Andris Strēlis: Par Užavu, integrāciju Eiropā, budžetiem un pašvaldību reformām

— Saņēmu uzaicinājumu no iepriekšējā pagasta priekšsēdētāja piedalīties vēlēšanās viņa sarakstā. Redzēju, ka tā ir iespēja konkrēti palīdzēt šai teritorijai ar savu pieredzi un zināšanām, ko esmu ieguvis, strādājot pašvaldību darbā. Viss pārējais bija atkarīgs no vēlētājiem. Man bija arī tikšanās ar iedzīvotājiem, redzēju tur patīkamus cilvēkus, kuriem vajag tika drusciņ palīdzēt — un tās lietas aizies. To es arī kā deputāts mēģinu darīt. Ceru, ka arī Užavai būs no tā labums, bet to varbūt varēsim novērtēt pēc laika.

— Tad jau jums kaut kas Užavā pieder?

— Man Užavas pagastā ir zemes īpašums. Citādi, protams, tas nebūtu iespējams. Pēc likuma varu kandidēt tikai tur, kur ir īpašums vai darba attiecības. Man darba attiecības ir pašvaldību savienībā, tāpēc varētu kandidēt vēl tikai Rīgā.

— Ko būsiet devis pagastam, varēs novērtēt sabiedrība, bet sakiet, ko tas dod jums pašam?

— Domāju, ka man arī tas dod, jo palīdz neatrauties no reālās dzīves. Strādājot tikai pašvaldību savienībā, daudz braucu un satiekos ar cilvēkiem visā Latvijā, jo savienība pārstāv visu pašvaldību intereses. Bet viena lieta — tikties un runāt, otra — būt tajos procesos iekšā, konkrēti kā deputātam lemt un piedalīties. Daudzi cilvēki Rīgā nesaprot, kādas problēmas ir citur. Bieži, no Rīgas skatoties, tās nemaz neliekas problēmas, bet konkrētiem cilvēkiem konkrētā teritorijā tās ir milzīgas problēmas.

— Nu jau vairāk nekā pusgadu «esot tajos procesos iekšā», vai jūsu viedoklis kaut kādā mērā ir mainījies, ietekmējies?

— Nē. Konstatēju, ka es tomēr diezgan precīzi orientējos tajā, kas notiek. Jāsaka, arī pagasti atšķiras — vai tie atrodas Ventspils rajonā vai Ludzas rajonā, Vidzemē vai Zemgalē. Katram ir kādas īpatnības, saistītas ar atrašanās vietu un cilvēku mentalitāti. Arī starta moments visiem pagastiem pēc neatkarības atjaunošanas nebija vienāds. Pagastos, kur jau bija sabūvēti lieli infrastruktūras objekti, ir vienas problēmas, bet citos pagastos absolūti nav infrastruktūras. Ir pagasti, kur koncentrējas liels intelektuālais potenciāls, lielas skolas, lieli ražošanas objekti un dzīvo daudz cilvēku ar augstāko izglītību, kas arī atstāj savu iespaidu. Tā kā ir ļoti daudzi faktori, un noteikt Latvijā to vidējo temperatūru pagastos nav iespējams. Tāpēc attīstībai katram jāmeklē sava recepte. Jāsāk ar to, ka nedrīkstam zaudēt ticību tam, ka varam pie sevis kaut ko izdarīt. Nākot uz šo pagastu, tiekoties ar iedzīvotājiem, es arī atklāti pateicu: viss būs jādara pagasta iedzīvotājiem pašiem, es nevaru viņu vietā izdarīt, bet varu palīdzēt.

— Kā vērtējat Užavas pagastu, runājot par iepriekšminētajām īpatnībām?

— Ja skatāmies tikai no ekonomiskā viedokļa, Užavas pagasts ir donors, jo maksā finansu izlīdzināšanas fondā pāri par 3000 latu un maksās arī nākošajā gadā.

— Tātad teorētiski turīgs pagasts?

— Turīgs. Tas varbūt izskaidrojams ar Ventspils tuvumu, kur strādā daudzi pagasta iedzīvotāji. Katrā gadījumā ienākumi šajā teritorijā ir augsti.

— Ja kādam užavniekam teiktu: tu dzīvo turīgā pagastā, domāju, viņš ļoti apvainotos!

