaikus Ulmanis arī asi paziņoja, ka traģēdija nekavējoties jāizmeklē, un "valstij jāuzņemas konkrēta atbildība par bojā gājušo un cietušo ģimenēm".
Turlais 1997. gada 9. jūlijā preses konferencē par Talsu traģēdijas cēloņiem un sekām paziņoja, ka pēc dienesta izmeklēšanas secināts, ka amatpersonas nav pildījušas savus pienākumus vai arī tas darīts pavirši.
Toreiz Turlais medijiem paziņoja, ka dienesta izmeklēšana nav bijusi sarežģīta, jo iesaistīti bijuši dienesti, kuru funkcijas skaidri noteiktas. "Tāpat skaidri noteiktas funkcijas ir katram šo dienestu darbiniekam. Tā teikt, šai ķēdē nav nezināmo locekļu. Lielākā problēma bija uzņemties šo atbildību par notikušo nelaimi, apzināties, atklāt, atzīt: jā, mēs kā amatpersonas nepildījām savus pienākumus vai darījām to pavirši. Protams, skumji, ka uz notikušās traģēdijas fona daži cilvēki domāja par savām karjerām un ambīcijām, nevis traģēdijā cietušo cilvēku un viņu tuvinieku pārdzīvojumiem. Kaut gan, protams, neviena izmeklēšana, nekādi sodi nespēs remdēt traģēdijā cietušo cilvēku sāpes un pārdzīvojumus," 1997. gada 9. jūlijā medijiem sacīja atbildīgais ministrs.
Turlais sabiedrībai skaidroja, ka Iekšlietu ministrijas (IeM) ugunsdzēsības un policijas svētkus nolemts rīkot, lai popularizētu VUGD un Valsts policiju, nodemonstrētu dienestu tehniskās un taktiskās iespējas un to savstarpējo sadarbību. Pavēle un kontrole par pavēles izpildi uzdota tā brīža VUGD priekšniekam Jurim Ļabim un Valsts policijas priekšniekam Aldim Lieljuksim.
Savukārt dienesta izmeklēšanā atklājies, ka neviens neko vairāk par šiem svētkiem un to norisi nav zinājis. Proti, pavēles par svētku rīkošanu saturs ne ar vienu no VUGD centrālā aparāta struktūrām nav ticis saskaņots, arī IeM to nav saņēmusi un līdz ar to IeM bijis grūti kontrolēt tās izpildi – tātad svētku norisi. Tāpat saistībā ar svētkiem nav tikuši paredzēti nekādi atsevišķi drošības pasākumi vai konkrētas atbildīgās personas, kas būtu atbildīgas par drošības tehnikas ievērošanu šo svētku laikā.
Turlais gan paziņoja, ka pēc dienesta pārbaudes jau 1997. gada 8. jūlijā parakstījis pavēli sodīt atsevišķus Talsu rajona ugunsdzēsības dienesta, VUGD, Valsts policijas un IeM centrālā aparāta darbiniekus.
No pavēles par ugunsdzēsēju, Valsts policijas un IeM darbinieku sodīšanu izriet, ka par nelaimes gadījuma cēloņiem kļuvusi drošības tehnikas noteikumu rupja un noziedzīga pārkāpšana no autopacēlāja šoferu Griķa un Ivanova puses, bezatbildība un nolaidība no Talsu rajona ugunsdzēsības un glābšanas darbinieku puses, kā arī "formāla attieksme pret savu dienesta pienākumu pildīšanu no VUGD vadības puses". Savukārt IeM Administratīvā departamenta darbinieki kvalitatīvi nenodrošināja jautājumu attiecībā uz drošību masu pasākumos un nepietiekoši kontrolēja VUGD darbību. Arī Valsts policija atzīta par vainīgu, jo, kā teikts pavēlē, tās dežūrdaļa ārkārtēja gadījuma situācijā pieļāvusi vilcināšanos IeM iestāžu vadošo amatpersonu apziņošanā.
Pamatojoties uz šiem pārkāpumiem, Turlais pavēlēja Griķi un Ivanovu no dienesta VUGD atbrīvot. Tāpat no dienesta IeM iestādēs Turlais atbrīvoja Talsu rajona ugunsdzēsības un glābšanas dienesta inspektoru Keiselu un VUGD priekšnieka vietnieku Zagorski. Amatu zaudēja arī toreizējais VUGD priekšnieks Ļabis saistībā ar zemo prasību līmeni pret sev pakļautajiem darbiniekiem, nepietiekamu kontroli pār viņu darbību, kā arī Talsos rīkoto svētku organizācijas nepietiekošo kontroli. Ļabis gan vēl pirms tam pats bija iesniedzis iesniegumu Turlajam ar lūgumu atbrīvot viņu no amata, paskaidrojot, ka, būdams augstākā VUGD amatpersona, izjūt morālu atbildību par notikušo.
