800 dienas 21.gadsimtā. Latvijas valdību pirmo simts dienu vēsture  (202)

Šajā laikā MK pirmās simts dienas bija lemts sagaidīt sešiem premjeriem, dažiem atkārtoti. Dažs labs izcēlās ar oriģinalitāti šo dienu skaitīšanā, izslēdzot no tām brīvdienas, citi bija pārāk aizņemti ar budžeta grozīšanu, lai sevišķi atzīmētu šo termiņu.

Tradicionāli visi valdošie sava darba cēliena sākumu vērtēja kā sekmīgu, bet opozīcija sauca par izgāšanos, savukārt vērotāji no malas nereti izcēlās ar kādu asprātīgu piezīmi par valdības darbu.

*Apskata tapšanā izmantoti ziņu aģentūru LETA un BNS arhīvu materiāli.

Valda Dombrovska otrajā valdībā strādāja "Vienotības" un Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) koalīcija. Valdība tika apstiprināta 2010.gada 3.novembrī, nostrādāja nepilnu gadu līdz ārkārtas vēlēšanās ievēlētās 11.Saeimas sanākšanai, bet 100 dienas sasniedza 2011.gada 10.februārī.

Atskaitē par valdības 100 dienām Dombrovskis kā svarīgāko tās paveikto darbu minēja savlaicīgu 2011.gada budžeta pieņemšanu, veicot konsolidācijas pasākumus 288 miljonu latu apmērā un panākot budžeta deficītu 5,5% apmērā no iekšzemes kopprodukta, kas ir mazāks par starptautiskā aizdevuma programmā noteiktajiem 6%.

Dombrovskis toreiz klāstīja – "lai gan reformas nav populāras, tās ir jāturpina, jo atliekot reformas uz vēlākiem laikiem, nopietnam apdraudējumam tiek pakļauta valsts finansiālā un ekonomiskā dzīvotspēja, kā arī sabiedrības uzticēšanās valdībai". Premjers norādīja, ka politiķiem jāspēj strādāt Latvijas izaugsmei, nevis īslaicīgam politiskās popularitātes reitingam.

Savukārt finanšu ministrs Andris Vilks (V) atskaitē par valdības pirmajām simts dienām uzsvēra, ka tās bijušas "ļoti intensīva un rūpīga darba piepildītas, jo ļoti īsā laikā bija jāizstrādā gada budžets".

Savukārt "Ekonomistu apvienība 2010" tolaik secināja: "Varas partiju rīcība atsevišķos jautājumos atspoguļo pirmsvēlēšanu programmās solīto, tomēr valdības pirmās simts dienas ir apliecinājums, ka vēlētājiem dotos solījumus nereti nomaina pretēja rīcība."

Piemēram, ekonomiste Olga Ertuganova norādīja, ka galvenais pārsteigums, ko sagādāja jaunā valdība, pieņemot 2011. gada budžetu, bija fiskālās konsolidācijas apjoma sadalījums starp ieņēmumu un izdevumu pusēm. "Solījumiem pretējas rīcības cēloņi, viņasprāt, ir nepietiekama analīze, grūti realizējamu solījumu došana, politisko viedokļu atšķirība, starptautisko aizdevēju rekomendācijas, kā arī politiskās gribas neesamība," tolaik vēstīja apvienība.

"Nekonkrētība valdības deklarācijā ļauj apgalvot, ka valdības pirmajās 100 dienās deklarācija tiek pildīta, taču precīzāk būtu teikt, ka valdības deklarācija netiek pārkāpta," klāstīja ekonomists Juris Cebulis. Nesaskaņas un ilgās diskusijas politisku lēmumu pieņemšanā izraisa bažas par valdības spēju īstenot deklarācijā paustās apņemšanās.

Svarīgākie lēmumi izglītībā un veselības aprūpē ir atlikti uz tālāku nākotni, par kuru, uz vēsturisku pieredzi balstītu pārliecību, var prognozēt, ka tad šī valdība būs pārveidota vai koalīcija izirusi, precīzi prognozēja politologs Filips Rajevskis.

Kā pozitīvu valdības darbības rezultātu ekonomisti vērtēja sadarbības turpināšanu ar starptautiskajiem aizdevējiem, "kas nodrošinās pakāpenisku Latvijas valsts kredītreitinga uzlabošanos un finanšu resursu pieejamību valstij un privātajam sektoram".

Savukārt attiecībā uz tautsaimniecības attīstību Cebulis norādīja vairākas negatīvas tendences: "Vienotības" pirmsvēlēšanu solījumi par uzņēmējiem draudzīgu nodokļu politiku un uzraudzību nav atspoguļoti valdības deklarācijā, "turklāt 2011.gada budžetā ieviestās nodokļu izmaiņas kopumā grūti nosaukt par uzņēmējdarbību veicinošām".

Deklarācija paredz izstrādāt kapitālsabiedrību kompetentas un profesionālas pārvaldības modeli, taču ministru – valsts kapitālsabiedrību akcionāru rīcība, atjauninot uzņēmumu valdes ar "savējiem" cilvēkiem, liecina par vecā, "neprofesionālā" pārvaldības modeļa turpināšanu, vērtēja Cebulis.

2009.gada 12.martā pēc Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības krišanas darbu uzsāka pirmais Valda Dombrovska (tolaik JL) vadītais Ministru kabinets, kura simtā nostrādātā diena apritēja 2009.gada 19.jūnijā. Pretēji prognozēm par tās krišanu jau rudenī, Dombrovska pirmā valdība pārdzīvoja arī Tautas partijas 2010.gada pavasara demaršu, atstājot valdību, un kā mazākumvaldība nostrādāja līdz pat 9.Saeimas pilnvaru beigām.