— Jā, viņam tas varētu būt pārsteigums, bet es runāju par cipariem, kā tas izskatās no statistikas viedokļa. Protams, mums pagastā ir jādomā, kādā veidā tam attīstīties. Šodien padomes sēdē plānots pieņemt lēmumu par pagasta attīstības plāna izstrādi, kā līdz šim nav bijis. Tālāk vajadzīgs arī pagasta teritoriālais plānojums, lai tiem, kuri grib pagastā kaut ko darīt, pilnīgi skaidri būtu zināms, kur ko var darīt, lai izvairītos no kļūdām. Jārisina arī skolas jautājums, kāda būs pagasta skolas nākotne.

— Vai skolai draud slēgšana?

— Pēc tiem datiem, kas ir Ventspils rajonā, tā saglabājas, bet uztrauc tas, cik nākotnē būs bērnu, kas notiek ar demogrāfiskiem procesiem. Tā kā likvidēts bērnudārzs, jādomā par sagatavošanas grupiņas izveidošanu skolā. Jārunā ar kaimiņu pagastiem, kādās lietās kooperēties.

— Užavas pagastam “abi statistiskie rādītāji” bet bērnudārzu nācās slēgt. Kāpēc tā notiek?

— Ja bērnu skaits bērnudārzā kļūst mazāks par optimālo, izmaksas ir tik augstas, ka to nevar uzturēt. Bērnudārzs būvēts zināmam apjomam, un izmaksas arvien pieauga. Tāpēc jādomā par citu risinājumu, kā šiem bērniņiem palīdzēt sagatavoties skolai, kā nodrošināt konkurētspējīgu izglītību.

— Jūsuprāt, vai līdz šim — pēdējos desmit — gadus Užavas vietējā vara bijusi līmenī, vai tomēr daudzas iespējas nav izmantotas?

— Nu, viņi ir centušies savu iespēju robežās strādāt.

— Salīdzinot Jūrkalnes un Užavas pagastus, ir ļoti liela atšķirība attīstībā un reāli paveiktajā, taču abi pagasti atrodas līdzās skaistā jūras krastā, iespējas it kā vienādas, kāpēc tā izveidojies?

— Jā. To, ko sakāt, teicu vēl pirms vēlēšanām, kad tikāmies ar iedzīvotājiem. Mūsu mērķis — lai būtu nevis sliktāk, bet drusciņ labāk nekā kaimiņos. Faktiski Užavā iespēju ir vēl vairāk nekā Jūrkalnē. Mums vienkārši jāatrod tās pareizās lietas. Varbūt Užavā cilvēki bija ļoti aizņemti ar smagajām ikdienas problēmām un mazāk atlika laika padomāt par rītdienu. Tagad mēģinām darbu organizēt tā, lai, neciešot ikdienas problēmu risināšanai, spriestu arī par nākotni. Varbūt jaunajam pagasta padomes sastāvam tas izdosies labāk — arī tāpēc, ka es varu palīdzēt ar informāciju, pastāstīt, kā tas notiek citur.

— Un kā atmosfēra pagastā, pozīcija — opozīcija?

— Formāli, protams, tā skaitās. Es pat it kā pārstāvu opozīciju, bet faktiski mēs to neesam nekur izjutuši, vienīgi balsošanā par priekšsēdētāju. Tā kā biju bijušā priekšsēdētāja sarakstā, līdz priekšsēdētāja ievēlēšanai stingri ieturējām savu pozīciju, bet palikām mazākumā. Tālāk nav ko dalīt, mums jāstrādā kopīgi pagasta attīstības labā. Nav arī nekādu problēmu.

— Vienā otrā pagastā attiecības tomēr ir asas, ķīvējas gluži kā Saeimā?

— Domāju, viss atkarīgs no ievēlētajiem cilvēkiem, no viņu savstarpējām attiecībām un izpratnes par lietām. Užavā vadība ir izveidota, un strādājam uz priekšu. Nav ko kapāties, kas bijis un kāpēc bijis. No malas jau vienmēr ir viegli kritizēt, bet tu jau nezini, kādi apstākļi bijuši, kādēļ viens vai otrs lēmums pieņemts. Ja kļūdas bijušas, tad ne apzināti, bet to varbūt izraisījis pieredzes trūkums, informācijas trūkums.

— Kāds šobrīd ir finansiālais stāvoklis pagastā un kāds varētu būt nākošais gads?

