80 gadi kopš 1941. gada 14. jūnija deportācijām – publicētas jaunas liecības par šo traģēdiju

Parīt, 14. jūnijā aprit 80 gadi kopš 1941.gada deportācijām. Dienas, kad no padomju varas okupētās Latvijas uz Sibīriju tika izsūtīti 15 443 cilvēki. Tas ir gandrīz tikpat daudz Latvijas iedzīvotāju, cik mūsdienās dzīvo Cēsīs. Pieminot šo Latvijas vēsturei sāpīgo, bet nozīmīgo datumu, Latvijas Okupācijas muzejs sadarbībā ar izdevniecību "Latvijas Mediji" sagatavojusi unikālu liecību apkopojumu grāmatā. Materiāli nav iepriekš publicēti un atgādina par cilvēka un ģimenes likteni vēsturiska pagrieziena brīdī.

Grāmatā "Mēs tiksimies mūžībā" ir apkopoti piecu ģimeņu stāsti, kas 1941. gada 14. jūnijā tika deportētas no Latvijas. “Šī grāmata ir atmiņu krājums. Tās ir piecu cilvēku atmiņas, piecu ģimeņu likteņi. Viņu izdzīvošana stāsts. Šī grāmata bija izdevniecības "Latvijas Mediji" iniciatīva, bet mums muzejā bija brīva izvēle, kurus stāstus no muzeja krājuma grāmatā iekļaut. Lai arī ir kopš šiem traģiskajiem notikumiem ir pagājuši jau 80 gadi, muzejs joprojām papildināt krājumu ar aculiecinieku atmiņām. Viens no stāstiem, kas ir iekļauts grāmatā, ir Gunāra Villas piedzīvotais. Viņam deportācijas dienā bija tikai četri gadi. Viņa liecību par deportācijām mēs ierakstījām tikai pagājušā gada rudenī,” portālam “Delfi” stāsta Okupācijas muzeja galvenā krājuma glabātāja Taiga Kokneviča.

“Tēvu stacijā nošķīra, mēs vairs nesatikāmies. Kad mūs izsūtīja, tēvam bija 44 gadi, man četri gadi, māsai Silvijai nebija pilni trīs gadi. Es tēvu neatceros, viņu pazīstu tikai pēc fotogrāfijām. [..] Pirmās bērnības atmiņas man ir no piecu gadu vecuma, gauži bēdīgas, jo 1942. gada 10. maijā nomira mana māsa, 12. maijā ir mana dzimšanas diena.