Toreizējais Eiropas Parlamenta deputāts Dombrovskis jau 2007.gada nogalē pēc Aigara Kalvīša demisijas bija viens no partiju virzītajiem premjera amata kandidātiem, taču toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers valdības veidošanu uzticēja Godmanim. Arī 2009.gadā Dombrovska konkurents uz šo amatu bija Tautas partijas (TP) virzītais reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns, bet tagad prezidents Ministru prezidenta amatam nominēja Dombrovski.

Dombrovska pirmo valdību tās pirmajā gadā veidoja plaša koalīcija: "Jaunais laiks" (JL) ar premjera un trīs ministru amatiem, Tautas partija (TP) un Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) ar četriem ministriem katrai, kā arī TB/LNNK un "Pilsoniskā savienība" (PS), kurām bija pa vienam ministram.

Valdības simts dienas nesagaidīja veselības ministrs Ivars Eglītis (TP), kurš demisionēja 17.jūnijā, atkāpšanās rakstā uzsverot, ka nevar uzņemties atbildību par veselības aprūpes nozari situācijā, "kad, pēkšņi un būtiski samazinot budžetu, valsts vairs nespēs nodrošināt medicīnas pakalpojumu pieejamību lielai daļai Latvijas iedzīvotāju".

Dombrovska blogā joprojām atrodama informācija par pirmās valdības 100 dienās panākto, kur kā pirmais panākums uzsvērts, ka "valdība ir vienojusies par papildus grozījumiem 2009.gada valsts budžetā, izdevumus samazinot vēl par 500 miljoniem latu".

"Lai samazinātu valsts pārvaldes izdevumus, ministrijās un to padotības iestādēs turpinās to reorganizācijas procesi. Kopš 2009.gada sākuma valdībā ir pieņemti lēmumi par 24 valsts pārvaldes iestāžu likvidāciju. Tāpat laikaposmā no gada sākuma līdz 30.aprīlim valsts pārvaldē ir atlaisti 5475 strādājošie," tolaik vēstīja premjers.

Dombrovskis tolaik arī uzsvēra, ka saistībā ar smago ekonomisko situāciju valstī valdībai nemaz netika dotas 100 dienas, lai iestrādātos. "Šīs valdības galvenais uzdevums bija budžeta izdevumu daļas ievērojama samazināšanas un faktiski Latvijas vēsturē visgrūtāk tapušā budžeta pieņemšana, kam ir tikai viens mērķis - paglābt valsti no bankrota. To mēs esam paveikuši, lai gan emocionāli tas ir ārkārtīgi smags lēmums. Tomēr jāapzinās, ka, nesamazinot budžeta deficītu, situācija Latvijā varētu kļūt krietni nopietnāka," sacīja premjers.

Publiskajā telpā komentāri tieši par valdības simts darba dienām tolaik neparādījās, jo lielāka uzmanība tika pievērsta budžeta grozījumiem ar sāpīgajiem "griezieniem" un dažādu organizāciju reakcijai uz to.

Uzmanību pievērsa arī Dombrovska publiskais paziņojums, kurā premjers teica: "Kaut arī tā saucamajos "treknajos gados" neesmu strādājis valdības koalīcijā, šajā mirklī vēlos atvainoties Latvijas tautai par to situāciju un par tiem pārbaudījumiem, kas mums visiem kopā būs jāiztur. Es apzinos, ka nevaru apsolīt labklājību rīt ap pusdienlaiku, bet es zinu, ka daru visu iespējamo, lai apturētu Latvijas smago kritienu."

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) rīkotajā manifestācijā tās priekšsēdētājs Pēteris Krīgers klāstīja, ka premjera paziņojums vērtējams kā drosmīga rīcība, taču salīdzināms ar situāciju, kad ārsts pēc neveiksmīgas operācijas atvainojas mirušajam pacientam.

Savukārt tagad "Vienotībā" ietilpstošā, bet toreiz opozīcijā esošā partija "Sabiedrība citai politikai" (SCP) tolaik pauda, ka Dombrovska valdībai pēc starptautiskā aizdevuma saņemšanas ir jāatkāpjas, jo "sabiedrība ir pilnībā vīlusies tās rīcībā", un tās vietā nepieciešams izveidot "nepolitizētu profesionāļu valdību".

"Profesionāļu valdību nepieciešams izveidot tāpēc, lai beidzot sāktu valsts izvešanu no ekonomiskās krīzes un novērstu iespēju Dombrovska valdībai ķerties pie 2010. gada valsts budžeta veidošanas, jo nav ne mazāko cerību par kompetences vai godaprāta pieaugumu šajā valdībā," pauda toreizējais Saeimas deputāts Aigars Štokenbergs, kas Dombrovska otrajā valdībā kļuva par tieslietu ministru.

Ivara Godmaņa (LPP/LC) otrā valdība, bet pirmais Ministru kabinets (iepriekš viņš vadīja Ministru padomi) tika apstiprināta 2007.gada 20.decembrī. 2009.gada 20.februārī Godmanis iesniedza demisijas rakstu un valdība nostrādāja vēl līdz 12.martam – Dombrovska pirmās valdības apstiprināšanai.

