Ieslodzītie: darba kavētāji, 'speciālie' ebreji, sievietes – intrigantes
Kā paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne savu darbību sāka 1942. gada pavasarī uz Salaspils nometni atveda pirmo politisko ieslodzīto grupu. Tā paša gada nogalē nometnē ieslodzītas 1800 personas, veidojot dažādas ieslodzīto grupas: uz ilgu laiku politisku iemeslu dēļ apcietinātie, internētie ārzemnieki, latviešu repatrianti, darba kavētāji, policijas bataljonam un citām policijas struktūrām piederīgie un 12 ebreji, kuri nometnē ievietoti speciālu iemeslu dēļ.
Ar ebreju tautības apcietinātājiem nometnē nodarbojās tikai vācu SD personāls. Citu tautību ieslodzīto atmiņās palicis iespaids, ka ar ebrejiem vācieši apgājušies nežēlīgāk nekā ar citiem apcietinātājiem. Pēc nometnes celtniecības tikai nedaudzi ebreji atradās nometnē, galvenokārt nometnei noderīgi "speciālisti", tostarp zobārsti.
Sākot no 1943. gada vidus, nometnē ievietoja jaunas apcietināto kategorijas: lietuviešu, latviešu un igauņu policijas bataljonu karavīrus, kā arī igauņu un latviešu leģionārus. Un atsevišķas ieslodzīto kategorijas bija kriminālnoziedzniekiem, prostitūtām un, iespējams, arī homoseksuāļiem.
Ieslodzīto atmiņas liecina, ka vācieši pret nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem nometnē – vismaz sākotnēji – izturējušies labvēlīgāk nekā pret citiem. Arī viena no latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieka Arnolda Bērziņa atmiņas to atspoguļo:
Sievietes nebija atsevišķa ieslodzīto grupas, pārsvarā viņas pārstāvēja politisko ieslodzīto grupu. Pētnieki pēc atmiņām un krimināllietām spriež, ka sievietes bija aktīvas ziņotājas un intrigantes. Nometnes apstākļos risinājās arī mīlas romāni – gan ieslodzīto vidū, gan starp ieslodzītajiem un apsardzes personālu.
Kā raksta monogrāfijas autori, nometnes administrācija visādos veidos veicināja, lai ieslodzītie ziņotu cits par citu. Tāpat administrācija, veicot negaidītas pārbaudes, apzināti uzturēja baiļu sajūtu ieslodzīto starpā nometnē.
