Projektu atbalsta
Sponsor Logo
Vides pieejamība nav iegriba!
Invalīdu un viņu draugu apvienība 'Apeirons'
Teksts: Sabīne Košeļeva
Foto: LETA
Saliedētības priekšnosacījums ir motivācija kļūt pilsoniski aktīvākiem un ieinteresētākiem iesaistīties, tādējādi kopā veidojot sabiedrību un vidi, kas būtu labvēlīga ikvienam, tostarp arī mazāk aizsargātām sabiedrības grupām. Kāda ir draudzīga vide cilvēkiem ar invaliditāti un kas veido šo cilvēku motivāciju iesaistīties sabiedriskās norisēs, kā arī darba tirgū – par to sarunā ar Invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" pārstāvjiem Ivaru Balodi, Ņinu Meņģeli un Ināru Korņevu.
Darba likuma 7. pants nosaka, ka "ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu". Tāpat tas nosaka, ka "tiesības nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas – neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem".

Tieši tādēļ Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) kopā ar Ventspils Augsto tehnoloģiju parku Eiropas Sociālā fonda projekta "Dažādības veicināšana" ietvaros ir izveidojis brīvprātīgo darba devēju kustību "Dažādībā ir spēks" ar mērķi apvienot Latvijas darba devējus, kas savā ikdienas darbā veicina atvērtību dažādām sabiedrības grupām, saskatot un novērtējot, ka dažādība ir resurss, iespēja un konkurences priekšrocība.

Labo piemēru netrūkst – kopš 2018. gada piecās kategorijās apbalvoti uzņēmumi, kuri veiksmīgi integrē dažādības un saliedētības principus savā darbībā, kalpojot par piemēru un motivāciju tam, ka, iedziļinoties un sperot soli pretī, ir iespējams panākt draudzīgu un atvērtu vidi ikvienai sabiedrības grupai. Tostarp cilvēkiem ar invaliditāti.
Nevaldības sektora neatsveramā loma
Labie piemēri nebūtu iedomājami bez nevaldības sektora aktīvas darbošanās, ko finansiāli atbalsta SIF, – bez organizācijām un biedrībām, kas pārstāv cilvēku ar invaliditāti intereses, par tām pietiekami neuzzinātu nedz sabiedrība, nedz valsts pārvalde.
"Mēs esam kā advokāti, kā īlens, kas urbina un neļauj ierēdņiem sēdēt mierā. Kamēr valdīs vienaldzība un nebūs izpratnes par to, ka sabiedrība ir dažāda, mēs būsim vajadzīgi."
Ņina Meņģele, "Apeirona" valdes locekle un sociālā mentore
Ņina Meņģele, "Apeirona" valdes locekle un sociālā mentore. Foto: DELFI
Pierādījums tam ir garais paveikto darbu saraksts, kura sākums meklējams 1997. gadā, kad dibināta Invalīdu un viņu draugu apvienība "Apeirons". "Mums "Apeironā" ir sauklis "Pirmo reizi Latvijā". Pirmo reizi Latvijā cilvēks ar invaliditāti var būt arī bezdarbnieks. Šo likumu mēs lobējām un panācām. Pēc tam nākamais solis bija panākt, ka, iestājoties bezdarbam, cilvēks ar invaliditāti saņem bezdarbnieka pabalstu. To arī panācām. Pēc mūsu iniciatīvas Būvniecības likumā tika iekļauti normatīvi, kuri nosaka vides pieejamības standartus cilvēkiem ar invaliditāti," stāsta sociālā mentore.

Nesenākie veikumi ir kopā ar labdarības organizāciju "Ziedot.lv" realizētais projekts "Mīļā auklīte", kas nodrošina palīdzību māmiņām, kurām ir bērni ar invaliditāti un nav pietiekama atbalsta šo bērnu aprūpē, kā arī Ministru kabineta lēmums katrai ģimenei, kurā aug bērns ar funkcionāliem traucējumiem, līdz 20 gadu vecumam piešķirt līdzekļus aprūpes personu algošanai.

Neatsverama loma nevaldības sektora darbībā ir brīvprātīgajiem – sociāli un pilsoniski aktīviem cilvēkiem, kuri daļu sava brīvā laika ziedo sabiedrībai. Tiesa, kā atzīst "Apeirona" pārstāvji, faktiski viss nevalstiskais sektors darbojas uz brīvprātības principa, jo finansējumu valsts piešķir konkrēta projekta izpildei, taču darbs, projektam beidzoties, nebūt neapstājas.