Godmaņa valdība tika izveidota pēc Aigara Kalvīša (TP) demisijas, taču koalīcijas sastāvs tajā palika nemainīgs – valdību veidoja LPP/LC ar premjera un trīs ministru amatiem, Tautas partija ar septiņiem ministru portfeļiem, Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) ar pieciem ministriem un trīs TB/LNNK ministri.

100 dienas Godmaņa valdībai apritēja 2008.gada 28.martā, tomēr premjera birojs norādīja, ka pēc valdības apstiprināšanas bijis pietiekami daudz brīvdienu. Tāpēc birojs noteica, ka pirmās simts dienas premjeram aprit datumā, kad jāizpilda janvārī pieņemtais valdības neatliekamo darbu plāns – 14.aprīlī.

Vērtējumi par Godmaņa valdības pirmajām simts dienām gan sāka izskanēt jau marta beigās. Piemēram, ekonomiste Raita Karnīte pauda, ka Latvijā ir sākusies ekonomiskā cikla lejupslīdes fāze un pastāv nepieciešamība spert radikālus soļus ekonomisko problēmu risināšanā, taču valdība simts dienās to nav paveikusi. Viņa arī norādīja, ka valdībai pietrūkst globāla skatījuma uz ekonomiku.

Toreizējais prezidents Valdis Zatlers intervijā laikrakstam "Diena" pauda, ka Godmaņa vadītā valdība ir pirmais Ministru kabinets, kas pats ļoti vēlas parādīt savus darbus, un arī premjers to ir gatavs klāstīt Saeimā. "Šeit mums ir viens cits traucēklis, Tas, ka Saeima nespēj nodrošināt viņiem mutisku uzstāšanos garāku par piecām minūtēm, lai varētu ziņot par savu darbu. Nu tas ir drusku tā ironiski," teica Zatlers.

Godmaņa valdība, pēc prezidenta domām, daudz enerģijas veltījusi pensiju indeksācijas panākšanai, bet ārpolitikas panākums ir memoranda noslēgšana ar ASV par bezvīzu režīma ieviešanu, tomēr Zatlers atzina, ka "daudzi darbi vēl ir pusceļā un daudzi darbi vēl ir neiesākti".

Tikmēr tolaik opozīcijā esošā "Jaunā laika" (JL) Saeimas frakcijas deputāti iesniedza pieprasījumu Ministru prezidentam Ivaram Godmanim (LPP/LC) par Ministru kabineta simts dienās paveikto, norādot, ka valdības darbam šajā laikā nav bijis pozitīva rezultāta.

Pats Godmanis aprīļa vidū preses konferencē par valdības 100 dienām uzsvēra, ka "informatīvo ziņojumu laiks būs beidzies un turpmāk sekos reālo darbu izpilde". Arī turpmāk valdības galvenā problēma un darbības aktualitāte būs inflācijas apkarošana, apgalvoja Godmanis, kurš atkārtoti uzsvēra, ka neredz objektīvus iemeslus tam, lai pēc Jāņiem turpinātos inflācijas kāpums. "Protams, ja neseko kādi ārkārtēji un neparedzami notikumi ārējos pasaules tirgos," piebilda premjers.

Kā vienu no būtiskākajām lietām, ko nav izdevies izpildīt, Godmanis uzsvēra kompensējamo slimības lapu jautājuma atrisināšanu, kā arī vienošanos par minimālās algas palielināšanu. Premjers arī norādīja, ka ekonomiskā situācija liks pārskatīt tēriņu samazināšanu, tāpat neizbēgami būšot budžeta grozījumi vasarā, jo valdībai nākšoties atrast papildu līdzekļus pensiju paaugstināšanas kompensēšanai.

Savukārt intervijā laikrakstam "Neatkarīgā" Godmanis klāstīja – lai Latvija tiktu laukā no sarežģītās ekonomiskās situācijas, ir jāievēro fiskālā disciplīna un jārēķinās, ka nevaram atļauties bremzēt mūsu piespiedu nonākšanu pasaules enerģētiskajās cenās. "Ja mēs tagad tērēsim vairāk nekā ieņemam, tad nevienu brīdi neredzēsim lejupejošu inflāciju, bet gan pumpēsim to augšā ar vaļīgu fiskālo politiku," sacīja premjers.

Pēc 9.Saeimas vēlēšanām, kurās lielāko mandātu skaitu saņēma toreizējā premjera Aigara Kalvīša vadītā Tautas partija (TP), 2006.gada 7.novembrī tika apstiprināta Kalvīša otrā valdība, kura gan pēc nedaudz vairāk kā gada krita pēc tā sauktās Lietussargu revolūcijas, premjeram iesniedzot demisijas rakstu.

Koalīcijā darbojās TP ar premjera un sešu ministru amatiem, Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) un LPP/LC ar četriem ministriem katrai, kā arī TB/LNNK ar trīs ministru portfeļiem.

Simts dienas Kalvīša otrajai valdībai apritēja 2007.gada 14.februārī, un arī šajā valdībā jau pirmo simts dienu laikā notika veselības ministra maiņa - Gundars Bērziņš (TP) nolēma demisionēt veselības problēmu dēļ, un viņa vietā stājās bijušais Pārtikas un veterinārā dienesta vadītājs Vinets Veldre.

Pats Kalvītis valdības pirmās simts dienas vērtēja kā enerģiska un intensīva darba pārpilnas. "Mēs esam enerģiski un intensīvi strādājuši. Rekordātrā laikā spējām pieņemt 2007.gada valsts budžetu, pirmo reizi laikam Latvijas vēsturē, ka pēc vēlēšanām tas notika tajā pašā gadā," klāstīja Kalvītis.

