Projektu atbalsta
Sponsor Logo
Veidot labāku vidi sev apkārt
Brīvprātīgā darba pienesums sabiedrībai un unikāla pieredze pašam
Teksts: Indra Ēķe-Začeste
Foto: Līgas Rumbas privātais arhīvs
Brīvprātīgais darbs ir iespēja veikt sabiedrisku darbu, lai veicinātu kopēju sabiedrības attīstību. Katram, kas to vēlas, ir iespējas kļūt par brīvprātīgo, veltot kaut vai pāris stundas nedēļā sava brīvā laika. Tas ir līdzeklis, kā piedalīties un ietekmēt sabiedriskās norises, kā risināt sociālās, vides un citas vajadzības. Vienlaikus brīvprātīgais darbs veicina zināšanu, prasmju un iemaņu attīstību, kā arī brīvā laika lietderīgu pavadīšanu. To, cik daudzveidīgs ir brīvprātīgā darbs, šajā stāstā atklāj Miks Muižarājs un Līga Rumba.
Nacionāli un globāli izaicinājumi
Miks Muižarājs. Foto no privātā arhīva
Miks Muižarājs ir darbojies nevalstiskajā sektorā jau vairāk nekā 15 gadus. Pusaudža gados darbojies jauniešu organizācijās, vēlāk studentu organizācijās, bet pēc tam saistījis karjeru ar attīstības un sadarbības jomu, kur galvenais mērķis ir pievērsties lieliem un globāliem izaicinājumiem un līdzdarboties šo problēmu risināšanā.

Pēdējos četrus gadus Miks aktīvi darbojas kustībā "Ar pasaules pieredzi Latvijā" ar diasporas un reemigrācijas jautājumiem. Apzinoties, ka iedzīvotāju skaits Latvijā arvien samazinās, jo daudzi izvēlas pamest valsti, Miks kopā ar domubiedriem saprata, ka šis ir viens no lielākajiem Latvijas ilgtspējīgas attīstības izaicinājumiem, un diasporas un remigrācijas pieeja spētu palīdzēt šo jautājumu risināt.
Redzēt savas darbības rezultātu
Pamudinājums darīt vairāk radies jau jaunībā, kad kopā ar līdzīgi domājošiem jauniešiem Miks panāca jauniešu centra izveidi viņa dzimtajā pilsētā – Saldū. "Tas, ka toreiz viss izdevās, bija galvenais pamudinājums darboties un apliecinājums tam, ka ar iniciatīvu un savu darbu var panākt rezultātus, kas ilgtermiņā atstāj pozitīvas sekas. Tas arī pamudināja iesaistīties problēmu, ar ko ikdienā saskatāmies, risināšanā," skaidro Miks Muižarājs.

Studiju laikos viens no lielākajiem sasniegumiem bijis krīzes laikā caur studentu organizācijām panākt studiju maksas samazināšanu. Tas esot bijis pirmais administratīvi sarežģītais process, kas devis lielisku pieredzi.

"Savukārt biedrības "Ar pasaules pieredzi Latvijā" kontekstā strādājām ar diasporas likumu, devām priekšlikumus un darbojāmies darba grupā likuma izstrādes gaitā, un turpinām sekot līdzi tam, kā veicas ar praktisku likuma ieviešanu Latvijā, fokusējoties uz to, lai tiktu pilnveidoti pakalpojumi, kas palīdz veiksmīgāk integrēties Latvijas darba tirgū, izglītībā un citās sistēmās cilvēkiem pēc atgriešanās Latvijā," stāsta Miks Muižarājs.