Un vēl aizvien – pēc vairāk nekā 20 gadu darbības – galvenais secinājums, kādēļ cilvēku ar invaliditāti pilnvērtīga integrēšana sabiedrībā buksē, ir adekvātas komunikācijas un izpratnes trūkums.
Ivars Balodis, "Apeirona" valdes priekšsēdētājs. Foto: LETA
"Mēs nepazīstam mūsu invalīdus – dzīvojam stereotipos un aizspriedumos. Tieši tāpēc mums "Apeironā" ir sava "A komanda" – cilvēki ar dzirdes un kustību traucējumiem, kuri ikdienā vienkārši iziet uz ielas ar konkrētiem uzdevumiem, lai sabiedrība redzētu, ka mēs esam dažādi. Ka cilvēki ar invaliditāti nav vis sociāli nelabvēlīgi margināļi, bet gan pilntiesīgi sabiedrības locekļi, kuri, tāpat kā visi, pārvietojas sabiedriskajā transportā, apmeklē publiskus pasākumus un kafejnīcas, iet pie friziera, piedalās sabiedriskajās apspriešanās utt." stāsta "Apeirona" valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis.
"Tas faktiski ir arī vienīgais veids, kā izmainīt attieksmi, – izmainot domāšanu un iepazīstot, runājot un aicinot uz diskusiju."
Ivars Balodis, "Apeirona" valdes priekšsēdētājs
Iespējas, kas rada drošību
Draudzīga vide cilvēkiem ar invaliditāti nenozīmē tikai pielāgotu fizisko vidi, lai varētu ērti nokļūt no punkta A uz punktu B, bet gan aptver daudz plašāku mainīgo lielumu spektru – sākot no iespējas iegūt mūsdienīgu izglītību un sevi nodrošināt un beidzot ar pilnvērtīgu socializēšanos un iesaistīšanos sabiedriskajās norisēs.

"Cilvēkam ir jādod iespēja – pielāgot vidi, mācīties un strādāt, saņemt medicīniskos pakalpojumus. Tā ir galvenā motivācija – iespējas, kas rada drošību. Aizvien ir grūti iestāties augstskolā cilvēkam ar dzirdes vai redzes traucējumiem, savukārt, ja izglītība ir, tad lielākoties tā ir iegūta padomju laikā un nav piemērota mūsdienu darba tirgus prasībām – ir pamatīgs zināšanu robs. Taču izglītots cilvēks ir vairāk pārliecināts par sevi – ne tikai cilvēks ar invaliditāti, bet jebkurš no mums," atklāj Meņģele.

Uz jautājumu, cik draudzīga vide Latvijā ir cilvēkiem ar invaliditāti, Meņģele atbild, ka situācija viennozīmīgi uzlabojas, taču aizvien ir daudz jāstrādā, visupirms jau – pie sabiedrības izpratnes veicināšanas: "Ja runājam par šo gadsimtu, tad daudz kas ir mainījies uz labo pusi. Kad mēs sākām strādāt, pamatā tā bija sabiedrības iepazīstināšana ar cilvēkiem ar invaliditāti. Tas bija ļoti grūts solis, jo skepse sabiedrībā bija milzīga. Mūsdienās darba devēji zina, ka ir tādi cilvēki ar invaliditāti, taču aizvien īpaši negrib ņemt viņus darbā. Jo sevišķi, ja veselības problēma ir acīmredzama, – uzreiz rodas jautājumi, šaubas, pat bailes. Darbā iekārtošanās ir ļoti problemātiska."
Ināra Korņeva, "Apeirona" nodarbinātības atbalsta pakalpojuma koordinatore. Foto: DELFI
Viņas vārdus apstiprina arī Ināra Korņeva, kuras darbs ikdienā ir tieši saistīts ar nodarbinātību: "Integrācija nodarbinātības jomā Latvijā klibo noteikti, jo darba devējs negrib ņemt darbā cilvēku ar invaliditāti. Manuprāt, lielākais iemesls ir nezināšana – par diagnozēm, par to, ko un kā pareizi darīt. Un ir vieglāk nepaņemt darbā, nekā iedziļināties un mazlietiņ piepūlēties. Elementārs piemērs – vājdzirdīgie un nedzirdīgie cilvēki, kuriem gandrīz visiem ir 3. grupas invaliditāte, nevar iztikt tikai no invaliditātes pensijas, tāpēc viņiem ir jāstrādā. Un, kad es darba devējiem zvanu un saku, ka man ir vājdzirdīgs cilvēks, kurš ir gatavs strādāt arī mazkvalificētu darbu, atbilde parasti skan: "Oi, bet kā tad es ar viņu sazināšos?""