Viņš arī apgalvoja, ka pildīti arī pirmsvēlēšanu solījumi. "Esam parakstījuši vienošanās ar dažādu nozaru arodbiedrībām (..) un nodrošinājuši algu pielikumus," uzsvēra valdības vadītājs. Par vienu no galvenajiem "labajiem darbiem" triju mēnešu laikā Kalvītis nosauca Latvijas-Krievijas robežlīguma jautājumu risināšanu.

Toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Kalvīša jaunās valdības 100 dienās paveikto komentēja atturīgi, sakot, ka valdības darbs notiek dienu no dienas un attiecīgi tiek vērtēts. Prezidentei šādi atskaites punkti - 100 darba dienas - šķietot "mākslīgi", jo šādi atskaites punkti esot vairāk derīgi žurnālistiem un politikas zinātnes studentiem, bet viņa pati valdības darbu vērtējot, regulāri tiekoties ar premjeru.

Savukārt politologi Kalvīša valdības pirmajās 100 dienās pozitīvi novērtēja Latvijas un Krievijas robežlīguma jautājuma iekustināšana, bet negatīvi – steigu lēmumu pieņemšanā un nevēlēšanos pamatot savu viedokli atsevišķos jautājumos.

Politologs Andris Runcis pauda, ka valdība robežlīgumu iekustinājusi no "nāves punkta". Taču, pēc viņa domām, valdības darbības temps bija ātrs, kas atsevišķos gadījumos traucēja Saeimā rosināt diskusijas un Saeima tika pakļauta valdībai. Valdības darbā manāms demokrātijas trūkums, demokrātija netiek saprasta un nav kļuvusi par kultūru, atsevišķos gadījumos trūkst diskusijas, viedokļu apmaiņas un pamatoti argumenti, piebilda politologs.

Politologs Ivars Ijabs norādīja, ka valdības darbs 100 dienās izcēlies arī ar vairākiem "brutāliem" lēmumiem. Spilgts piemērs, viņaprāt, bija 81.panta kārtībā veiktie grozījumi ar valsts drošību saistītajos likumos. Pamatota valdības argumentācija ir trūkusi arī gadījumos, kad atsevišķas amatpersonas tika izvirzītas konkrētiem amatiem, tāpēc Ijabs pauda uzskatu, ka kopējais valdības darbs iezīmējies ar "agresīvu nevēlēšanos pamatot savu viedokli, īstenojot savas korporatīvās intereses."

"Nekā dramatiski laba nav. Valdības pirmās 100 dienas ir nozīmīgas ar skandāliem, neveiksmēm un apšaubāmiem risinājumiem," savukārt klāstīja politologs Jānis Ikstens, paužot, ka valdība darbu sākusi neveiksmīgi.

Tam gan nepiekrita sociologs Aigars Freimanis, kurš minēja: "Jebkura valdība, kas rada iespaidu par stabilitāti, ņemot vērā Latvijas ne pārāk pievilcīgo vēsturi šajā ziņā, ir vērtējama pozitīvi."

Vēlāk Kalvītis pārmetumus valdībai, ka tā savās rokās tiecas koncentrēt lielāku varu nekā parlaments, nosauca par nepamatotiem, retoriski vaicājot: "Vai es izskatos kā autoritatīvs valdības vadītājs?" Šādi komentāri esot spekulācijas, jo Latvijā kā parlamentārā valstī visus lēmumus pieņemot Saeima, bet valdība esot tikai izpildinstitūcija, sacīja Kalvītis.

Pirmo reizi pie valdības stūres pirms tam zemkopības un ekonomikas ministru amatos pabijušais Aigars Kalvītis (TP) stājās 2004.gada 2.decembrī, pēc tam, kad Induļa Emša (ZZS) valdība krita, jo Tautas partija Saeimā jau pirmajā lasījumā neatbalstīja pašas finanšu ministra virzīto 2005.gada valsts budžeta projektu. Kalvīša pirmā valdība nostrādāja līdz pat nākamajām Saeimas vēlēšanām 2006.gadā, tiesa gan, pusgadu pirms tām koalīciju atstāja "Jaunais laiks" (JL).

Kalvīša pirmās valdības simts dienas, kas apritēja 2005.gada 11.martā, gan pagāja bez izmaiņām koalīcijā un Ministru kabineta sastāvā. Valdību apstiprinot, tajā TP premjera vadībā strādāja pieci TP ministri, seši JL pārstāvji, kā arī LPP un Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) ar trīs ministriem katrai.

Pats Kalvītis tolaik vērtēja, ka viņa vadītā valdība pirmajās 100 dienās paveikusi lielu darbu, kā piemērus minot budžeta sagatavošanu, tā deficīta samazināšanu un naudas atrašanu veselības aprūpei.

Kalvītis arī klāstīja, ka kopumā ir apmierināts ar visu ministru darbu, jo valdības locekļu starpā valdot vienotība. Valdībai sākot darbu, premjers aicināja ministrus ievērot augstākos morāles un ētikas standartus, lai kalpotu par piemēru sabiedrībai. Kalvīša rīcībā neesot informācijas, ka kāds ministrs šos standartus būtu pārkāpis, jo nekādi skandāli vai "nesmukumi", kas būtu jāizvērtē, neesot bijuši. "Valdība ir daudz vienotāka nekā iepriekšējās, kad politiķi pavadīja laiku strīdos," sacīja Kalvītis.