Dažreiz tie ir mazāki un lokālāki jautājumi. Piemēram, laikā, kad Miks dzīvoja Etiopijā, kopā ar domubiedriem izveidoja cilvēku grupa, kas Ziemassvētkos sniedza ēdienu un citu atbalstu bezpajumtniekiem.
Veidot labāku vidi
Miks ir pārliecināts, ka izmainīt var ļoti daudz ko. Kā to panākt? Vispirms vajag saprast, kas ir tie aspekti, ko pašreizējā situācijā gribētos mainīt. Tas visbiežāk ir jomās, ar kurām saskaramies ikdienā un kuras vienā vai otrā veidā skar mūs katru personīgi. Kad problēma ir identificēta, vajag uzdot jautājumu "Ko es personīgi varu darīt lietas labā?". Tad svarīgi meklēt līdzīgi domājošus cilvēkus, ar līdzīgiem mērķiem, apvienoties un strādāt pie tā, lai situācija uzlabotos. Nereti tieši daži proaktīvi nākamie soļi aiz problēmas apzināšanas var palīdzēt nest būtiskas izmaiņas nopietnu procesu iekustināšanā. Ja ir ideja par to, ko vajadzētu darīt, ir daudz mehānismu, kur var iesaistīties.
Mana līdzdalība dažādos nevalstiskajos projektos ir bijusi saistīta ar kādu konkrētu mērķi vai problēmu, kuras risināšanā gribētos iesaistīties. Sameklējot cilvēkus ar līdzīgām domām un līdzīgiem mērķiem, ir sanācis pavirzīt lietu risināšanu pareizākā virzienā.
Miks Muižarājs
Nereti problēma ir tā, ka cilvēki meklē zemūdens akmeņus, kāpēc kāds dara brīvprātīgo darbu, kāpēc iesaistās procesos un līdzdarbojas. Viņi pieņem, ka šādai rīcībai pamatā ir savtīgas intereses vai aprēķins. "Tas bieži neatbilst patiesībai, jo mēs visi esam atbildīgi par to, kāda ir Latvijas sabiedrība, kādā vidē dzīvojam. Tas ir katra pilsoniskais pienākums – censties padarīt šo vidi labāku," aicina Miks.

To, ka pēc būtības sabiedrība ir gatava nesavtīgai rīcībai, liecina, piemēram, ziedošanas kampaņas Ziemassvētku laikā. Cilvēki ziedo nevis savtīgu interešu vadīti, bet tāpēc, ka jūt, ka tā ir pareiza rīcība. "Šāda sabiedriska darbība būtu jānormalizē. Tai būtu jābūt normai, ka mēs visi strādājam pie kopējās attīstības, reizi četros gados piedalāmies vēlēšanās, ikdienā regulāri iesaistāmies Latvijas pilnveidošanas procesā. Jo no mums pašiem ir atkarīgs tas, kādā sabiedrībā mēs dzīvojam," uzsver Miks.
Stiprināt pilsonisko aktīvismu
Lai veicinātu cilvēku vēlmi iesaistīties un līdzdarboties, viņiem ir jābūt pārliecinātiem, ka tiks sadzirdēti. Jaunajai paaudzei apziņa par iesaistīšanos ir daudz spēcīgāka, cilvēki kļūst sociāli atbildīgāki. Tomēr lai to vēl vairāk veicinātu, izglītības sistēmā jāskatās, kā papildināt mācību procesu ar sabiedrisko darbu, lai jaunā paaudze izaugtu vairāk uz sabiedrisko līdzdalību orientēta.
Miks saskata problēmu tajā, ka nereti mēs cenšamies saskatīt atšķirīgo, nevis to, kas mūs vieno. "Lai to mazinātu, jāturpina strādāt pie diskusiju kultūras attīstības un nepārtrauktas mācīšanās domāšanas veida attīstības ikvienā no mums personīgi. Mums kā sabiedrībai nereti pietrūkst virzība uz to, kur sakrīt viedoklis. Viedokļi, it sevišķi par sabiedrībā aktuāliem jautājumiem, vienmēr būs daudz un dažādi. Ir būtiski nevis virspusēji dzirdēt, ko otrs cilvēks vai grupa tiecas pateikt, bet mēģināt izprast to milzīgo lērumu iemeslu, kuri ir pamatā šim viedoklim, bet bieži vien paliek neizteikti. Tikai tā iespējams virzīties tālāk uz kompromisu, kura rezultātā visas pretnostatītās grupas iet soli uz priekšu, arī ja ne tik daudz, cik katrai grupai vai indivīdam gribētos. Šim alternatīva ir kopīga stāvēšana vai kopīgs solis atpakaļ un tālāks pretnostatījums. Vienkārši ir jāiemācās savā starpā sarunāties un jāiemācās mācīties no citiem un izprast citus," uzsver Miks Muižarājs.
Brīvprātīgā darbs, kas sniedz unikālu pieredzi
Brīvprātīgā darbam ir daudz šķautņu, un to lieliski pierāda Līga Rumba, kas kā brīvprātīgā divas reizes ir piedalījusies olimpiskajās spēlēs – 2016. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Rio un 2020. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Tokijā.

