Foto: Saeimas administrācija
Latvijas demokrātija ir Eiropā tipiska parlamentāra demokrātija, taču valsts vēsturē ir bijuši arī tādi periodi, kad tautas pārstāvības nepieciešamība un parlamentārisms bija noliegts, norādīts nule kā klajā iznākušajā grāmatā "Latvijas parlamentārisma apskats".

Gunāra Kusiņa grāmata ir pirmais pētījums par Latvijas parlamentārismu no tā pirmsākumiem līdz mūsdienām. Tajā stāstīts par parlamentārisma aizsākumiem Latvijā, Latvijas Tautas padomi kā priekšparlamentu, kā arī par pirmo demokrātiski ievēlēto Latvijas tautas pārstāvības institūciju un pirmo parlamentu – Satversmes sapulci.

Analizēta arī parlamentārisma attīstība pirmo četru Saeimu darbības laikā (1922.—1934. gads), kad vēlēšanās piedalījās daudzi deputātu kandidātu saraksti, piemēram, 2. Saeimas vēlēšanās piedalījās 141 saraksts.

"Latvijas parlamentārisma apskats" tapis pēc Saeimas iniciatīvas un trešdien notiks grāmatas svinīgā atvēršana. Portāls "Delfi" piedāvā ieskatu grāmatas fragmentos.


Foto: DELFI

Grāmatas autora vērtējumā Latvijas demokrātija ir Eiropā tipiska parlamentāra demokrātija, kuru attiecībās ar citiem valsts orgāniem (it sevišķi valdību) raksturo stiprs parlaments.

"Specifiska Latvijas parlamentārās demokrātijas iezīme ir Satversmē noteiktie tiešās demokrātijas elementi. Samērā unikāls ir Satversmes noteikums, ka pilsoņu kopums pats par sevi — blakus tā vēlētam parlamentam — ir likumdošanas orgāns. Šāds tiešās un pārstāvnieciskās demokrātijas apvienojums ir uzskatāms par optimālu mūsdienu Latvijā. Tomēr Latvijas vēsturē ir bijuši arī tādi periodi, kad tautas pārstāvības nepieciešamība un parlamentārisms bija noliegts," atgādina Kusiņš.

"Pārmaiņu procesi sabiedrībā bieži vien ir ilgstoši, un to periodizācija dažkārt var būt visai nosacīta. Tomēr, ja ir jānosauc trīs ar Latvijas parlamentārismu visciešāk saistītie gadi, tie būtu 1920., 1934. un 1993. gads," norāda autors.


Foto: LETA

Analizējot parlamentārisma attīstību pirmo četru Saeimu darbības laikā – no 1922. līdz 1934. gadam – pētījumā minēts, ka Saeimas vēlēšanas šajā laikā bija iezīmīgas ar daudzu deputātu kandidātu sarakstu piedalīšanos.

Otrās Saeimas vēlēšanās (1925. gada 3. un 4. oktobrī) piedalījās 141 saraksts. "Lielais kandidātu sarakstu skaits apgrūtināja vēlētājiem spēju tajos orientēties, un turpmāka sarakstu skaita palielināšanās kompromitētu demokrātisko vēlēšanu kārtību. Lai mazinātu Saeimas sadrumstalotību, Saeimas vēlēšanu likumā tika izdarīti vairāki grozījumi, taču sākotnēji tie deva visai minimālus uzlabojumus — 1928. gadā notikušajām trešās Saeimas vēlēšanām tika iesniegti 120 partiju un vēlētāju grupu deputātu kandidātu saraksti, bet ceturtās Saeimas vēlēšanām — 103 saraksti," vēstīts grāmatā.

Saeimas sadrumstalotība izpaudās arī turpmāk, jo pārstāvību otrajā Saeimā ieguva 25 saraksti, trešajā un ceturtajā Saeimā — 27 saraksti.


Foto: EPA/LETA

Latvijas okupācijas laikā 1940. gadā radīto institūciju autors vērtē kā pseidoparlamentāru.

"Padomju režīma radītās Tautas Saeimas pamatuzdevums bija leģitimēt antikonstitucionālo apvērsumu, kura sekas bija ne tikai Latvijas valsts iekārtas grozīšana, bet arī tās valstiskās suverenitātes iznīcināšana un Latvijas antikonstitucionāla iekļaušana Padomju Savienības sastāvā. Jau savā pirmajā sēdē Tautas Saeima proklamēja padomju varu Latvijā, pārdēvēja Latvijas Republiku par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku un lūdza PSRS Augstākajai padomei iekļaut Latviju citas valsts — PSRS — sastāvā kā savienoto republiku ar tādiem pašiem noteikumiem, ar kādiem Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā bija iekļautas citas padomju sociālistiskās republikas".