Sociologi, vērtējot valdības veikumu, norādīja uz saskanīgo darbu, gan atzīstot, ka kopumā Kalvīša Ministru kabineta pirmās 100 dienas nav bijušas spilgtas. "Šai valdībai nav ne JL revolucionārā gara, ne arī Tautas partijas galēji racionālās pieejas," atzina sociologs Aigars Freimanis.

Uzņēmēju asociāciju vadītāji valdības darbu vērtēja pozitīvi, jo tā sāka risināt vairākus nozīmīgus jautājumus, kas varētu kalpot uzņēmēju atbalstam. Piemēram, toreizējais Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras ģenerāldirektors Jānis Leja uzsvēra, ka uzņēmējiem ir svarīga stabilitāte un Kalvīša valdībai līdz šim ir veiksmīgi izdevies šo stabilitāti saglabāt. "Galvenais, ka nav notikušas būtiskas izmaiņas no iepriekš uzņemtā attīstības kursa un saglabāta stabilitāte," sacīja Leja.

Arī Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP) Kalvīša vadītās valdības padarīto pirmajās 100 dienās vērtēja pozitīvi. "Valdības vadītājs šajā laikā ir izrādījis interesi par lauksaimniecību un tās attīstību, veicot izbraukumus uz dažādu Latvijas rajonu saimniecībām," vērtēja LOSP priekšsēdētājs Varis Sīmanis.

Kalvīša valdības simts dienas apritēja neilgi pirms 2005.gada pašvaldību vēlēšanām, tāpēc toreizējais Rīgas mērs Gundars Bojārs (LSDSP) sacīja, ka priekšvēlēšanu laikā atturēsies paust savu viedokli valdības pirmajām 100 dienām, lai tas netiktu tulkots kā administratīvā resursa izmantošana. "Pretēji gan rīkojies pats Kalvītis, kas, būdams Ministru prezidents, tomēr neizmantoja iespēju priekšvēlēšanu laikā paklusēt un medijiem pauda demagoģiskus izteikumus par līdzšinējās domes darbu," norādīja Bojārs.

Savukārt "Neatkarīgās Rīta Avīzes" komentārā par valdības pirmajām 100 dienām bija norādīts: "Taču kopumā – pat ja kāds īsti nesaprata, ko Kalvītis izdarījis pirmajās 100 dienās, runāja viņš enerģiski un droši, lai ko viņam vaicātu."

2004.gada 9.martā ar kreisās opozīcijas atbalstu tika apstiprināta Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) pārstāvja Induļa Emša vadītā valdība, kuru tā paša gada nogalē nomainīja Aigara Kalvīša pirmā valdība. Jau nākamajā dienā pēc valdības darba 100 dienu atzīmes sasniegšanas 16.jūnijā Saeimā notika balsojums par neuzticības izteikšanu Emša Ministru kabinetam, kas cieta neveiksmi.

Iepriekšējās valdības vadītājs Einars Repše (JL) demisionēja 5.februārī, jo vairs neredzēja iespēju turpināt darbu, kad Saeimā viņa vadītajai valdībai ir mazākuma atbalsts. Viņa vadītā partija "Jaunais laiks" gan piedalījās konsultācijās par jaunas valdības izveidošanu, tomēr attiecās piedalīties Emša valdībā.

Līdz ar to Emša valdību veidoja ZZS, Tautas partija (TP) un Latvijas Pirmā partija (LPP). ZZS bez premjera bija arī trīs ministra portfeļi, TP bija pieci, bet LPP - seši ministri.

Pirmajās simts dienās valdība piedzīvoja sastāva izmaiņas, jo tikai 25.martā tika atrasts bezpartejiskais veselības ministrs Rinalds Muciņš. Savukārt Ainars Baštiks līdz maija beigām bija īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās, savukārt maijā tika nodibināta Bērnu un ģimenes lietu ministrija.

Emša valdības pirmo simts dienu laikā Latvija arī kļuva par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti, turklāt drīz pēc tam notika arī Latvijā pirmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Tajās no valdības partijām 5% barjeru spēja pārvarēt vien TP, savukārt uzvaras laurus plūca opozīcijā esošā TB/LNNK, bet otrajā vietā palika JL – partijas, kas tobrīd bija opozīcijā.

Pats Emsis pauda uzskata, ka viņa vadītās valdības pirmās 100 dienas galvenokārt bija veltītas iepriekšējās, Einara Repšes (JL) valdības kļūdu labošanai. Vispirms viņa vadītajai valdībai nācies steigā pieņemt lielu skaitu normatīvo aktu, kas saistīti ar Latvijas pievienošanos ES. Ja valdība to nebūtu darījusi, Latvijai draudētu soda sankcijas, skaidroja premjers, norādot, ka iepriekšējā valdība "nebija pacentusies pildīt tās saistības, ko pati bija uzņēmusies". Tāpat Emsis uzsvēra, ka viņa vadītās valdības laikā nodrošināta ES fondu līdzekļu apguves uzsākšana.

Emsis pat pauda pārliecību, ka tieši viņa vadītās valdības panākumi varētu būt par iemeslu opozīcijā esošo partiju "Jaunais laiks" un "tēvzemiešu" neapmierinātībai un vēlmei pieprasīt šīs valdības maiņu.

Arī citas valdību veidojošās partijas pauda uzskatu, ka Emša vadītais Ministru kabinets pirmajās 100 dienās ir darbojies veiksmīgi, labojot Repšes valdības kļūdas, kas saistītas ar Latvijas gatavošanos iestājai ES, un mazinājis nacionālo spriedzi Latvijā.