Līga strādā Latvijas Olimpiskajā vienībā fizisko darbaspēju laboratorijā, brīvajā laikā nūjo, dzied korī un pievēršas glezniecībai. Kā brīvprātīgā piedalījusies dažādos skriešanas pasākumos nacionālā līmenī un nu ir arī daļa no olimpisko spēļu asinsrites.
Foto no Līgas Rumbas privātā arhīva
Uz Rio pēc jakas un pieredzes
"Atceros, ka skatījos ziemas olimpiskās spēles Sočos un nodomāju, ka brīvprātīgajiem ir ļoti skaistas jakas. Arī es tādu vēlējos! Sāku meklēt, kur notiks nākamās spēles. Uzzināju, ka tās būs Rio, Brazīlijā, un pieteicos," atceras Līga Rumba.

Piesakoties uz olimpiskajām spēlēm Rio, Līgai vēl īsti nebija apjausma par to, ko šis darbs nozīmē. Viņa tikai saprata, ka tas ir kaut kas liels, grandiozs, iespaidīgs un paliekošs uz visu dzīvi. Un tā tas nudien ir!

Šī pirmā spēļu pieredze arī mainīja Līgas motivāciju. "Ja sākumā man iepatikās jakas un tusiņš, tad tagad tās ir jau citas vērtības. Es neesmu ne augstas klases sportiste, ne treneris, ne sporta ārsts, brīvprātīgā darbs ir lielisks veids, kā es varu nonākt šajā pasākumā un dot savu artavu. Ne velti olimpiskos brīvprātīgos mēdz dēvēt par spēļu sirdspukstiem un asinsriti," uzsver Līga Rumba, norādot, ka katram dzīvē ir savi izaicinājumi un misija, tāpēc atliek vien sekot savējai.

Brīvprātīgā darbs nodrošina saskarsmi ar sportistiem, ar spēļu "virtuvi". Spēlēs kā brīvprātīgie ir sastopami arī vecāka gadagājuma cilvēki, kas agrāk ir bijuši saistīti ar sportu, un viņi ir ļoti priecīgi iesaistīties un palīdzēt, daloties ar savām prasmēm un pieredzi.
Tā ir laba lieta, ja vari atrast laiku, ko veltīt lietām, kas patīk, un pretī saņemt emocijas, gandarījumu un prieku citu acīs, ka esi spējis palīdzēt. Pasaule būtu labāka un pozitīvāka, ja cilvēkiem ne vienmēr būtu svarīgas mantiskās lietas.
Līga Rumba
Kopības spēks
Piedzīvojums bijis, piesakoties Rio olimpiskajām spēlēm. "Sākumā biju ielikta par šoferi futbolistiem. Iebildu, ka nekad neesmu bijusi Brazīlijā, un nebiju pārliecināta, ka varēšu droši vadīt auto svešā valstī. Organizatori bija pārsteigti, ka neesmu vietējā – uzvārda dēļ! Pēc tam, pateicoties aktīvai komunikācijai ar citiem brīvprātīgajiem, man izdevās atrast savu lomu, un es nokļuvu paukošanā," atminas Līga.