— Finansiālais stāvoklis bija smags, pagastam bija nodokļu parādi, arī skolas jumtam ņemtais kredīts jāatmaksā. Šogad pieņēmām pesimistisku budžetu, pēc vēlēšanām vēlreiz izdarījām izmaiņas. Situāciju izdosies stabilizēt, bet līdz ar to attīstībai šogad nevarēja nekādas lielās investīcijas piesaistīt. Par to varētu domāt nākamā gada budžetā. Iedzīvotāji ierosināja atjaunot tiltiņu pāri Užavas upei, bet pasūtījām izpēti — tilts maksātu 50 tūkstošus latu. Tiekoties ar iedzīvotājiem, visi it kā saprata, ka par tik milzīgu naudu tas nebūtu iespējams. Par visu jācenšas runāt ar iedzīvotājiem, tagad iznāk pagasta avīzīte, cilvēkiem iespējams iesniegt arī savus ierosinājumus. Cik labi izdosies sadarboties pagasta padomei ar iedzīvotājiem, no tā būs atkarīga attīstība, padome viena pati neko neizdarīs. Pagasta attīstības plānošanu var veikt tikai kopā ar pagasta iedzīvotājiem.

— Tomēr — kāds būs nākamā gada budžets Užavā un kāds sagaidāms pašvaldībām kopumā?

— Budžets cerīgāks nekā šogad. Visi budžeti kopumā būs labāki. Braucot šurp, pa telefonu uzzināju, ka saņemts valdības sēdes protokols. Valdība piekritusi minimālajām prasībām, ko mēs domes sēdē izvēlējāmies kā galvenās: valsts dotācijas finansu izlīdzināšanā saglabāt šāgada līmenī. Šīs prasības uzskatījām par prioritārām un par tām stingri iestājāmies. Tā kā valdības un pašvaldības vienošanās un domstarpību protokolu par nākamā gada budžetu varēšu parakstīt. Protams, šajā protokolā ir milzīgs saraksts ar nesaskaņotiem viedokļiem.

— Kas notiek ar lauku ceļu programmu?

— Par lauku ceļu programmu ir vienošanās ar Satiksmes ministriju un Finansu ministriju, ka no nākamā gada tiek mainīts akcīzes nodokļa sadalījums. 10% novirzīs lauku ceļu programmai, ko savā laikā apturēja. Varbūt programmu vajag aktualizēt.

— Pēdējos gados valdība ar pašvaldībām satiek labi, vismaz ārēji nekādus asumus nedzird, kā tas bija pirms dažiem gadiem, kad pašvaldību pārstāvji pat brauca uz Rīgu piketēt un streikot. Vai tas nozīmē, ka viss kārtībā?

— Piketēšana un streikošana bija galējais līdzeklis. Domāju, šajā laikā abas puses — valdība un pašvaldības — ir kaut ko iemācījušās. Mēs runājam profesionāli, mūsu cilvēki sagatavo ļoti profesionālus aprēķinus par katru mūsu pozīciju, katram ierosinājumam ir pamatojums. Lai sagatavotu šo protokolu visa gada ietvaros, mums vismaz divas reizes mēnesī notiek sarunas ar Finansu ministriju. Esam atrisinājuši ļoti daudzus jautājumus, kas nav politiski, bet saistīti ar nodokļu iekasēšanu, dažādas izmaiņas normatīvajos aktos. Bieži vien sarunās arī Finansu ministrija speciālistu līmenī piekrīt mūsu viedoklim, saka: jūsu prasība ir objektīva, bet mums nav naudas. Mēs pēdējā laikā izsakām ļoti konstruktīvus priekšlikumus, tādēļ varbūt situācija ir mainījusies. Jāatceras, kad bija pikets, no pašvaldību budžetiem izņēma milzīgu naudas summu — apmēram 70 miljonus latu. Tā toreiz stabilizēja valsts finansu sistēmu. Tagad mēs katru gadu nedaudz mēģinām atgūt atpakaļ. Jāsaprot, ka tā nauda jau neaiziet pašvaldību deputātiem, to saņem konkrētā teritorijā, un par šo naudu risina sociālās palīdzības jautājumus, uztur skolas utt.

— Cik liela šobrīd ir pašvaldību daļa valsts budžetā?

— Apmēram 17—18 %, kādreiz bija 25%. Valsts prioritātes ir integrācija ES un NATO, kam novirza pamatīgas summas. Ar kolēģiem — pašvaldību asociāciju vadītājiem — valstīs, kuras nesen iestājušās ES, esmu runājis, ka integrāciju jau vajadzēs veikt mums — pašvaldībām un cilvēkiem šeit. Šobrīd valsts neko neinvestē, lai apmācītu pašvaldību cilvēkus jautājumos par direktīvām, kuras vajadzēs realizēt. Mēs domājam, ka tas notiks pats no sevis. Somijas un Zviedrijas kolēģi saka, ka parādās lielas problēmas, jo ir ļoti daudz jaunu noteikumu, kuri jāievēro. Notiek sarunas par iestāšanos, un valsts uzņemas kādas saistības. Bet tās jau nebūs jāpilda tiem, kas šodien saistības uzņemas, bet gan mums.

