Ziņojumu, kurā aprakstīts Tiesībsarga biroja pērn paveiktais, Apsītis iesāka ar tēzi, ka četrus gadus viņš pilda "Saeimai un Latvijas tautai doto solījumu veikt tiesībsarga amata pienākumus godīgi un taisnīgi, aizstāvot personu tiesības un brīvības saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi, likumiem un starptautiskajiem līgumiem". Atskatoties uz šo laiku, viņš vēlējās pateikties "ikvienam, kas devis savu artavu cilvēktiesību un labas pārvaldības veicināšanā Latvijā" - valsts un pašvaldību institūcijām, nevalstiskajām organizācijām, plašsaziņas līdzekļiem un ikvienam iedzīvotājam.
Apsītis uzsvēra, ka cilvēktiesību izpratni un to ieviešanu ikdienas praksē Latvijā varēs panākt, tikai mērķtiecīgi sadarbojoties. "Daudzos gadījumos tiesībsarga ieteikumi un atzinumi tiek ņemti vērā, taču, manuprāt, vēl paies krietns laiks, līdz tiesībsargs Latvijā kļūs tikpat respektēta amatpersona, kāda tā ir Ziemeļvalstīs, kur ombuda institūcijas darbojas vairākus desmitus un pat simtus gadu," sacīja aizejošais tiesībsargs.
Apsītis uzsvēra, ka tiesībsarga institūcija "nav tā saucamo labo laiku greznība, no kuras grūtos laikos varētu atteikties". "Cilvēktiesību aspektu pakārtošana ekonomiskās krīzes apstākļiem nav pieļaujama, to saka arī mūsu brāļi Lietuvā un Igaunijā," sacīja Apsītis.
Savukārt jau pēc ziņojuma nolasīšanas Apsītis sacīja, ka gribētu teikt "dažus vārdus no sirds". Viņš atzina, ka četru gadu laikā bieži sev ir pārmetis kļūšanu par tiesībsargu: "Nu kāpēc es toreiz piekritu!" "Jo, redziet, es ielēcu pilnīgi svešā straumē praktiski," skaidroja Apsītis. Daži domājot, ka viņš esot jurists un tas ir jurista darbs, tomēr "jurisprudence ir ārkārtīgi sazarota zinātne", sacīja Apsītis.
Viņš atklāja, ka tiesībsarga amatā ir kļuvis krietni sirmāks. "Kad es paskatos spogulī, es sevi vairs nepazīstu, jo aiz manis ir palikušas ārkārtīgi daudzas negulētas naktis, uztraukumi, nervozēšana un arī viens otrs prieks par to, ka tu cilvēkam kaut ko tomēr esi devis," stāstīja tiesībsargs.
Apsītis atzina, ka viņa kritiķiem bijusi sava taisnība, tomēr savus argumentus un kritiku pret viņiem viņš no tribīnes nevēlējās vērst. Apsīti aizskāris kāda žurnālista jautātais, "kāpēc viņš pašā sākumā nevarēja pēc pirmā vai otrā gada aiziet un pateikt, ka es nevaru?" "Es esmu latvietis, un latvietis plinti krūmos tik ātri nemet - to ir pierādījuši divi pasaules kari," uz to no tribīnes atbildēja Apsītis.
Dažkārt viņš juties arī kā slēpošanas trasē, kad beidzas spēks, bet vēlāk tas tomēr atkal parādās. "Ja es esmu devis savai tautai svinīgo solījumu kalpot, tad man šis solījums ir jātur. Grūti vai negrūti, bet jāiet ir līdz galam," emocionāli skaidroja Apsītis.
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Ingrīda Circene (V) no tribīnes pateicās Tiesībsarga birojam "par milzu apjomu teicamā kvalitātē veikto darbu", lai gan krīzes dēļ tā finanses sarukušas vairāk nekā uz pusi. "Lai turpmāk iekšējās nesaskaņas nenovērš uzmanību no sasniegumiem un nemazina šīs tik svarīgās institūcijas nozīmību," novēlēja deputāte.
Circene pauda pārliecību, ka piepildīsies Apsīša prognoze un "pēc īsāka vai garāka laika perioda" tiesībsargs Latvijā būs tikpat respektēts kā Ziemeļvalstīs un citur pasaulē. Deputāte arī aicināja medijus vairāk sekot līdzi tiesībsarga ieteikumiem un izmantot tos kā informācijas avotu. "Varbūt šāda žurnālistu interese un cieša sadarbība veicinātu arī sabiedrības iecietību pret atšķirīgo, kā arī saliedētu sabiedrību," sacīja Circene.
Dzintars Rasnačs (VL-TB/LNNK) sacīja, ka absolūti nepiekrīt kritiķiem, kuri Apsītim pārmeta klusēšanu un neiejaukšanos konfliktos. "Viņš nav gozējies prožektoru saulītē, kā to varbūt daži gribēja, starmešu gaismā nav spīdējis un mirdzējis plašsaziņas līdzekļu priekšā, viņš nav populistiski klaigājis kā daži drošības un aizsardzības iestāžu darbinieki pirms atbrīvošanas no amata," sacīja Rasnačs, kurš uzslavēja, ka tā vietā Apsītis ir strādājis, un pauda cerību, ka to darīs arī viņa pēctecis amatā.
Arī Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V) parlamenta vārdā pateicās Apsītim kā pirmajam tiesībsargam, sakot: "Pirmajam vienmēr ir grūtāk, jo tas darbs ir jauns un pēc tā, kā tas uzsākts, to arī vērtēs visi." Āboltiņa pauda pārliecību, ka kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas un arī pirms tam visu, ko Apsītis darījis, viņš darīja, domājot par Latviju un par Latvijas cilvēkiem.