Sabiedrības integrācijas fonda atbalsta paku programma:
Brīvprātīgās Maijas Ozolas stāsts
Teksts: Oskars Morozovs
Foto: Ginta Špate
Brīvprātīgais darbs ir ļoti uzskatāms pilsoniskās aktivitātes piemērs ar mērķi ziedot daļu sava brīvā laika sabiedrības labā – ietekmēt sociālos procesus, palīdzēt tiem, kuriem tas ir nepieciešams vairāk nekā pašiem, īstenot ieceres un sapņus, ko citādāk nav iespējams piepildīt, kā arī nokļūt domubiedru lokā. Motivācija katram brīvprātīgajam ir sava. Kāda ir Sabiedrības integrācijas fonda Eiropas Atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām programmas brīvprātīgās Maijas Ozolas motivācija – par to šajā stāstā.
Lai sniegtu atbalstu iedzīvotājiem krīzes situācijās un mazinātu sociālo nevienlīdzību starp dažādām sabiedrības grupām Sabiedrības integrācijas fonds realizē Eiropas Atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām darbības programmu, kuras mērķis sniegt pārtikas un pamata materiālo atbalstu, kā arī veicināt sociālo iekļaušanu ar dažādu papildpasākumu palīdzību.

SIF apvieno un efektīvi iesaista atbalsta sniegšanā nevaldības sektora, reliģiskās un pašvaldību partnerorganizācijas, kā arī sociālos dienestus visā Latvijā, to starpā "Samāriešu fonds", "Latvijas Samariešu apvienība", "Latvijas Sarkanais Krusts" un "Pestīšanas armija", kas nodrošina pārtikas un pamata materiālās palīdzības komplektu izdali, maltīšu sagatavošanu un izdali un dažādu atbalsta pasākumu īstenošanu.

Liels atspaids šo organizāciju darbībā ir brīvprātīgie, jo sevišķi reģionos, tāpēc devāmies uz "Latvijas Sarkanā Krusta" Vidzemes komiteju Valmierā, lai iepazītos ar brīvprātīgo Maiju Ozolu, kuras tiešie pienākumi ir pārtikas un pamata materiālās palīdzības sniegšana vistrūcīgākajām personām, izdalot SIF realizētās programmas atbalsta pakas.
Kā sākās jūsu brīvprātīgā gaitas?

Sākotnēju uz "Latvijas Sarkano Krustu" nācu apskatīt un paņemt kādas drēbes mazbērniem, arī sev. Pensija bija tāda, kāda nu tolaik bija. Vienā no reizēm darbiniece, kas šeit strādāja, puspajokam teica: "Visi tikai nāk, skatās, sajauc, bet neviens negrib krāmēt!" Es jautāju: "Vajag krāmēt? Es nākšu!" Viņa pierakstīja manu telefona numuru, nepagāja ne divas dienas, kad viņa man zvanīja. Tā es sāku strādāt šeit brīvprātīgi – 2018. gada pavasarī, 2019. gadā sāku strādāt ar pakām.

Pie paku izdalīšanas pirms manis bija cita kolēģe. Kad viņa smagi saslima, šis pienākums tika piedāvāts visiem, kas strādāja pie drēbēm, tomēr neviens nevēlējās uzņemties atbildību, tāpēc šo pienākumu pārņēmu es. Darot šo darbu, ir precīzi jāaizpilda dokumenti, jāzina un jāievēro zināma kārtība, ir jāveic precīza uzskaite. Man bija nelielas iemaņas, jo es šeit piepalīdzēju tai kolēģei, kas strādāja pirms manis. Biju redzējusi, kā viņa veica pierakstus, tāpēc bija likumsakarīgi, ka šos pienākumus pārņēmu es. Tā es kopš 2019. gada no drēbju dalīšanas pārcēlos uz paku dalīšanu. Pa šo laiku esmu pilnveidojusi pieraksta un uzskaites sistēmu, lai tā atbilstu prasībām un būtu vieglāk saprotama tiem, kas pēcāk šo informāciju ievada datorsistēmā.
Kādas cilvēku grupas ir tiesīgas šādas atbalsta pakas saņemt?