Pārējiem sodi bija maigāki. Talsu rajona ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšniekam Bekmanim un VUGD priekšnieka vietniekam Aivaram Mednim izteica brīdinājumu par neatbilstību ieņemamajam amatam, savukārt Talsu rajona policijas daļas priekšniekam Aivaram Pumpiņam par nepietiekamu kontroli pār sabiedriskās kārtības nodrošināšanu masu pasākumu izteica rājienu.
Tādu pašu sodu saņēma Valsts policijas dežūrdaļas dežurants Meikulis Matulis, kurš ministra ieskatā nebija pietiekami operatīvi un enerģiski rīkojies IeM iestāžu vadošo amatpersonu apziņošanā ārkārtējā gadījuma situācijā. Rājienu par nepietiekošu kontroli pār VUGD darbību izteica arī IeM Administratīvā departamenta nodaļas priekšnieka vietniekam Jevgēņijam Marozovam.
IeM Administratīvā departamenta priekšnieci Maritu Grunti Turlais sodīja ar piezīmes izteikšanu par trūkumiem darba organizācijā un esošo normatīvo aktu bāzē. Visbeidzot sodīts tika arī pats traģēdijas izmeklēšanas komisijas vadītājs un policijas pulkvedis, un IeM valsts sekretārs Andris Staris, kurš saņēma aizrādījumu par trūkumiem viņam pakļautā IeM Administratīvā departamenta darbībā.
Saistībā ar notikušo nelaimi atbildīgā ministrija uzdeva VUGD vadībai, proti, Aivaram Straumem, kurš pēc Ļaba bija kļuvis par dienesta priekšnieku, veikt papildu dienesta pārbaudi, izlemjot jautājumu par iespējamo atbildīgo par ugunsdzēsības tehnikas stāvokli personu disciplinārsodīšanu, kā arī testēt ugunsdzēsības tehniku un reģistrēt to saskaņā ar normatīvajiem aktiem. Savukārt IeM Administratīvā departamenta vadībai tika uzdots pārstrādāt IeM Administratīvā departamenta nolikumu, operatīvo plānu "Drošība", īpašu uzmanību pievēršot sabiedriskās kārtības un drošības nodrošināšanai masu pasākumu laikā pilsētu un rajonu līmenī.
Viens no būtiskākajām izmaiņām gan bija IeM pakļautībā un pārraudzībā esošajām institūcijām, kuru rīcībā ir dienesta un speciālā tehnika, turpmāk aizliegt tās izmantošanu dienesta vajadzībām neparedzētiem nolūkiem, ja tas var apdraudēt cilvēku dzīvību un veselību.
Dienestā neilgi pirms Talsu traģēdijas 20. gadadienas portālam "Delfi" saka, ka 20 gadu laikā tas veicis būtiskus uzlabojumus gan rūpējoties par darba drošību, gan gādājot par transportlīdzekļu tehnisko stāvokli – sākot ar regulārām pārbaudēm un uzturēšanu, visbeidzot – papildinot dienesta transportlīdzekļu klāstu ar jaunām, modernām automašīnām.
Tāpat VUGD norāda, ka ik gadu piedalās neskaitāmos publiskos izglītošanas pasākumos, kuros ikvienam interesentam ir iespējams uzzināt vairāk par drošības jautājumiem un pareizu rīcību dažādās ārkārtas situācijās. "Izvērtējot iespējas, šādos publiskos pasākumos iesaistām arī ugunsdzēsības tehniku, kas iedzīvotājiem ļauj plašāk iepazīt ugunsdzēsēju glābēju profesiju. Šādu publisko pasākumu laikā VUGD amatpersonas un darbinieki ļoti stingri seko līdzi drošībai – cilvēki pie tehnikas atrodas tikai VUGD nodarbināto klātbūtnē, kā arī bērniem ir iespējams iekāpt ugunsdzēsēju glābēju automašīnas salonā tikai ar VUGD nodarbināto palīdzību," situāciju mūsdienās komentē VUGD preses pārstāve Inta Šaboha.
Kopumā VUGD rezumē, ka pirms 20 gadiem notikusī traģēdija "ir kā skarba mācība, no kuras esam mācījušies un, kuru neaizmirstam arī ikdienā – to, cik svarīgi ir atcerēties par drošību ikkatrā dzīves situācijā."
Savukārt advokāts Aldis Gobzems, kurš toreiz bija pārstāvis vairākās Talsu traģēdijas civillietās un tagad ir vairāku desmitu personu pārstāvis tā dēvētās Zolitūdes traģēdijas civillietās un krimināllietā, vaicāts, kas ir mainījies šādu lietu iztiesāšanā, savā komentārā bija lakonisks, norādot, ka mainījies neesot nekas. "Pat kļuvis sliktāk," noteica advokāts.