Pirmkārt, mēs visas tās saistības, ko esam uzņēmušies, nemaz nezinām, otrkārt, vai mums ir izglītība, treškārt — nauda, lai to visu varētu izpildīt? Pašvaldību savienība mēģina sekot, kas šajās sarunās notiek, un iespēju robežās informēt pašvaldības. Pašvaldību savienība gatavo atzinumus par visiem normatīvajiem aktiem, kādus valstī pieņem par to, kā tas izskatās no pašvaldību viedokļa — vai to var izpildīt, vai tas nav pretrunā ar jau pieņemtiem likumiem, vai atbilst Satversmei. Atzinumi un strīdi, kas mums dokumentu pieņemšanas procesā rodas ar ministrijām, valdību un Saeimu, ir palīdzējuši izvairīties no ļoti daudzām kļūdām. Pēc esošā likuma no nākamā gada vajadzēja stāties spēkā jaunam nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanas modelim. Maksātu 1%, bet īpašuma vērtību aprēķinātu no kadastrālās vērtības, nevis bilances vērtības, kā tagad.

Diemžēl Saeimā par to nobalsoja bez jebkādiem aprēķiniem. Pavasarī sākām rēķināt, sākumā pašvaldību budžetos parādījās deviņi miljoni mīnusā, bet jūlijā jau izrādījās, ka mīnusā ir 18 miljoni. Šos 18 miljonus nav no kā kompensēt. Ceru, valdība atbalstīs mūsu priekšlikumu saglabāt esošo kārtību vēl divus gadus, līdz brīdim, kad mainās arī fiziskās personas maksāšanas kārtība.

— Kā tā, Saeimā nobalso bez jebkādiem aprēķiniem?

— Tā mums diemžēl bieži notiek. Ventspils pilsētai tādā gadījumā būtu milzīgs nodokļu kritums, par 2/3. Ventspils no pārliecinoša donora gandrīz kļūtu par dotāciju saņēmēju.

— Vai pašvaldību finansu izlīdzināšanā ir kaut kādas izmaiņas?

— Nē. Ekspertu grupa strādāja un analizēja, un beigās visi vienojās, ka likumu nevar mainīt. Tas nav ideāls, bet ne tik slikts, lai kardināli mainītu. Tā kā nav skaidrības par teritorijām, par reformu un, kā šīs izmaiņas iespaidos, labāk likumu vaļā nevērt. Prakse rāda, ka tur, kur izveidojas novadi, tāpat ir saņēmēji. Izlīdzināšanas likumam ir jānodrošina daudzmaz vienmērīga attīstība. Tā notiek visā pasaulē. Bet pārdalei jābūt tādai, lai ekonomiski aktīvākajā zonā nebremzētu attīstību, bet dotācijas saņēmējiem nezustu stimuls attīstībai.

— Vasarā valdība nolēma, ka septembrī jāsasauc ārkārtas Saeimas sēde par administratīvi teritoriālo reformu, kurā apspriestu ministra Krūmiņa piedāvāto un valdības atbalstīto projektu par 102 pašvaldībām Latvijā. Sēde vēl nav notikusi, bet kā jūs vērtētu šo projektu?

— Saprotu, ka valdība meklē kaut kādu zināmu politisku atbalstu šai reformai. Taču arī nākamā gada budžetā ekonomiska atbalsta reformai nav. Mērķdotācija reformai ir 280 tūkstoši latu, šāgada līmenī. Ja tādā situācijā valdība uzskata, ka reforma ir prioritāte, man nav komentāru.

Reformas visciešākā saistība ir ar lauku ceļu programmu, pašvaldību vienotās informācijas sistēmu, vienā vārdā, infrastruktūras uzlabošanu. Ja infrastruktūras uzlabošanā neko nedarīs, mehāniska apvienošana nedos nekādu rezultātu. Šodien visi saka — reforma ir vajadzīga, bet reāli neviens neatbalsta. Pajautājiet pašvaldībām, kur reforma notikusi, vai tās saņem atbalstu?

