Reputācijai ir ļoti liela nozīme sabiedriskajās attiecībās – ievērojot to, mēs izvēlamies pakalpojumu sniedzējus, uzturam vai pārtraucam kontaktus ar citiem cilvēkiem, vērtējam viņu darbus. Pastāvot izvēles iespējai, vai kāds uzticētu savu dzīvību un veselību ārstam, kura kvalifikāciju apšauba citi pacienti? Vai kāds no mums sūtītu savus bērnus uz skolu, par kuru skolotājiem klīst baumas, ka viņu kvalifikācijas līmenis ir zems vai viņi cietsirdīgi izturas pret bērniem? Vai kāds uzticētu savu mantu un naudu cilvēkam, kuram ir krāpnieka reputācija? Tas pats arī ar valsti – mēs negribam, lai to pārvaldītu cilvēki ar apšaubāmu reputāciju un sagrozītiem priekšstatiem par godaprātu.
Mūsu domas par citiem cilvēkiem var ietekmēt aizspriedumi, pietiekamas informācijas trūkums, kā arī nespēja to pareizi interpretēt. Mēs varam kļūdīties, vērtējot citu cilvēku īpašības, gan nepamatoti apšaubot cilvēka godaprātu, gan arī pārāk augsti novērtējot cilvēka morālās īpašības. Var ilgi diskutēt par to, cik liela ir reputācijas objektivitāte, bet tas mūs neattur no citu cilvēku uzvedības analīzes un vērtēšanas.
Īpašu uzmanību sabiedrība velta politiķiem - uzticot viņiem varu, mēs vēlamies, lai viņi godam pildītu savus pienākumus, būtu kristāltīri un nesavtīgi. Tomēr gan citās valstīs, gan arī Latvijā nav reti gadījumi, kad publisku personu darbība sagrauj viņu pašu reputāciju, liek cilvēkiem vilties viņu iepriekš izdarītajā izvēlē. Vai slikta reputācija prasa no cilvēka noteiktu rīcību vai tam var arī nepievērst uzmanību? Vai reputāciju var izmērīt un cik sliktai tai ir jābūt, lai būtu pamats prasīt no politiķa atbildīgu rīcību – nožēlas paušanu, kļūdu atzīšanu, demisiju? Vai aptraipītās reputācijas dēļ personai būtu jāatstāj politiskās darbības joma? Pasaule nav melnbalta un uz vispārīgi formulētiem jautājumiem nevar atbildēt viennozīmīgi - "Jā" vai "Nē". Katrs konkrēts gadījums prasa laiku un padziļinātu analīzi. Slikti, ja mēs šos jautājumus ignorējam - par politiķu reputāciju jārunā, jo tikai tas var radīt lielāku skaidrību.
Patiesībā, reputācijai pēc tās dabas ir maz kas kopīgs ar jurisprudenci. Ja ir pamats uzskatīt, ka kāda persona, ir pārkāpusi likumu - jāziņo policijai, prokuratūrai, KNAB vai citām tiesībsargājošām iestādēm. Tomēr juridiskā dimensija nav dominējošā, ja politiķis ir zaudējis sabiedrības vai tās daļas uzticību. Iesniegums policijai, uzsāktais kriminālprocess vai noritoša tiesvedība nenozīmē, ka sabiedrībai būtu jāklusē, pacietīgi gaidot juridiskos lēmumus. Nepārprotami, ka par cilvēkiem jādomā pozitīvi, ka neviens nav vainīgs, kamēr to nav konstatējusi tiesa, bet tai pat laikā - nevienam nav pienākuma domāt par zagli kā goda vīru līdz tam brīdim, kad spēkā būs stājies pēdējās instances tiesas spriedums.
Ja runājam par reputāciju, cilvēku domas no juridiskiem faktiem var arī atšķirties. Politiķu reputāciju grauj nevis notiesājoši spriedumi, bet viņu pašu sastrādātais, kā arī nespēja vai nevēlēšanas skaidrot sabiedrībai savu uzvedību. Vienlaikus ar resoriskām pārbaudēm un kriminālprocesiem sabiedrība drīkst diskutēt par personas rīcības ētiskumu, kā arī spriest par viņa reputāciju.
Publiskajai personai, kuras godīgums tiek apšaubīts, nevajadzētu klusēt un izvairīties no atbildēm, aizbildinoties ar nevainīguma prezumpciju. Ne tikai tiesību aizsardzības institūcijām, bet arī sabiedrībai ir tiesības uzzināt politiskās personas viedokli par viņai publiski izvirzītajām apsūdzībām vai pārmetumiem. Tādi apgalvojumi, kā: "Es nepārkāpu likumu", - attiecīgajos gadījumos nav pietiekami, lai glābtu savu reputāciju un mainītu cilvēku domas. No personas tiek gaidīts vairāk – ne tikai uzvedības juridiskais novērtējums, bet arī cilvēciskais stāsts – domas par darbības pieļaujamību, pareizību, ētiskumu. Politiķa atklātība, ja viņam nav ko slēpt un viņš ir pārliecināts par savu taisnību, nesagraus viņa labo reputāciju. Reputāciju sagrauj tieši mēģinājumi izvairīties no patiesības - meli, nepārliecinoši skaidrojumi un norādes uz tiesībām nesniegt paskaidrojumus.