Atbalstu var saņemt trūcīga, maznodrošināta vai krīzes situācijā nonākusi persona, kas pašvaldības sociālajā dienestā saņēmusi izziņu par to. Izziņa par trūcīgas vai maznodrošinātas personas vai mājsaimniecības statusu var tikt izsniegta uz trim vai sešiem mēnešiem vai citu termiņu, ko nosaka pašvaldība, savukārt izziņa par mājsaimniecības krīzes situācijā statusu būs derīga tikai trīs mēnešus no izsniegšanas brīža (maznodrošinātām mājsaimniecībām ir noteikts ienākumu līmenis atbalsta saņemšanai – 327 eiro pirmajai vai vienīgajai personai, bet katrai nākamajai personai mājsaimniecībā – 229 eiro. Ja līmenis pārsniegts, atbalsta pakas nepienākas).

Kā notiek atbalsta paku izsniegšanas process?

Personas vai mājsaimniecības, kas saņēmušas vienu no šīm izziņām, nāk pie mums, uz "Latvijas Sarkanā Krusta" filiāli Valmierā, Stacijas ielā 26, un attiecīgi pēc tās izziņas, kādu viņi man uzrāda, es izsniedzu atbilstošas pakas.

Visbiežāk dalām trīs veidu pakas – pārtikas paka, higiēnas un saimniecības preču paka un individuālo mācību priekšmetu paka. Ik pēc pusotra mēneša pienākas viena pārtikas paka, uz trijiem mēnešiem tiek izsniegtas divas pārtikas pakas un viena higiēnas un saimniecības preču paka. Ja ģimenē ir skolas vecuma bērni, tiek izsniegta vēl skolas paka. Šogad gan pēc skolas pakām neviens vēl nav nācis. Iespējams, tie, kam tās pienākas, ir dabūjuši darbu, vai arī pagājušā gada mājsēdē nekas netika izlietots, tāpēc šogad nav nepieciešams izņemt jaunas pakas. Pasūtīju pēc pagājušā gada skaita, bet visa krava stāv neskarta. Ja pakas netiek izņemtas, tās nedrīkstu norakstīt. Šīs pakas ir derīgas līdz nākamā gada decembrim. Ja šogad neizņems, pārcelšu uz nākamo gadu. Ja ģimenēs ir mazi bērni vecumā līdz diviem gadiem, viņiem paredzētas speciālas bērnu pārtikas un bērnu higiēnas pakas, ko pasūtām, ja ir pieprasījums.

Pakas parasti tiek izsniegtas ceturtdienās no pulksten 12.00 līdz 15.00, taču es šeit esmu trīs dienas – trešdien, ceturtdien un piektdien, tāpēc, ja kāds atnāk citā dienā, es, protams, izsniedzu viņam paku arī citās dienās, nevienu prom nedzenu. Esmu šeit jau no astoņiem rītā.
Vai zināt, kas ir šajās pakās?

Pārtikas pakās ir kopā 15 produkti. Puslitrs rafinētās rapša eļļas, puskilograms cukura, miltu, mannas, auzu pārslu, rīsu, griķu, šķelto zirņu, kondensētais piens, pilnpiena pulveris makaronu pakas, četri konservi – divi cūkgaļas, divi liellopa –, kartupeļu biezputras, olu pulveris. Saimniecības preču pakās ir kilograms veļas pulvera, litrs šķidrā mazgāšanas līdzekļa, trauku mazgāšanas līdzeklis, šampūns, šķidrās ziepes, zobu birste un zobu pasta. Mācību priekšmetu pakas tiek dalītas divās grupās – pakās no pirmās līdz ceturtajai klasei ir burtnīcas pa klasēm, nošu burtnīcas, zīmēšanas bloki, krāsainie kartoni un papīri, rakstāmlietas, lineāli, guašas krāsas, akvareļu krāsas, otas, zīmuļi, flomāsteri, krāsainie zīmuļi un arī mugursoma. Pēc ceturtās klases mugursoma vairs nepienākas, tikai mācību piederumi. Šāda paka tiek izsniegta vienam mācību gadam.

Kāds ir atbalsta paku skaits, kas vienā mēnesī tiek izsniegts?