Saskaņā ar likumu līdz 2004. gadam ir brīvprātīgas apvienošanās process, pašvaldības veido sadarbības apvienības un skatās, kā kopīgi risināt jautājumus. Kā tas transformēsies šajā 102 modelī, man grūti pateikt, bet, veicot tikai administratīvus pasākums, tā būs lemta neveiksmei. Citās valstīs reformu veica, kad ekonomiskās struktūras izmaiņas spieda veidot citu pārvaldes modeli. Mēs Latvijā veidojam citu pārvaldes modeli, kuram nav ekonomiskās bāzes, nav izmaiņu. Ja teritorijās būtu ekonomiskā attīstība un tā spiestu izveidot citu pārvaldes modeli, jo esošais traucētu, tas būtu daudz pareizāk.

— Vai tomēr netraucē? Nu, ko šie mazie pagastiņi — 500—600, tūkstotis iedzīvotāju...

— Esmu tieši tādā pagastā. Ir pietiekami lieli ienākumi. Ja nemaksātu finansu izlīdzināšanā, šajā teritorijā uz vienu iedzīvotāju būtu vēl lielāki ienākumi. Ko mēs iegūsim, ja mums būs liela platība un pagasta priekšsēdētājs vairs neatradīsies Užavā, kas noteiks attīstību? Manuprāt, vajadzēja izmantot visas iespējas, ko deva esošās struktūras, bet mēs..., kā tas notika rajonu līmenī — samazināja pienākumus, degradēja nodokļu bāzi, pusotru gadu šos cilvēkus vispār turēja neziņā. Tagad neziņā tur arī pagastus. Ja man nav skaidra nākotne, vienalga, kādā darbā, es vairs nestrādāju ar simtprocentīgu atdevi, un tas ir vissliktākais, kas šodien šos procesus ietekmē negatīvi.

— Kāpēc pašvaldību savienība kā pašvaldību politikas veidotāja Latvijā nevarētu izstrādāt savu koncepciju, savu reformas projektu, lai kā budžeta jautājumā sarunās ar valdību diskutētu un katra puse aizstāvētu savu viedokli? Lai valdībā bez Krūmiņa projekta būtu arī LPS projekts, bet pašvaldību savienība pati neko nepiedāvā, tikai vienmēr saka: nepārdomāti, nepamatoti, sasteigti...

— Pašvaldību savienība nevar vadīt un veikt reformu. Mēs varam izteikt savu viedokli, ko arī darām. Esam formulējuši pamatnostādnes kongresā. Šodien jāpasaka, ko gribam, vai cilvēki laukos dzīvos, vai paredzēts laukus no viņiem attīrīt, un cilvēki dzīvos tikai pilsētās un lielās apdzīvotās vietās.

— Problēma, ka lauki attīrās tieši pie esošā pārvaldes modeļa?

— Jā, tāpēc, ka neviens neredz perspektīvu. Varbūt, ka tāds ir mērķis — panākt lai lauki attīrās?

— Tie, kas grib reformu, saka tieši otrādi: piesaistīt laukiem, radīt apstākļus, radīt motivāciju cilvēkiem tur dzīvot?

— Ja mēs tā iedziļināmies, tie kuri atbalsta reformu, faktiski atbalsta pārmaiņas. Pārmaiņām jau pretinieku īsti nav nekur, varbūt kāda maza daļiņa ir īpaši konservatīvi cilvēki. Taču pārmaiņas var veikt dažādiem paņēmieniem, administratīvi — nerēķinoties ar cilvēku viedokli, varam veikt reformas, iesaistot visu sabiedrību, varam skaidri pateikt — šodien darām to, rīt to, parīt to, un tad visiem, kas iesaistījušies procesos, ir skaidrs, ko darīt. Cilvēki grib skaidri redzēt reformas plusus un atklāti dzirdēt arī par mīnusiem. To var pateikt tikai reformas autori. Gribu arī zināt, ko darīsim, lai mazinātu mīnusu ietekmi. Mīnuss ir varas attālināšanās no cilvēka.

— Man būtu vienalga, vai pašvaldības vadītājs sēž desmit vai 50 kilometru attālumā, galvenais, lai būtu normāli dzīves apstākļi.

— Nu jā. Uz šīm lietām jāskatās dažādi. Mums varbūt ir viens skatījums. Cilvēkiem, kuriem ģimenē mazi bērni, cits skatījums. Pensionāriem — vēl trešais, bet bezpalīdzīgam pensionāram invalīdam — atkal cits skatījums. Vajadzētu, lai vara definē attīstības plānu — ko darīt, un jāņem vērā visu grupu intereses. Reformai nevajag meklēt pretiniekus, bet atbalstītājus to cilvēku lokā, kurus šī reforma skars.

— Tur jau tā lieta, ka cilvēki bieži nav informēti un pašvaldību vadītāji ar to arī spekulē, identificējot dzīvi pašvaldībā ar sevi. Piemēram, ja nebūs mums te vēlētas pagasta padomes, nebūs vairs skolas, nebūs bērnudārza, baznīcas utt?