TP Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Mihails Pietkēvičs sacīja, ka, atšķirībā no Repšes valdības, kura uzkrājusi "nepadarīto darbu kaudzes", Emsis reāli risinot jautājumus, piemēram, apstiprinot amatā jauno Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju Alekseju Loskutovu.

LPP frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Dzintars Jaundžeikars norādīja, ka izglītības reformas jomā nav radušies tādi asumi, kādi varēja rasties, paliekot pie varas Repšem. Jaundžeikars pauda, ka bijušā izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska (JL) darbības laikā situācija draudējusi kļūt nekontrolējama un beigties "pat ar asins izliešanu".

"Emsis rekordīsā laikā sagatavoja Latviju iestājai ES," savu viedokli skaidroja ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, uzsverot, ka "cilvēki jau tagad reāli sāk apgūt ES strukturālos fondus un jau tuvākajā laikā saņems šos augļus". Lauksaimnieki saņems tiešos maksājumus, virkne zemnieku saņems jauno tehniku," bilda deputāts.

Tikmēr Saeimas opozīcijas deputāti vērtēja, ka Emša valdība ir strādājusi lēnīgi, neefektīvi risinot demogrāfiskos un sociālos jautājumus, tāpēc kopumā tās darbs ir vērtējams kā "diezgan ļengans".

Piemēram, toreizējais JL priekšsēdētāja vietnieks Artis Kampars Emša valdības darbā saskatīja vēlmi atbrīvoties no daudzām nevēlamām amatpersonām, vāju likumdošanas darbu, demogrāfisko un sociālo jautājumu nerisināšanu. Kā piemēru Kampars minēja Emša "vēlmi ātri atbrīvoties no bijušās Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja direktora pienākumu izpildītājas Jutas Strīķes, kas, rīkojot fiktīvu konkursu, ir veiksmīgi izdevies".

"Emša valdība veiksmīgi pārvarēja tos Einara Repšes (JL) valdības nepadarītos darbus, kas attiecās uz brīdi, kad Latvija pievienojās ES. Pēc tam gan valdības darbs atslābinājās," vērtēja TB/LNNK frakcijas deputāts Guntars Krasts, kurš no Emša valdības vairs nejutis vēlmi uzlabot ES jautājumu risināšanu.

Atzinīgi par Emša valdības sākumu runāja Rīgas un Jūrmalas pašvaldību vadītāji. Rīgas mērs Gundars Bojārs (LSDSP) pauda uzskatu, ka Emša valdība strādā konstruktīvi ar izpratni par Latvijā notiekošo, tajā skaitā par pašvaldībām un pašvaldību darbu. "Šī valdība ir uzņēmusies atbildību par valstī notiekošo visgrūtākajā periodā, kas ir ne vien svinīgs ar pievienošanos Eiropas Savienībai un NATO, bet arī grūts cenu kāpuma un citu izmaiņu dēļ," pauda Bojārs.

Jūrmalas mērs Juris Hlevickis (LPP) norādīja, ka ir pateicīgs par situāciju, kas ir izveidojusies teritoriālās reformas sakarā. Iepriekšējās valdības laikā pašvaldības sajutušas, ka valstī notiek varas centralizācija, savukārt Emša valdības laikā šī situācija esot mainījusies.

Pārtikas nozares pārstāvjiem Emša vadītā valdība asociējās ar laiku, kad steigā pirms Latvijas iestāšanās ES tika pieņemta virkne normatīvo aktu, kas regulē nozari pēc 1.maija.

Pēc ekonomistes Raitas Karnītes domām, pozitīvi Emša valdības līdzšinējā darbībā bijis tas, ka tā gandrīz nav bijusi jūtama, kā arī nav izcēlusies ar kādām "radikālām darbībām vai kliedzošām izpausmēm". Taču straujos ekonomikas attīstības rādītājus Karnīte skaidroja ar kopējo makroekonomisko situāciju valstī, nevis ar konkrētās valdības paveikto.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētājs Pēteris Krīgers Emša valdības darbā pozitīvi vērtēja to, ka tā ir atvērta dialogam ar arodbiedrībām. Tomēr negatīvi esot, ka sasāpējušos jautājumu risināšana notiek tik lēni un šobrīd vēl nav manāmi konkrēti valdības darbības rezultāti, skaidroja LBAS priekšsēdētājs.

2002.gada 7.novembrī, pēc 8.Saeimas sanākšanas tika apstiprināta vēlēšanu uzvarētāja, "Jaunā laika" (JL) līdera Einara Repšes vadītā valdība, kas nostrādāja līdz Induļa Emša (ZZS) valdības apstiprināšanai 2004.gada martā - pusotru mēnesi pirms tam koalīciju atstāja Latvijas Pirmā partija (LPP).

JL, LPP, Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) un TB/LNNK sākotnēji izveidotā valdība 100 dienas sasniedza 2003.gada 14.februārī. JL bez premjera valdības sākumā pārstāvēja septiņi ministri, LPP kā Ministru prezidenta biedrs pārstāvēja tās līderis Ainārs Šlesers, kā arī vēl trīs ministri. ZZS pārstāvēja trīs, bet TB/LNNK – divi ministri. Valdībā strādāja arī tolaik bezpartejiskā ārlietu ministre, bijusī diplomāte Sandra Kalniete

Pirmajās simts dienās tika sadalīta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, izveidojot vides ministra un reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra amatus. Jau valdības pirmo simts dienu laikā nomainījās sešu ministriju valsts sekretāri.