Vidēji mēnesī izdalu 100 līdz 150 pārtikas pakas. Tas uz Valmieras pilsētu ir maz. Pie mums atbalsta pakas saņem Valmieras pilsētas un novada pagastu iedzīvotāji. Taču, ja cilvēkam ir vajadzīgās izziņas, var ierasties cilvēks no jebkuras Latvijas malas, piemēram, arī no Ventspils. Tad es atzīmēju izziņas otrā pusē, ko viņš ir izņēmis. Citās pilsētās spiež zīmogus, taču es rakstu ar roku. Mēneša beigās uztaisu atskaiti, nosūtu uz Limbažiem, kur atbildīgā persona šos datus ievada datorā.
Kādi cilvēki ierodas pēc pakām, no kādām sabiedrības grupām?

Tie, kas saņem šīs pakas, ir no dažādām grupām. Piemēram, bezpajumtnieki nevar saņemt šo atbalstu, ja nav izziņas. Lai to saņemtu, cilvēkam jāiestājas bezdarbniekos, taču bezpajumtnieki bezdarbniekos nestājas. Nāk tādi, kam ir problēmas ar alkoholu, kas nevar atrast darbu, ar invaliditāti. Nāk arī tādi, kam vajadzētu dot šādas pakas, bet viņiem nav izziņas, tāpēc es nedrīkstu viņiem neko dot. Vienīgais, ko varu iedot, ir kaut kas no tā, ko esmu nopirkusi pati sev. Nāk arī ģimenes ar bērniem, kas nonākušas grūtībās. Taču pēc tā, ka nav izņemtas skolas pakas, es redzu, ka šādu ģimeņu, kam tās pienāktos, šogad ir ļoti maz vai nav vispār. Ir tādi, kas pandēmijas dēļ ir zaudējuši uztura līdzekļus, pensionāri.

Pagājušajā pavasarī, kad bija pirmais pandēmijas vilnis, bija liels nācēju pieaugums, mēnesī izsniedzu līdz pat 300 pakām, bija ļoti daudz ģimeņu ar bērniem – pieciem, sešiem bērniem. Šobrīd šie skaitļi atgriezušies pirmspandēmijas līmenī – 100 līdz 150 pārtikas pakas un 70 līdz 100 saimniecības preču pakas mēnesī.
Kas ir patīkamākais, darot šo darbu, kāda ir jūsu motivācija darīt brīvprātīgā darbu?

Ir patīkami palīdzēt, tāpēc esmu šeit. Šī ir arī laba iespēja tikt ārā no mājas, būt cilvēkos. Dzīvoju kopā ar diviem pieaugušiem bērniem un trim mazbērniem, tāpēc man nepieciešams izrauties no mājām, nomainīt vidi. Šeit es esmu aizņemta, varu nedomāt par mājas problēmām.

Esmu pieradusi atrasties cilvēkos, strādāt ar cilvēkiem – savulaik, no 1986. gada, strādāju ādu pieņemšanas punktā Sadzīves pakalpojumu kombinātā. Tas bija fizisks darbs, saistīts ar lielu cilvēku plūsmu. Pēc tam strādāju "Valmieras stikla šķiedrā", kur iedzīvojos arodslimnieka invaliditātē, saņemu arodslimnieka pensiju, tāpēc trīs dienas nedēļā varu pavadīt šeit. Man vajag sabiedrību. Man vajag būt cilvēkos, es neesmu vēl tādā vecumā, lai noņemtos tikai ar mazbērniem un dārza darbiem. Arī to es daru, bet man ar to vien nepietiek.

Vēl arī tas, ka varu būt noderīga. Es redzu, ka cilvēks, saņemot šīs pakas, pasmaida, ir apmierināts, tas ir patīkami. Arī, kad pasaka paldies. Ir bijis arī tā, ka kāds atnes šokolādīti. Ne jau tāpēc es šeit esmu, bet tomēr tas silda – cilvēks, kuram pašam nav, pašam trūkst, novērtē to, ko es daru. Kad zini, ka palīdzi cilvēkiem, kuriem patiešām ir grūti, tā ir ļoti patīkama sajūta. Ir bijis, ka satiec cilvēku, kas nāk pēc palīdzības, veikalā vai uz ielas – viņš pasmaida, pasveicina. Patīkami. Vakarā pirms gulētiešanas ir patīkami pārdomāt dienā padarīto un apjaust to labo darbu, ko daru. Lai arī nogurstu, taču tas ir patīkams nogurums, jo izdarīts liels, labs darbs.