— Jāsaprot tāda lieta, ka psiholoģiskajam faktoram ir pietiekami liela nozīme. Cilvēki, kuri dzīvo konkrētā pagasta teritorijā, savām acīm redzējuši mazo kolhozu apvienošanu. Bija mazi kolhozi ar maziem attīstības centriem, mazajām skolām, pēc tam notika apvienošanās, un šie centri ar visiem kultūras namiem un skolām sagruva viņu acu priekšā. Un tagad mēs tiem cilvēkiem piedāvājam atkal citu apvienošanas modeli. Cilvēks saka: nē, mēs jau to pieredzējām.

— Kolhozs bija saimnieciska struktūra, bet pašvaldība ir sabiedrības pārvaldes struktūra...

— Bet cilvēki redzēja, kā sabruka. Ja viņi zinās, ka būs pamatskola, bet aizvešanu uz vidusskolu nodrošinās utt., attieksme būs citāda. Visam jābūt skaidri definētam. Tur, kur notiek brīvprātīgā apvienošanās, paši arī mēģina šīs lietas nokārtot, tāpēc šie procesi notiek.

— Piekritīsiet, ka ļoti daudz kas atkarīgs no pašvaldības vadītāja aktivitātes, domāšanas, darboties gribēšanas?

— No vadītājiem un deputātiem, protams, daudz kas atkarīgs, kā jebkurā darbā. Es pilnīgi piekrītu.

Personību ietekme šajos procesos ir milzīga, nu, kā jau visos procesos. Ja cilvēkam skaidri pasaka: tas un tas būs, bet šis gan nebūs, viņš arī savu viedokli izteiks. Bet, ja līdz iedzīvotājiem šī informācija nenonāk, viņam nav skaidras pozīcijas. Apvienotajās pašvaldībās cilvēki iekšienē daudz dara, lai saglabātu pakalpojumus. Pilsētām arī nav vienkārši, jo pastāv atšķirība starp pilsētu problēmām un lauku problēmām. Atšķirīga ir cilvēku mentalitāte pilsētās un laukos. Tā ir ļoti sarežģīta lieta. Atceros konkrētu piemēru Somijā, kur apvienoja kādas teritorijas. Viņi 25 gadus bija gatavojušies apvienošanai, bija sastrādāti divi metri ar izpētes materiāliem. Beidzot apvienojās. Es prasu: konkrēti, kā jūs apvienojāties? — Nu, redziet, nomira viens no pašvaldību vadītājiem... Tā kā pilnīgi pierītu, personības un cilvēka faktors šajos procesos ir ļoti būtisks.

— Pilsētu vadītāji aktīvi iestājas par reformu, bet lauku pašvaldībās, ar dažiem izņēmumiem, ir pret. Kāpēc? Pilsētniekiem ir izredzes tikt ievēlētiem kopējā pašvaldībā, pagasta vadītājam, kuru galvenokārt pazīst tikai savā pagastā, ir lielākas bažas palikt neievēlētam.

— Protams, tas ir viens no aspektiem, bet galvenais ir tas, ka valstī netika izstrādāta nekāda pilsētu attīstības programma. Es nerunāju par septiņām lielajām pilsētām, tās spējīgas pašas tikt ar visu galā. 1993. gadā visu komunālo saimniecību atdeva pašvaldībām, palīdzību neviens nesniedza. Tās mēģināja veidot savu attīstību. Tā kā pašvaldību budžetus no 1996. gada stipri samazināja, vienīgais attīstības veids bija ņemt kredītus, ar kuru palīdzību sakārtot komunālās saimniecības, siltumapgādi un ūdensapgādi. Veidojas situācija, kad pilsētām vairs nav iespējas tālāk attīstīties, jo kredīti ir jau paņemti, taču ko darīt vēl ir. Cilvēki no laukiem pārvietojas uz pilsētām, un infrastruktūra kļūst vēl vairāk noslogota, investīcijas vajag vēl. Vienkārši nav resursu, tāpēc es pilsētas pilnīgi saprotu, jo vienīgais veids, kā attīstīties, ir izveidot lielāku teritoriju, līdz ar to paliek lielāki resursi un var šīs problēmas risināt. Lauki atkal saka: pilsētai ir kredītparādi, bet apvienojoties jāmaksā būs visiem vienādi. Domāju, ka pozitīvs risinājums būtu, ja mācētu pastāstīt par tiem ieguvumiem, ko lauki gūst, kad apvienojas ar pilsētu. Lauki iegūst pilsētas intelektuālo potenciālu, iespējas izmantot vienotu infrastruktūru.

