Matoņi Latvijā ir bieži sastopami kukaiņu parazīti, bet cilvēkiem izraisa nepamatotas bailes, informēja Latvijas Entomoloģijas biedrības pārstāvis Voldemārs Spuņģis. Matoņi jeb zirga mati pieder atsevišķam dzīvnieku tipam "Nematomorpha", kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē diegveidīgie. Matoņi iztraucēti izloka ķermeni un pat sasienas mezglā.
Šīs īpatnības dēļ matoņu ģinti nosauca Gordija (Gordius) vārdā. Gordijs bija antīkās valsts Frīgijas dibinātājs un valdnieks Tuvajos Austrumos. Gordijs mācēja sasiet mezglu, ko neviens nespēja atsiet, to bija iespējams tikai pārcirst.
Matoņi daudziem cilvēkiem izraisa bailes, kam par pamatu ir nostāsti par to bīstamību cilvēkiem. Patiesībā matoņi cilvēkam ir pavisam nekaitīgi, jo parazitē dažādos kukaiņos.
Pieaugušus matoņus var novērot, lēni peldam ūdenī. Parasti to garums ir 10-15 centimetri, ķermeņa diametrs nepārsniedz 1 milimetru. Pieaugušie matoņi nebarojas. Mātītes un tēviņi sapārojas, tad mātīte izdēj vairākus simtus sīku olu. Parazītam ir divi saimnieki. Ja olu apēd kāda ūdens kukaiņa - dzēlējoda, trīsuļoda, makstenes, viendienītes, knišļa, spāres vai mušas - kāpurs, tad to zarnās no olas izšķiļas kāpurs, izlien caur zarnas sienu un kukaiņa ķermeņa dobumā izveido cistu. Pirmais saimnieks galvenokārt transportē parazīta cistas, bet matonis tajā nevar pilnībā attīstīties. Cista saglabājas arī tad, ja ūdens kukaiņu kāpuri pārvēršas par pieaugušajiem kukaiņiem un izlido virs sauszemes. Tad šie kukaiņi ar cistu sevī var nonākt plēsīgo kukaiņu žokļos.
Plēsoņu - parasti sienāžu un skrejvaboļu - zarnās no cistas izlien kāpurs, atkal izlaužas caur kukaiņa zarnas sienu un tā vēdera dobumā barojas līdz kļūst pieaudzis. Matonis pakāpeniski izēd sava saimnieka iekšējos orgānus, saimniekam vēl dzīvam esot. Kad matonis ir izaudzis, tad tas izdala olbaltumvielas, kuras iedarbojas uz kukaiņa smadzenēm, izmaina tā uzvedību un liek tam doties ūdenī un noslīkt. Tad pieaugušais matonis var izlīst no mirušā saimnieka ķermeņa un atrasties sev labvēlīgā vidē. Un dzīves cikls noslēdzas.
Matoņi ir bieži sastopami visos iekšzemes ūdeņos, kurus vien apdzīvo kukaiņi. LEB aicina ziņot par novērotiem matoņiem, ievietojot informāciju dabas novērojumu dienasgrāmatā www.dabasdati.lv vai nosūtot to tieši biedrībai pa e-pastu: adalia@lanet.lv.
Savukārt raibspārnu smiltājsisenis ir aizsargājama, sausās un smilšainās vietās sastopama kukaiņu suga. Par gada simbolu raibspārnu smiltājsisenis ir izvēlēts, lai pievērstu plašākas sabiedrības uzmanību šobrīd aizvien vairāk sarūkošo pelēko kāpu, sauso pļavu un virsāju nozīmīgajai lomai Latvijas dabas daudzveidības saglabāšanā. Turklāt raibspārnu smiltājsisenis ir arī piemērota kukaiņu suga, lai popularizētu dabas vērošanas iespējas un parādītu, ka ikviens ar saviem novērojumiem var sniegt būtisku ieguldījumu Latvijas dabas vērtību izzināšanā.
Raibspārnu smiltājsisenis ir 1,5 – 3 centimetrus garš, slaids kukainis ar gareniski izstieptu ķermeni un, kā jau visiem siseņiem - labi attīstītām aizmugurējām lēcējkājām un diviem samērā īsiem taustekļiem galvas priekšpusē. Mātītes parasti ir lielākas un druknākas par tēviņiem, kuri reti kad pārsniedz divu centimetru garumu. Uz sakļautiem priekšspārniem ir 2-3 tumšākas, brūnganīgas šķērsjoslas, kas veido raibu, maskējošu aizsargkrāsojumu. Nekustīgi uz zemes sēdošs raibspārnu smiltājsisenis ir gandrīz nepamanāms. Taču lidojumā kļūst labi redzami tā koši zilie aizmugurējie spārni, kuru dēļ raibspārnu smiltājsisenis ir uzskatāms par vienu no skaistākajiem Latvijas taisnspārņiem. Atšķirībā no cita siseņa - parkšķa, kam ir spilgti sarkani spārni, raibspārnu smiltājsisenis lido klusu, bez izteiktas tarkšķošas skaņas. "Gada kukaini 2013" vislabāk var novērot saulainā, karstā laikā vasaras otrajā pusē un rudens sākumā sausās, smilšainās un saules labi apspīdētās vietās – pelēkajās kāpās, sausās kāpupļavās, virsājos, skraju priežu mežu laucītēs, ceļmalās un izcirtumos. Raibspārnu smiltājsisenis dzīvo vienu gadu, grauž dažādas savvaļas graudzāles, rudenī mātītes izdēj olas, kas pārziemo.
Raibspārnu smiltājsisenis ir Latvijā aizsargājama kukaiņu suga. Domājams, ka Latvijā tas sasniedz sava areāla ziemeļu robežu. Šī siseņu suga nespēj veikt tālus pārlidojumus, tādēļ to apdzīvoto sauso pļavu un virsāju aizaugšanas vai apbūves dēļ tas nespēj atrast piemērotus dzīves apstākļus citur un tādēļ daudzviet ir kļuvis par faunas retumu. Raibspānu smiltājsiseni var uzskatīt par dzīvnieku sugu, kas simbolizē dabas daudzveidību mūsdienās strauji sarūkošajos sausajos dabiskajos biotopos.
Ikviens ar saviem novērojumiem var sniegt būtisku ieguldījumu šīs interesantās kukaiņu sugas izpētē. LEB aicina šogad ziņot par novērotiem siseņiem ar ziliem aizmugurējiem spārniem, ievietojot informāciju dabas novērojumu dienasgrāmatā dabasdati.lv vai nosūtot to tieši biedrībai pa e-pastu: kristaps.vilks@lu.lv.