4. maijs – aprit 30 gadu kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas
Foto: Latvijas PSR Augstākās padomes prezidijs pēc deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pieņemšanas. No kreisās: Imants Daudišs, Anatolijs Gorbunovs, Dainis Īvāns, Andrejs Krastiņš. LNVM krājums

2020. gada 4. maijā aprit tieši 30 gadu kopš tika pieņemta deklarācija "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Augstākā padome noteica valsts varas "de facto" atjaunošanai pārejas periodu, kas beidzās ar Latvijas Republikas 5. Saeimas sasaukšanu. Svinot Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas gadadienu, piedāvājam atskatu uz tik nozīmīgo dienu pirms 30 gadiem.

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju.

Vēsturiskā sēde un balsojums par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 1990. gada 4. maijā ilga vien dažas stundas. Emociju viļņi bangoja gan Augstākās padomes sēžu zālē, gan visā Latvijas sabiedrībā – ikkatrs apzinājās, ka šis mirklis ir kulminācija gadiem ilgajam ceļam uz valsts brīvības atgūšanu.

Ceļš uz 4. maiju bija aizsācies jau ap 1987.-1988. gadu, kad līdz ar reformām un demokratizācijas procesu Padomju Savienībā pakāpeniski aizvien vairāk tika pieļauta viedokļu dažādība publiskajā telpā – presē, radio, televīzijā, arī mītiņos un manifestācijās. Pēc gandrīz pusgadsimta, kurā Komunistiskā partija, PSRS varas struktūras un cenzūra ar "dzelzs dūri" bija apspiedušas jebkuru novirzi no oficiāli nospraustā kursa, kļuva iespējams salīdzinoši brīvi runāt pat par 1940. gada okupāciju un par Latvijas turpmāko valstisko statusu. Režīma mīkstināšanās atvēra slūžas sabiedrības iesaistei, kuras apmērus droši var dēvēt par eksplozīviem. Proti, ja pirmajā legālajā pasākumā komunistiskā terora upuru piemiņai 1988. gada 14. jūnijā, kurā pirmoreiz cauri Rīgai atkal tika iznests sarkanbaltsarkanais karogs, piedalījās desmitiem tūkstošu cilvēku, tad 7. oktobrī manifestācija "Par tiesisku valsti Latvijā" Mežaparka estrādē pulcēja jau pat 120 tūkstošus dalībnieku. Nākamajos mēnešos miermīlīgas politiska rakstura manifestācijas kļuva par ikdienas parādību. Latvijas un pārējo Baltijas tautu centieniem bija raksturīgas nevardarbīgas cīņas metodes, un tas ļāva iemantot simpātijas arī pasaules sabiedrības acīs. Visspilgtāk tas izpaudās masveidīgākajā Trešās Atmodas akcijā – 1989. gada 23. augusta "Baltijas ceļā", 670 kilometru garā cilvēku ķēdē no Viļņas cauri Rīgai līdz Tallinai.

Latvijas neatkarības atbalstītāji nepārprotami bija izvēlējušies nevis agresīvas konfrontācijas, bet legālo parlamentāro ceļu – ar mērķi demokrātiskās vēlēšanās iegūt vairākumu vietējā parlamentā – Latvijas PSR Augstākajā padomē. Te izšķiroša loma bija 1988. gada 8. oktobrī dibinātajai Latvijas Tautas frontei (LTF). Pāri par 250 tūkstošiem biedru lielā LTF kļuva ne vien par populārāko Trešās Atmodas organizāciju, bet arī par tās svarīgāko politisko spēku. LTF jau kopš 1989. gada skaidri deklarēja, ka tās prioritāte ir atjaunot 1918. gadā dibinātās demokrātiskās Latvijas Republikas neatkarību. LTF kandidāti guva pārliecinošu uzvaru visās demokrātiskajās vēlēšanās padomju okupācijas beigu posmā – PSRS tautas deputātu vēlēšanās (26.03.1989), Vietējo padomju tautas deputātu (pašvaldību) vēlēšanās (10.12.1989) un arī Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās (18.03.1990).

4. maijs – aprit 30 gadu kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas
Foto: Latvijas PSR Augstākās padomes deputāti Jānis Krūmiņš un Indulis Bērziņš ar individuālās balsošanas biļeteniem, atbalstot deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pieņemšanu. LNVM krājums