— Daudzas lietas jau cilvēki ikdienā neredz. Piemēram, daudzie un bezjēdzīgie pašvaldību savstarpējie norēķini?

— Jā, tas viss jaunajā sistēmā atkrīt. Un piekrītu, ka jāveido pēc iespējas vienkāršākas, nevis sarežģītākas sistēmas. Uz šiem procesiem tomēr raugos pozitīvi.

— Vai, jūsuprāt, Krūmiņa modelis īstenosies?

— Nezinu. Jāskatās, ko teiks politiskās partijas. Visi saka jā, bet, kad jāizdala nauda — aizmirst. Taču bez naudas neko nevar izdarīt. Vispār reformas pašas par sevi maksā dārgi. Reģionu līmenis arī ir pilnīgi neskaidrs. Domā, ka varētu reģionus neveidot, bet kas veidos un koordinēs attīstību lielākās teritorijās? Jau esošais rajonu modelis parādījis, ka pārstāvniecības variants pēc būtības nevar efektīvi funkcionēt. Varbūt rajons ir par mazu, tad vajag izveidot lielākas teritorijas, bet jābūt tieši ievēlētām pārvaldēm ar konkrētiem ieņēmumiem un uzdevumiem. Rajonu likvidēšana bija politisks lēmums. Tajā laikā Zemnieku savienībai rajonos piederēja vara, un pārējās partijas bija ieinteresētas. Citu iemeslu nebija.

— Varbūt tomēr varam iztikt kā bez rajoniem, tā reģioniem? Vai Latvijā nepietiktu ar viena līmeņa pašvaldībām — jo mazāk birokrātijas jo labāk?

— Tad jāņem vērā tas, ka reģionālās attīstības nebūs.

— Kāpēc?

— Vienkārši nebūs, kas to dara. Vai to darīs valdība vai valsts iecelts pārvaldnieks? Kurš? Desmit gadi ir pierādījuši — valdība nespēj veikt reģionālo attīstību un arī nespēs. Kāpēc Čehija izveidoja reģionus, kāpēc Polija pārgāja uz tieši vēlētiem reģioniem? Vietējā pašvaldība vienmēr risinās vietējās problēmas. Viņi var par pārējām problēmām izteikt savu viedokli, bet nevajag prasīt risināt cita līmeņa jautājumus. Vietējais pašvaldības vadītājs var piedalīties sarunās, kā veidojas Ventspils rajona vai Kurzemes attīstība, bet neprasiet, lai viņš šos jautājumus risina, jo primāri ir vietējie jautājumi. Jābūt tieši vēlētām padomēm, jo no tieši vēlēta var prasīt atbildību. Otrs modelis — valsts ieceļ savus pārvaldniekus, kas rīkosies tā, kā valdība uzskatīs par vajadzīgu, un tas ne vienmēr sakritīs ar vietējo iedzīvotāju interesēm.

— Reģionālā attīstība — skan tā ļoti abstrakti, kas tas ir?

— Reģionālās attīstības pirmais jautājums ir infrastruktūra. Ar to viss arī sākas. Tāpat kā valsts nacionālās attīstības plāns, tikai par konkrētiem reģioniem. Kāds potenciāls ir reģiona līmenī, kas mums jāizdara ekonomiskā līmenī, lai šeit sāktos reģionālā attīstība. Kādam šīs lietas kopumā ir jādara.

- Īstenojiet kārtīgu lauku ceļu attīstības programmu, un būs vistiešākā reģionālā attīstība, vai tāpēc vajag reģionāla līmeņa pārvaldi?

— Nu, tā vis neies!

— Ventspils rajona padome gada laikā nav pacentusies atjaunot zīmi ar rajona nosaukumu uz Rīgas ceļa, par kādu attīstību varam runāt?

— Nu, man nav komentāru. Es negribu teikt, ka mani uzskati ir vienīgie pareizie, bet tie balstās uz manu pieredzi, kontaktējoties ar daudziem cilvēkiem, daudz ko redzot un prasot. Pašvaldību savienība nav bremze, kas kavētu attīstību. Mēs tieši gribam palīdzēt.

— Pēc tam, kad Šķēles valdība likvidēja vēlētus rajonus, nekas sliktāk jau nav, tikai žēl, ka nelikvidēja pavisam, joprojām šie starpnieki noēd budžeta naudu...