Savukārt īpašu uzdevumu ministrs veselības aprūpes lietās Āris Auders (JL) valdības pirmo simts dienu laikā kļuva par jaunizveidotās Veselības ministrijas vadītāju, lai gan jau divus mēnešus vēlāk "zelta roku" skandāla rezultātā viņš bija spiests demisionēt.

Tieši "100 dienu jubilejā" Repšes valdība pieņēma 2003.gada valsts budžeta projektu, ieejot vēsturē kā Ministru kabinets, kas atjaunotās Latvijas laikā līdz 2003.gadam budžetu gatavojis visilgāk - aptuveni trīs mēnešus. Ilgais budžeta gatavošanas laiks tika skaidrots ar jaunās valdības vēlmi pamatīgi izvērtēt visu budžeta izdevumu un ieņēmumu pamatotību, nevis automātiski pārņemt iepriekšējo gadu izdevumus.

Finanšu eksperti budžeta veidošanu atzina par pamanāmāko darbu Repšes valdības pirmajās simts dienās, taču pašu šo procesu vērtēja kritiski. Piemēram, "Parex Asset Management" prezidents Guntars Vītols sacīja, ka valdības darbā vērojama pārlieku akadēmiska pieeja budžeta un citu ekonomisko jautājumu risināšanā, tomēr ar šādas pieejas prasmīgu īstenošanu valdība īsti galā netiekot.

Tieši valdības simts dienām veltītajā preses konferencē izskanēja slavenais Repšes citāts, ar ko viņš ironizēja par sev veltītiem epitetiem: "Es esmu sen atpazīts marsietis un, protams, arī traks." Viņš arī apgalvoja, ka jaunā valdība sākusi reformas, kas ir nobiedējušas "jauno laiku" un jaunās valsts pārvaldes pretiniekus, tāpēc pret valdību ir sākta nomelnojoša pretestības kampaņa. Pretestību izrādot tie, kuriem esot nevēlamas pārmaiņas, kuriem valsts līdz šim kalpojusi kā "barotava", uzsvēra premjers, solot likt šiem cilvēkiem pārskatīt savus ienākumus, kā arī atsevišķus saukt pie kriminālatbildības.

Repše tolaik arī pauda uzskatu, ka pirmās simts valdības darba dienas ir tikai iestrādāšanās un Ministru kabineta darba rezultātu pa īstam varēs redzēt tikai pēc vairākiem gadiem. "Simts dienas tās nav vērtējuma dienas, simts dienas faktiski ir valdības iestrādāšanās laiks. Cāļus mēs skaitīsim rudenī. [..] Valdības darba rezultātu varbūt mēs pa īstam varēsim redzēt pēc vairākiem gadiem un tuvojoties nākamajām vēlēšanām," sacīja Repše.

Viņš arī atzina, ka Ministru kabinets pirmajās simt dienās nav izvairījies no kļūdām, taču tās tikai palīdzējušas uzlabot valdības darbu, jo "mēs no kļūdām mācāmies". Repše pauda, ka arī pirmajos valdības darba mēnešos ministri veiksmīgi pildījuši gan valdības deklarācijā, gan pirmsvēlēšanu laikā pausto - gan veicot "pašattīrīšanos" iekšlietu sistēmā, gan palielinot minimālo algu, policijas, tiesnešu un pedagogu algas. Repše arī uzskatīja, ka valdībā ir pietiekami spējīgi cilvēki, lai, neskatoties uz dažādām grūtībām, spētu īstenot iepriekš solīto.

Opozīcija Repšes valdības pirmajās 100 dienās paveikto asi kritizēja, uzsverot, ka jaunā valdība "strādājusi tikai ar pātagu", un jaunos laikus asociēja ar "lēmumu atlikšanas laiku". Kreiso spēku apvienības PCTVL Saeimas frakcijas līderis Jānis Jurkāns uzsvēra, ka šāda rīcība nevar turpināties ilgi, jo "vajadzīgs arī pīrāgs". "Pagaidām Repšes valdībā pie pīrāga tikuši tikai ministri, turklāt sarūpējuši to sev trīskārt lielāku par saviem priekštečiem," par valdības lēmumu sev trīskāršot algas ironizēja Jurkāns.

Savukārt opozīcijā palikušās Tautas partijas (TP) toreizējais līderis Atis Slakteris Repšes valdības īstenoto politiku pirmajās 100 dienās dēvēja par "lēmumu atlikšanas laiku". "Tagad valdība sola, ka brīnumi būšot vēl pēc 100 dienām, pieņemot budžeta grozījumus, taču nu jau ir skaidrs, ka par troksni nekas vairāk tur nesanāks," sacīja Slakteris. Viņš atzina, ka šī valdība darbu sākusi ar lielu solījumu nastu, solot paaugstināt algas un aizvien labāk iekasēt nodokļus, taču realitātē neko no tā nav izpildījusi. "Jo utopiskāka cerība, jo lielāka vilšanās," sacīja Slakteris, prognozējot aizvien kritiskāku sabiedrības attieksmi pret valdības veikumu nākotnē.

Pēc aģentūras LETA pasūtījuma tolaik veiktajā pētījumā 85% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju norādījuši, ka Repšes valdības darbība pirmo 100 dienu garumā saistās galvenokārt ar ministru algu paaugstināšanu. 57,3% Latvijas iedzīvotājiem valdība saistījās ar augstu amatpersonu atcelšanu no amatiem, 52,1% - ar skandāliem, 34,4% - ar vilšanos JL.