Lai juridiski mainītu Latvijas PSR valstisko statusu, atbilstoši PSRS konstitūcijai par to bija jānobalso vismaz divām trešdaļām parlamenta deputātu. LTF pārliecinošā uzvara Augstākās padomes vēlēšanās 1990. gada 18. martā gan viesa cerības uz drīzu šī mērķa piepildīšanos, taču ar iegūto deputātu mandātu skaitu (131 no 201) nepietika, lai nodrošinātu divas trešdaļas (134) balsu. LTF ideoloģiskie pretinieki – Komunistiskajai partijai pietuvinātā "Līdztiesības" frakcija (57 deputāti) – noraidīja Latvijas izstāšanos no PSRS, taču balsojumā teorētiski varēja cerēt uz dažu neatkarīgo deputātu atbalstu. Gatavojoties dažādiem scenārijiem, LTF vadība jau kopš marta veica priekšdarbus. Īpaši izveidota tiesisko jautājumu darba grupa precizēja Neatkarības deklarācijas tekstu, kuru līdz 28. aprīlim apsprieda LTF frakcijā un arī visu līmeņu pašvaldību amatpersonu – Tautas deputātu – sapulcē "Daugavas" stadionā, saņemot 8086 deputātu atbalstu. Deklarācijā iekļāva formulējumu, ka Latvijas PSR nostājas "uz brīvas, demokrātiskas un neatkarīgas Latvijas Republikas de facto atjaunošanas ceļa". Taču, lai izvairītos no asiem satricinājumiem un strupceļa attiecībās ar Maskavu, līdz valsts varas pilnīgai atjaunošanai tika nolemts sākumā paredzēt pārejas periodu.

Jaunievēlētā Latvijas PSR Augstākā padome uz pirmo sēdi sanāca 1990. gada 3. maijā, taču šajā dienā vairāk risināja tehniskus jautājumus, tostarp par Augstākās padomes priekšsēdētāju ievēlēja Anatoliju Gorbunovu, bet par viņa pirmo vietnieku – LTF līderi Daini Īvānu. Vēsturiski izšķirošais balsojums par iepriekš sagatavoto deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" notika 4. maija vakara sēdē. Ar emocionālām runām uzstājās gan neatkarības aizstāvji, gan vairāki "Līdztiesības" frakcijas deputāti, kuri gan iebilda pret deklarācijas saturu, gan centās novilcināt laiku. Tā Alfrēds Rubiks nosodīja mēģinājumus "restaurēt buržuāzisko Latviju" un aicināja "uzklausīt tautas balsi", taču vairāki LTF pārstāvji atspēkoja, ka 1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas Republika juridiski nekad nav beigusi pastāvēt. Augstākās padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam vairākkārt nācās lūgt daudzos runātgribētājus izteikties īsāk, kā arī ievērot savstarpēju cieņu. Nokaitēto atmosfēru zālē pastiprināja arī ļaužu pūlis, kas jau kopš iepriekšējās dienas pulcējās pie Augstākās padomes ēkas, lai, sekojot līdzi debatēm radio uztvērējos un skandinot saukli "Latvija!", paustu atbalstu valsts neatkarībai.

4. maijs – aprit 30 gadu kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas
Foto: Mītiņa dalībnieki pie Latvijas PSR Augstākās padomes ēkas deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pieņemšanas laikā. LNVM krājums

Pēc ilgajām debatēm notika balsojums, kas beidzās ap pulksten 19.20. Nedaudz vairāk par divām trešdaļām deputātu – 138 – pauda atbalstu deklarācijas pieņemšanai, opozīcijas 57 deputāti izlēma balsojumā nepiedalīties, bet viens deputāts atturējās. Emocionālā sēde beidzās ar ilgiem aplausiem un Latvijas himnas "Dievs, svētī Latviju!" nodziedāšanu. Taču vēl lielāka svētku sajūta vienlaikus valdīja ārpus parlamenta ēkas un neskaitāmās Latvijas ģimenēs vai darbavietās, kur cilvēki pie radio sekoja balsojumam, skaitot līdzi "par" balsis. Deputātiem iznākot no Augstākās padomes ēkas, viņus ar apsveikumiem sagaidīja gavilējošs pūlis. Ar uzrunām un kopīgām dziesmām svinības turpinājās 11. novembra krastmalā, kur jau kopš pulksten 19 uz plašu manifestāciju bija sākuši pulcēties Latvijas neatkarības atbalstītāji.

Līdz pilnīgai valsts suverenitātes atgūšanai pēc 1990. gada 4. maija pagāja vēl piecpadsmit ar pus mēneši, kuru laikā bija jāsaskaras ar vairākiem PSRS varas struktūru mēģinājumiem saglabāt kontroli Latvijā. Taču Augstākās padomes uzsāktais iekšpolitiskais un ārpolitiskais kurss vairs nebija apturams. 1990.-1991. gadā norisa mērķtiecīga institūciju pārveide, pielāgojot tās neatkarīgas valsts vajadzībām. Ja iepriekš Trešās Atmodas procesa virzītājspēks bija LTF, tad pēc 1990. gada 4. maija šo funkciju jau oficiāli pārņēma valsts augstākās instances – parlaments, valdība un ministrijas. Vēl priekšā bija dažādu "nabas saišu" pārraušana ar Maskavu, patstāvīgas iekšlietu sistēmas, ārlietu dienesta, finanšu un saimniecības jomas izveide. 1990. gada 4. maija ievadītais pārejas posms noslēdzās 1991. gada 21. augustā līdz ar konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" pieņemšanu.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

4. maijs
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form