Viņa uzsver, ka, lai iegūtu maksimālu informāciju par gatavošanos spēlēm un pieredzi ir jāmēģina maksimāli iesaistīties, meklēt grupas, kopienas un komunicēt. "Brīvprātīgā gars ir kaut kas fenomenāls! Šobrīd man ļoti daudz valstīs ir kāds paziņa, kurš ir priecīgs satikt un gatavs palīdzēt, kad viesojos tur. Tu vairs neesi tikai Latvijā, bet ar draugiem visā pasaulē, ar kuriem kopā ir gūta unikāla pieredze," uzsver Līga Rumba.
Foto no Līgas Rumbas privātā arhīva
Darbs un atpūta
Līga Rumba. Foto privātā arhīva
Lai arī brīvprātīgie olimpiskajās spēlēs garas stundas velta darba pienākumu pildīšanai, tomēr spēļu organizatori vienmēr cenšas nodrošināt, lai brīvprātīgais justos ērti un varētu ne tikai strādāt, bet arī baudīt pašas spēles un valsts kultūru.

Katrā valstī ir krasas kultūras atšķirības. Tokijā Covid ierobežojumu dēļ Līgai neizdevās pilnvērtīgi izbaudīt vietējo kultūru, toties Rio gan bijis cits režīms. "Diena sākās agri – rīta maiņai darba laiks bija no 8.00 līdz 14.00. Toties pēc tam varēju doties apskatīt pilsētu. Tā bija lieliska iespēja pabūt citā valstī, apskatīt vietējo kultūru un satikties ar draugiem, kas līdz tam bija satikti tikai sarakstēs un sociālajos tīklos," stāsta Līga.

Tomēr sajūsmas pilnus mirkļus var piedzīvot arī darba laikā. Tokijas olimpisko spēļu laikā īpašs piedzīvojums bijusi Igaunijas komandas uzvara paukošanā. "Sajūta bija tāda, it kā Latvija būtu ieguvusi zelta medaļu! Biju uz skatuves kopā ar Igaunijas meitenēm, pieskatot tehniskās lietas, un izbaudīju visas viņu emocijas. Spēlēs pēkšņi var iedot tādu atbildību, ko nekur dzīvē citādāk nevar sasniegt," skaidro Līga.
Atrast laiku tam, kas ir svarīgs
Brīvprātīgā darbs prasa zināmu ziedošanos. Dodoties uz olimpiskajām spēlēm, Līgai nācās ziedot savu atvaļinājumu, segt ceļa un dzīvošanas izmaksas spēļu norises valstī. Viņa uzsver, ka jābūt arī ģimenes atbalstam un sapratnei, savukārt daži Līgas draugi joprojām nesaprotot, kāpēc ir jābrauc strādāt par velti un pašai vēl pa to jāmaksā. Līga to skaidro pavisam vienkārši:
Lai sabiedrība būtu pilsoniski aktīva, nepieciešama iniciatīva – negaidīt, bet pašam dot; negaidīt kompensāciju, bet sniegt ieguldījumu sabiedrībā, atrodot veidu, kā vari ziedot savu laiku, darbu, talantus un prasmes.
Līga uzsver, ka, lai veicinātu saliedētību, nepieciešama cilvēku vēlme un griba ko darīt, kā arī labie piemēri, kam seko: "Gada beigās ierasti atsaucību gūst dažādas labdarības akcijas. Būtu lieliski, ja tas tā būtu visu gadu un iedzīvotāji izlemtu konsekventi atrast laiku tam, kas viņiem ir svarīgi, patīkami un kas nes labumu sabiedrībai. Tas ir ideālais variants, bet es ticu, ka tas ir iespējams!"
Projekta ''Izstāstīt saliedētību” veidotāji: saturs – Sabīne Košeļeva, Andris Kārkluvalks, Oskars Morozovs un "Nords Porter Novelli",dizains – Inga Čujevska, izstrāde – Uldis Olekšs, redaktore – Kristīne Melne, projekta vadītāja – Marta Cīrule, publiskā sektora komunikācijas vadītāja – Anta Akantjeva-Ummere.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.