— Ja rajoni būtu likvidēti pavisam, valdība būtu noņēmusi vēl 14 miljonus latu rajonu finansējuma. Valdība būtu spiesta izveidot valsts pārvaldes struktūru. Ja likvidē institūciju, kas pārvalda kādu teritoriju, jāizveido valsts pārvalde, jo nav citas alternatīvas. Ne jau rajonu administrācijām šie 14 miljoni palika, tā nauda atkal aizgāja uz teritorijām. Tāpēc piekritām tam surogātam. Jau toreiz mēs sapratām, ka šis modelis nespēs funkcionēt. Tad jau varētu nevēlēt Saeimu, bet sanāk pašvaldību vadītāji un pieņem lēmumus. Taču pašvaldības vadītāja teritoriālās intereses vienmēr dominēs pār valsts interesēm.

Rajona padomes tagad atrodas tādā puspakārtā stāvoklī, jo Šķēles mērķis bija likvidēt vēlētus rajonus un iecelt savus pārstāvjus no valdības. Tādā gadījumā tā ir izpildkomiteja. Izpildkomiteja bija iepriekšējās ministru padomes struktūrvienība, un bija butaforiska tautas deputātu padome. 1990. gadā to jau vienreiz likvidēja, un tādai sistēmai nekad nepiekritīšu. Mums nevajag butaforismu, bet mēs uz to diemžēl ejam. Pieņemti normatīvi par bibliotēkām, par sociālo palīdzību u.c. Es arī valdībā pateicu, ka tad jau vēlētai padomei nav nozīmes — Užavā sēž grāmatvedis un sadala naudu atbilstoši jūsu pieņemtajiem normatīviem. Tad tā arī pasakiet, ka Latvijā pašvaldības nebūs.

Pašvaldību deputāti arī veido politiku. Visu laiku jau mēģina iestāstīt, ka pašvaldībās jārisina saimnieciski jautājumi. Nav jau tie saimnieciski jautājumi, tā arī ir politika. Vai naudu virzām uz skolu vai sociālo palīdzību — tā ir politika. Pašvaldība pieņem politiskus lēmumus, kas tālāk transformējas saimnieciskos jautājumos. Tagad kā alternatīvu atbalstījām plānošanas reģionu un attīstības aģentūru izveidošanu. Panācām, ka nākošgad, tāpat kā šogad, aģentūrām no valsts budžeta dos 50 tūkstošus latu. Aģentūras varētu lemt par projektiem, kas attīstītu teritoriju, taču arī to cenšas savākt centrs. Pēdējais lēmums, ka reģionālās attīstības departamentu no Vides un reģionālās attīstības ministrijas pārņems Finansu ministrija. Tas nozīmē, ka grāmatvedis plānos mūsu attīstību, jo Finansu ministrija ir grāmatvedis, kura uzdevums ir iekasēt naudu. Ministriju nevar piespiest skatīt reģionāli, tā skatīsies sektorāli. Lai sektora intereses sabīdītu ar reģionālajām interesēm, vajadzīgs reģiona posms, kur tās lietas skatās un atrod kompromisu.

— Cik reģioniski skatās reģionos, ja, runājot par četriem vai deviņiem reģioniem, pilsētas sāka cīkstēties, kura būs reģiona centrs?

— Tas ir objektīvi, ka centri sacentīsies, jo jārēķinās, ka centram ir ietekme. Deviņu reģionu variants arī apmierinātu lielo pilsētu ambīcijas, pie tām septiņām vēl pieliktu Jēkabpili un Valmieru.

— Katrai pašvaldībai ir savas intereses, dažkārt pat pretējas, kā spējat tās apkopot un pašvaldību vārdā runāt ar valdību?

— Tas ir ļoti grūti. Mums ir pieci pašvaldību veidi un katram ir savas intereses. Man ir pieci vietnieki, kas pārstāv katru pašvaldības veidu un kuru izvēlas tikai šī veida pašvaldības. Mani vietnieki pārstāv dažādas politiskās partijas. (Es neesmu nevienā partijā, neesmu arī bijis un, kamēr vadu šo organizāciju, arī nebūšu). Vietniekiem ir veto tiesības uz lēmumiem, kuri skar šīs pašvaldību grupas intereses. Lēmumus cenšamies pieņemt konsensa veidā, nevis balsojot. Mūsu pašvaldību grupām ir tiesības izteikt savu viedokli, bet tas nav pašvaldību savienības viedoklis. Piemēram, 9. novembrī paredzēta pagastu sapulce. Tāpēc, ka pašvaldībām ir dažādas intereses, pašvaldību savienības kopējā pozīcija bieži vien nav tika stingra.