1940. gada 25. augustā Latvijas PSR Tautas Saeima pieņēma Latvijas PSR Konstitūciju un pārdēvēja sevi par Latvijas PSR pagaidu Augstāko padomi. Latvijas PSR Konstitūcijā tika atļauta tikai vienas politiskās partijas — Komunistiskās partijas — darbība, un deputāti norādīja, ka citu politisko partiju darbības atļaušana var nākt par labu tikai tautas ienaidniekiem.

"Tādējādi, ignorējot Satversmi un tajā ietverto tautas pārstāvības institūcijas izveidošanas principu un citus parlamentārisma principus, padomju režīms Latvijas teritorijā izveidoja PSRS sastāvā esošu Latvijas PSR ar formālu tautas pārstāvības institūciju — Latvijas PSR Augstāko padomi, kuru ievēlēja Latvijas PSR pilsoņi vēlēšanu apgabalos uz četriem gadiem pēc normas: viens deputāts no katriem 20 000 iedzīvotāju. Realitātē šāda Latvijas PSR Augstākā padome bija pseidoparlamentāra institūcija, jo reālā, faktiskā vara atradās vienas — Komunistiskās — partijas rokās".


Foto: Saeimas administrācija

Pēc padomju režīma atkārtotas nodibināšanas Latvijas teritorijā tika atjaunota arī totalitārā politiskā sistēma. Tās galvenās pazīmes bija viena ideoloģija, viena partija, teroristiska slepenpolicija, monopoltiesības uz informāciju, kā arī centralizēta ekonomika.

Laika gaitā Augstākās padomes deputātu skaits tika palielināts: 1947. gadā tas bija 120, piecdesmitajos gados sasniedza 200, bet no 1963. gada — 310. 1978. gadā Latvijā tika pieņemta jauna — Latvijas PSR Konstitūcija. Tajā bija noteikts, ka augstākais valsts varas orgāns ir Latvijas PSR Augstākā padome, kura sastāv no 325 deputātiem un kuras pilnvaru laiks ir pieci gadi. Vēlāk šo skaitu samazināja līdz 201 deputātam. Arī šajā Konstitūcijā bija saglabāts vienas partijas varas monopols un tās 6. pantā deklarēts, ka padomju sabiedrības un tās politiskās sistēmas, visu valsts institūciju un organizāciju vadošais un virzošais spēks ir Padomju Savienības Komunistiskā partija.

"Padomju režīma apstākļos izveidotā Augstākā padome uzskatāma par okupācijas varas pseidoparlamentu, jo vēlēšanās bija atļauts piedalīties tikai vienam sarakstam un Augstākās padomes pilnvaras padomju sistēmā pastāvošā demokrātiskā centrālisma un Komunistiskās partijas varas monopola ietvaros bija formālas. Augstākās padomes sēdes ilga tikai divas trīs dienas gadā," norādīts pētījumā.


Foto: LETA

Pētot parlamentārisma attīstību no 1993. līdz 2015. gadam, Kusiņš atzīst, ka specifiska Latvijas parlamentārisma iezīme ir bieži praktizētā jaunu politisko spēku veidošana neilgi pirms vēlēšanām un dažu šo jaundibināto politisko partiju vai politisko partiju apvienību sekmīgs starts Saeimas vēlēšanās.

Piemēram, 6. Saeimas vēlēšanās lielāko mandātu skaitu (18 mandātus) ieguva īsi pirms vēlēšanām dibinātā kreisi centriskas ievirzes partija — Demokrātiskā partija "Saimnieks". Savukārt 7. Saeimas vēlēšanās uzvarēja konservatīvi labējā Tautas partija, kura ieguva 24 vietas, bet 8. Saeimas vēlēšanās — labējā partija "Jaunais laiks", kas ieguva 21 vietu.

"Vienlaikus jāatzīst, ka sekmīgie rezultāti nav noturīgi un šādas partijas spējušas darboties relatīvi īsu laiku, dažkārt tikai vienu vai divus sasaukumus," teikts apskatā.

"Latvijas parlamentārisma apskatā" arī piebilsts – vēlēšanu sistēmas pamatprincipiem paliekot nemainīgiem, ietekmi uz politisko partiju rezultātiem vēlēšanās atstājuši vairāki Saeimas vēlēšanu likuma pilnveidojumi un politisko partiju darbības tiesiskā regulējuma attīstība. Lai izvairītos no iepriekš pieredzētās Saeimas sadrumstalotības, 1995. gadā tika noteikta 5% vēlēšanu barjera, kuru attaisno nepieciešamība izveidot tādu parlamentu, kas būtu spējīgs saskaņoti darboties, pildot tam Satversmē noteiktās funkcijas, un "kura devusi vērā ņemamu ieguldījumu Ministru kabineta darbspējas un stabilitātes nodrošināšanā".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!