Komentējot aptaujas rezultātus, "Latvijas faktu " direktors Aigars Freimanis norādīja, ka ministru algas cilvēkiem visvairāk palikušas atmiņā no pašreizējās valdības, turklāt skandalozu popularitāti rada tā dēvētā "Audera epopeja".

Arī ierēdņu atlaišanu sabiedrība pamanījusi kā vienu no spilgtākajām šīs valdības darbībām. "Tomēr tas nenozīmē, ka kadru maiņas tiek uztvertas negatīvi, jo daļai sabiedrības tas simpatizē," secināja Freimanis. Sociologs norādīja, ka salīdzinoši liela daļa aptaujāto ievērojuši atklātības principu valdības darbā. To Freimanis skaidroja ar regulāriem premjera Repšes un citu JL politiķu izteikumiem, kas slavē šādu pieeju lēmumu pieņemšanā.

Visu laiku visilgāk nostrādājušais Ministru kabinets Latvijā tika apstiprināts 2000.gada 5.maijā, kad par premjeru kļuva līdz tam Rīgas mēra krēslā sēdējušais "Latvijas ceļa" (LC) pārstāvis Andris Bērziņš. Valdība nostrādāja divarpus gadus – līdz 8.Saeimas sanākšanai 2002.gada novembrī, kad valdību izveidoja vēlēšanās uzvarējušais JL. Šis posms bija arī 1990.gados politikā ietekmīgā spēlētāja LC gulbja dziesma, jo 8.Saeimā LC neiekļuva un 9.Saeimas vēlēšanās bija spiesta startēt apvienībā ar Latvijas Pirmo partiju, ar kuru vēlāk LC arī apvienojās.

Valdošā koalīcija visu valdības darba laiku palika nemainīga – to veidoja LC, Tautas partija (TP), TB/LNNK un Jaunā partija (JP). Arī pirmās personāla izmaiņas valdību skāra tikai 2002.gada pavasarī, tāpēc 2000.gada 12.augustā 100 dienas Bērziņa valdība sagaidīja tādā pat sastāvā kā apstiprināšanas brīdī: LC bez premjera amata bija trīs ministri, TP bija pieci ministru portfeļi, TB/LNNK – četri, bet JP pārstāvēja divi ministri.

Politiķi Andra Bērziņa vadītās valdības darbu pirmajos trijos mēnešos vērtēja kā piesardzīgu, un vairums pauda uzskatu, ka piesardzīgās politikas mērķis ir noturēt koalīciju.

TP frakcijas vadītājas vietnieks Jānis Lagzdiņš tolaik pauda viedokli, ka valdība ir strādājusi piesardzīgi, nepieņemot īpaši smagus lēmumus, bet vairāk domājot par koalīcijas noturēšanu. Arī opozīcijā esošās Sociāldemokrātu frakcijas priekšsēdētājs Egils Baldzēns norādīja, ka Bērziņa vadītā valdība nav sevi parādījusi kā dinamiskas rīcības valdību, bet gan piekopusi pasīvu politiku.

Savukārt apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK priekšsēdētājs Māris Grīnblats pauda viedokli, ka valdības piesardzīgā darbība ir pozitīvi vērtējama, jo tā nav nesusi satricinājumus, pieņemot nesaprotamus lēmumus un veicot sasteigtas reformas.

Pats Bērziņš savas valdības darbu nevērtēja kā piesardzīgu un pauda uzskatu, ka tā pieņēmusi vairākus būtiskus lēmumus un pārcietusi, "jūrnieku terminoloģijā" runājot, divas "vētras" - zemnieku nemierus un "Latvenergo" privatizācijas apspriešanu.

Viņš uzsvēra, ka valdība ir pieņēmusi grozījumus budžetā, izpildījusi zemnieku prasības, kā arī risinājusi skolotāju algu jautājumu. Bērziņš arī norādīja, ka ir priecīgs, ka neviens no koalīcijas partneriem nav šo triju mēnešu laikā teicis, ka valdība strādā slikti.

Bērziņš valdības simts dienas raksturoja arī ar stabilitāti un prognozējamību: "Katram cilvēkam, no rīta pamostoties, nav šausmās jānodreb, paņemot avīzi, ka valdība ir atkal izdarījusi kaut ko tādu, kas nevienam nav bijis zināms."

Savukārt Bērziņa preses sekretārs Arnis Lapiņš sacīja, ka valdība uzsāka darbu ļoti sarežģītā situācijā, un sabiedrības uzticība valsts varai bija iedragāta. Tādēļ premjers par svarīgu uzdevumu uzskatot plaisas likvidēšanu starp sabiedrību un varu.

Šo tēzi vēsturniece un ekspolitiķe Ilga Kreituse komentēja šādi: ja premjers Bērziņš uzskatot, ka starp tautu un varu ir izveidojusies plaisa, tad viņam būtu jādemisionē, jo viņš pārstāv varu, un šī plaisa nebija jāpieļauj. Viņa arī pauda uzskatu, ka valdībā nav stingras kārtības, valda visatļautība un netiek ievērotas solītās LC prioritātes.

Savukārt NRA komentārā par Bērziņa valdības 100 dienām norādīja - atšķirībā no premjera Andra Šķēles, kad gandrīz katra diena nāca "ar asins stindzinošiem priekšlikumiem un nepārdomātiem lēmumiem, ko sauca par reformām, Bērziņš sabiedrībai piedāvā stagnējošu garlaicību".