Tiesa, viņa atzīst, ka ikdienā sabiedrība nav tik diskriminējoša kā darba tirgū, kur jau tā valda "mežonīgais kapitālisms". "Ikdienā mēs visi ejam kopā uz pasākumiem, pusdienojam kopā kafejnīcās un pārvietojamies pa vienu un to pašu ielu, bet darba tirgū cilvēks ar invaliditāti "pazūd", jo viņš nav konkurētspējīgs savu ierobežoto spēju dēļ. Latvijā darba tirgū visiem iet grūti, tostarp darba devējam, un katrs grib pēc iespējas labāku un lētāku darbinieku. Bet ko darīt tiem cilvēkiem, kuriem veselība diemžēl neļauj pilnvērtīgi konkurēt? Viņi ir gatavi strādāt arī nekvalificētu darbu, taču ir nepieciešams, lai darba devējs nāk pretī, piemēram, piedāvājot pusslodzi vai pielāgotus darba apstākļus. Es ikdienā redzu, ka cilvēki ļoti grib strādāt, bet nav darbavietu tieši cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem," atklāj Korņeva.

Situāciju vērst par labu varētu valsts politikas atbalsts darba devējam, kas rosinātu pieņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti. Patlaban vienīgais atbalsta mehānisms ir subsidētās darbavietas, kuru pietiek vien 7% no aptuveni 200 tūkstošiem Latvijas cilvēku ar invaliditāti. Jā, pašam cilvēkam ar invaliditāti pienākas iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumi, taču darba devējam nodokļu atvieglojuma ziņā nekādu priekšrocību nav, tādēļ priekšroka, izvēloties jaunu darbinieku, tiek dota veselam cilvēkam, nevis cilvēkam ar funkcionāliem traucējumiem.
"Valsts atbalsts ir ļoti vajadzīgs. Būtībā tas arī ir vienīgais, kas varētu motivēt darba devējus. Nebirokratizēts un visām iesaistītajām pusēm draudzīgs atbalsta mehānisms, lai ikviens varētu būt noderīgs sabiedrībai un maksāt nodokļus. Un jo sevišķi tas ir nepieciešams cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kuriem darbu atrast ir visgrūtāk. Viņu nodarbinātības procents ir tuvu nullei. Uz to mēs pieveram acis un negribam par to runāt."
Ivars Balodis, "Apeirona" valdes priekšsēdētājs
Universāls dizains ikvienam
Labklājības ministrija ir analizējusi publisko ēku pieejamību cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem – tie ir vien 8%, 26% gadījumu tās ir daļēji pieejamas un 67% nav pieejamas. Kā šo situāciju vērst par labu priekšdienās? Veidot dizainu, kas būtu ērts visiem, proti, universālo dizainu.

Kā skaidro Meņģele, universālais dizains nebūt nenozīmē tikai specifiski piemērotu dizainu cilvēkiem ar kustību traucējumiem, lai nodrošinātu fizisku pieejamību (piemēram, pandusi, uzbrauktuves vai lifti), bet arīdzan piemērotas krāsas, apgaismojumu un akustiku, kas cilvēkiem ar redzes vai dzirdes traucējumiem padara vidi vieglāk uztveramu un līdz ar to pieejamu, savukārt cilvēkiem bez šādiem traucējumiem – vienkārši patīkamāku un komfortablāku.

Tas pats attiecas arī uz preču un produktu dizainu, piemēram, pēc taustes atšķirīgas piena un kefīra pakas, kas būtiski atvieglotu redzes invalīdu iespējas patstāvīgi iepirkties. Savukārt interjerā uzskatāms universālā dizaina paraugs ir augstākas gultas, lai cilvēks ratiņkrēslā varētu ērti paša spēkiem pārsēsties, savukārt cilvēkam bez šādas specifiskas vajadzības šāda gulta tāpat ir ērtāka nekā zemā.

Darbavietās svarīgi, lai ir galds ar regulējamu augstumu, lai pie tā cilvēks varētu ērti strādāt gan ratiņkrēslā, gan arī nepieciešamības gadījumā stāvus, ja ilgstoša sēdēšana sagādā diskomfortu. Tāpat – durvju ailu platums, lai pa tām varētu iekļūt cilvēks ratiņkrēslā, sliekšņi grīdas līmenī, viegli atveramas durvis vai atbalsta rokturi tualetēs.

