'Āgenskalna karš' – kā Latvijas armijas karavīri zaudēja disciplīnu un ieņēma 'sarkano lukturu' rajonu

1920. gada vasara, Latvijas Neatkarības karš tuvojas noslēgumam. Bermonta karaspēks jau sen padzīts no mūsu valsts, Latgales frontē ar Padomju Krieviju ir noslēgts slepens miera līgums, tur notiek vien mazas sadursmes un izlūkgājieni. Latviešu karavīri pēc cīņām gan 1. pasaules karā, gan pēcāk, aizstāvot Latvijas neatkarību, ir noguruši, disciplīna lēnām sāk zust. Šajā brīdī 2. Ventspils kājnieku pulka karavīri Rīgā, Pārdaugavas "sarkano lukturu" rajonā, izcīna savu pēdējo kauju, kuru varētu dēvēt arī par "Āgenskalna karu".

Ap 1. pasaules karu Rīgā meitu mājas jeb bordeļi bija koncentrējušies Pārdaugavā, ap Grāvju ielas apkaimi. 1924. gadā šo ielu pārsauca par Valguma ielu, tomēr vēl ilgi pēc tam iešanu pie prostitūtām dēvēja par “došanos uz Grāvju ielu”. 1920. gada februārī Rīgā strādāja 150 reģistrētas prostitūtas, pēc gada – 450, grāmatā “Rīga bohēmas varā” raksta vēsturniece Ineta Lipša. Ap to laiku Rīgā legāli darbojās seši atklātie nami, tie visi atradās Grāvju ielā. Šie bordeļi pārsvarā apkalpoja Pārdaugavas rūpnīcu un ostas strādniekus, zvejniekus, jūrniekus un tirgotājus, kā arī pilsētniekus un kareivjus.