Aizliegums alkohola atkarīgajiem iegūt apsarga sertifikātu neatbilst Satversmei
Foto: Shutterstock

Satversmes tiesa (ST) 28. janvārī atzina Apsardzes darbības likuma 15. panta 8. punktu, ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu izsniegt apsardzes sertifikātu personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, par neatbilstošu Satversmē garantētajām tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, portāls "Delfi" uzzināja ST.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Apsardzes darbības likuma 15. panta 8. punkts noteic, ka apsardzes sertifikātu aizliegts izsniegt personai, kurai diagnosticēti psihiski traucējumi, alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarība vai uzvedības traucējumi.

Savukārt augstāka spēka juridiskā norma – Satversmes 106. panta pirmais teikums – noteic, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.

Lieta ST tika ierosināta pēc Administratīvās apgabaltiesas pieteikuma, kuras izskatīšanā ir administratīvā lieta, kas ierosināta pēc fiziskas personas pieteikuma par tāda labvēlīga administratīvā akta izdošanu, saskaņā ar kuru šai personai tiktu izsniegts apsardzes sertifikāts.

Minētajai personai ir diagnosticēta alkohola atkarība, tādēļ, pamatojoties uz apstrīdēto normu, iestāde atteikusies izsniegt apsardzes sertifikātu.

Pirmās instances tiesa, pamatojoties uz apstrīdēto normu, personas pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu noraidījusi. Tiesa gan konstatējusi, ka konkrētajai personai vairākus gadus ir alkohola atkarības remisijas stāvoklis, taču apstrīdētā norma paredzot absolūtu aizliegumu izsniegt apsardzes sertifikātu. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma nav samērīga un neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.

ST norādīja, ka apstrīdētā norma attiecas uz plašu atšķirīgu situāciju kopumu. Izskatāmajā lietā tika izlemts vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmei tikai attiecībā uz personām, kurām diagnosticēta alkohola atkarība.

ST norādīja, ka, ja personai ir apsardzes darba veikšanai atbilstošas spējas un kvalifikācija, bet ir diagnosticēta alkohola atkarība, tad apstrīdētā norma neatkarīgi no personas veselības stāvokļa un slimības remisijas liedz izsniegt šai personai apsardzes sertifikātu un tādējādi liedz tai strādāt par apsardzes darbinieku. Līdz ar to apstrīdētā norma šai personai ierobežo Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības.

Tiesa atzina, ka, ņemot vērā apsardzes darbinieku pilnvaras un darba specifiku, likumdevēja noteiktā mērķa sasniegšanai šīm personām tiek izvirzītas paaugstinātas prasības attiecībā uz apsardzes sertifikāta iegūšanu.

Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, neatkarīgi no remisijas izsniegt apsardzes sertifikātu ir vērsts uz to, lai veicinātu sabiedrības drošību, nodrošinot to, ka par sabiedrības drošību rūpējas personas ar atbilstošām spējām un kvalifikāciju.

ST arī secināja, ka likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums nodrošina to, ka par apsardzes darbinieku nestrādās neviena persona, kurai ir diagnosticēta alkohola atkarība, neatkarīgi no slimības gaitas, citstarp arī remisijas.

Tādā veidā tiek novērsts sabiedrības drošības apdraudējums, kas varētu rasties gadījumā, ja apsardzes darbinieks ar alkohola atkarību nepienācīgi pildītu savus darba uzdevumus un tādējādi nevis aizsargātu sabiedrības drošību, bet pat to apdraudētu, piemēram, nepamatoti pielietojot spēku vai ieroci.

ST secināja, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums izsniegt apsardzes sertifikātu attiecas uz ikvienu personu, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, un tādējādi pilnībā liedz šādai personai strādāt par apsardzes darbinieku. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums neparedz katra konkrētā gadījuma individuālu izvērtējumu, tātad nepieļauj nekādus izņēmumus. Turklāt šis aizliegums ir noteikts uz mūžu – tas ir spēkā arī tad, ja personas slimības gaita ir mainījusies un persona vairs nelieto alkoholu.

Izvērtējot absolūtā aizlieguma samērīgumu, ST pārbaudīja, vai likumdevējs ir pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību, izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas, pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

Turklāt ST norādīja, ka minētie apsvērumi pēc būtības konkretizē labas likumdošanas principa saturu gadījumos, kad likumdevējs lemj par absolūta aizlieguma ietveršanu kādā tiesību normā.

ST secināja, ka likumdevējs apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu nav vērtējis kā absolūtu aizliegumu un līdz ar to arī nav pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību.

Tiesa nekonstatēja, ka likumdevējs, nosakot absolūto aizliegumu personām, kurām diagnosticēta alkohola atkarība strādāt par apsardzes darbiniekiem, būtu pēc būtības apspriedis iespēju, ka personas uzvedība un slimības izpausmes dzīves laikā var mainīties tādā veidā, ka sabiedrības drošība vairs netiek apdraudēta.

Līdz ar to likumdevējs nav izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un tā piemērošanas sekas.

Vienlaikus ST arī norādīja, ka, nosakot izņēmumus un precizējot, kā var tikt veikts individuāls personas izvērtējums, ir jāņem vērā tas, ka ierobežojums izsniegt apsardzes sertifikātu personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, joprojām būtu viens no līdzekļiem, ar kuriem var nodrošināt sabiedrības interesi – drošības aizsardzību.

ST secināja, ka apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, proti, paredzot izņēmumus no šā aizlieguma, tomēr likumdevējs šādus izņēmumus nav apsvēris. Tāpēc apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums neatbilst samērīguma principam.

Tiesa nolēma, ka apstrīdētā norma zaudē spēku no ST sprieduma publicēšanas dienas.

Apstrīdētā norma, ciktāl tā nosaka absolūtu aizliegumu ikvienai personai, kurai diagnosticēta alkohola atkarība, strādāt par apsardzes darbinieku bez individuāla apstākļu izvērtējuma par to, vai noteiktā diagnoze "alkohola atkarība" rada uzvedības traucējumus un konkrētā persona, veicot apsarga darba pienākumus, apdraudētu sabiedrības drošību, neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.

Lai Apsardzes darbības likuma piemērošana līdz apstrīdētās normas grozīšanai vai jauna regulējuma izstrādei neradītu Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu personām, kurām diagnosticēta alkohola atkarība un kuras vēlas saņemt apsardzes sertifikātu, apstrīdētā norma uz šīm personām attiecināma, tieši piemērojot Satversmi, Apsardzes darbības likumu un šajā spriedumā ietvertās atziņas – tostarp, nodrošinot, ka tiek veikts individuāls personas veselības stāvokļa izvērtējums, un pārliecinoties par sabiedrības drošības apdraudējuma iespējamību.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Satversmes tiesa
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Luminor biznesam