"Būšana sabiedrībā ir viena no cilvēka pamatvajadzībām, tāpēc ir svarīgi veidot dizainu, kas būtu ērts visiem. Kaut vai tikai aiziet uz bibliotēku, bet šādai iespējai ir jābūt ikvienam! Ir jāsaprot, ka cilvēkiem ar invaliditāti, lai izietu sabiedrībā, nereti ir jāpārvar sava nedrošība. Pašam vispirms ir jāpierod pie savas situācijas, tāpēc atbalsts ir ļoti svarīgs – līdzcilvēku, sabiedrības un valsts –, kā arī atbalsta personu un medicīnas pakalpojumu pieejamība," pauž Balodis.

Kā uzsver Balodis, problēma nereti rodas vārdu un darbu nesakritībā. Proti, "uz papīra" viss ir kārtībā, taču īstenotais projekts dzīvē nefunkcionē, jo jau sākotnēji nav projektēts praktiskai lietošanai. Kā piemēru viņš min slidenas grīdas, pa kurām nav iespējams pārvietoties nedz ratiņkrēslā, nedz cilvēkam ar redzes traucējumiem, vai klasiskais piemērs ar invalīdu tualetes atslēgu, pēc kuras ir jādodas uz citu ēkas galu vai pat stāvu.

"Mēs aizmirstam par elementāru cilvēcību. Mēs domājam, ka viss ir kārtībā, bet esam aizmirsuši nianses, kas ir nepieciešamas, lai tā tas patiešām būtu. Un runa nav tikai par ēkām – arī par mūsu kultūrvidi. Kā lai cilvēks ratiņkrēslā apskata Vecrīgu? Romā, kas ir pasaules kultūrvēstures šūpulis, ir izveidotas līnijas virsū vēsturiskajam bruģim, lai arī cilvēki ratiņkrēslos var tikt klāt apskates objektiem. Un šādi vides pieejamības risinājumi ir svarīgi ne tikai invalīdiem, bet arī jaunajiem vecākiem ar bērnu ratiņiem, veciem cilvēkiem, riteņbraucējiem un – galu galā – sievietēm augstpapēžu kurpēs," skaidro "Apeirona" vadītājs.
"Mēs joprojām būvējam uzbrauktuves, kas ir tik stāvas, ka neviens pa tām nevar normāli uziet, kur nu vēl uzbraukt ar ratiņkrēslu! Nepieejamā vide nepārtraukti uzliek ierobežojumus un šķēršļus, lai tu vienā brīdī pārstātu gribēt kaut kur vispār iet un piedalīties. Būvniecībā un pilsētplānošanā būtu nepieciešams ievērot elementāras cilvēciskas lietas. Vides pieejamība nav iegriba!"
Ivars Balodis, "Apeirona" valdes priekšsēdētājs
Tiesa, ir arī daudz labu piemēru, un jau kopš 2004. gada "Apeirons" piešķir balvu "Zelta kruķis" par labākajiem risinājumiem ēkās vides pieejamībā – tās ir gan dzīvojamās mājas, gan medicīnas un mācību iestādes, gan citas publiskās ēkas.

"Pamazām jau mēs virzāmies cerīgā virzienā, bet gribētos šos cilvēkus ikdienā vairāk redzēt savā vidū. Parasti mēs par cilvēkiem ar invaliditāti runājam kā par kaut ko nesaistītu ar mums – neredzīgie, kuri dzīvo Juglā, ratiņkrēslu lietotāji – Bolderājā viņiem speciāli saceltajās mājās, bet dzīve taču notiek šeit un tagad," pauž Balodis.
Ņina Meņģele un Ināra Korņeva, "Apeirona" pārstāves. Foto: DELFI
"Tiesa, ja mēs neizceļam atsevišķus aspektus – izglītību un nodarbinātību –, sabiedrība ir draudzīga. Atsevišķas problēmsituācijas vienmēr būs, protams, bet ikdienas sabiedrība ir toleranta un izpalīdzīga," pauž Korņeva.

"Un jaunatne šodien liecina, ka viss būs labi," piebilst Meņģele. "Jaunieši domā par vides jautājumiem, iekļaujošu sabiedrību, īsteno dažādas iniciatīvas... Ja sabiedrību veidos šie jaunieši, tad nākotne mums būs laba."
Projekta ''Izstāstīt saliedētību” veidotāji: saturs – Sabīne Košeļeva, Andris Kārkluvalks, Oskars Morozovs un "Nords Porter Novelli",dizains – Inga Čujevska, izstrāde – Uldis Olekšs, redaktore – Kristīne Melne, projekta vadītāja – Marta Cīrule, publiskā sektora komunikācijas vadītāja – Anta Akantjeva-Ummere.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.