Pirms 80 gadiem 15.maijā tā laika premjerministrs Kārlis Ulmanis īstenoja valsts apvērsumu. To pamatojot ar "iekšējo nemieru draudiem" un "visplašākās aprindās nemitīgi augošo neapmierinātību", valdība Ulmaņa vadībā apturēja politisko partiju darbību un tādējādi - arī Saeimas darbību, nākamajā rītā, 16.maijā, ziņoja Latvijas laikraksti.
"Ulmaņlaiki" vēl arvien ir viens no vispretrunīgāk vērtētajiem periodiem valsts vēsturē. Laika posmā no 1934.gada 15.maija līdz pat Latvijas okupācijai 1940.gadā valsts ekonomika uzplauka, tomēr Ulmaņa režīms ierobežoja preses, protestu un citas brīvības, tāpat tā laikā tika apturēta valsts pamatlikuma - Latvijas Satversmes - darbība. Tādējādi atliek vien minēt, vai demokrātiskas valsts pastāvēšanas gadījumā Latvija 1940.gada jūnijā būtu bez pretošanās pakļāvusies PSRS okupācijas varai.
Vēsturnieki uzskata, ka Ulmanis apvērsumam gatavojās jau labu laiku pirms tā īstenošanas - vēl pirms kļuva skaidrs, ka Saeimā topošie viņa pārstāvētās Latviešu Zemnieku savienības iesniegtie Satversmes grozījumi, kas paredzēja palielināt Valsts prezidenta pilnvaras un noteikt, ka prezidentu ievēl tauta, galīgajā lasījumā ievērojami atšķirsies no sākotnēji plānotajiem.
Apvērsums notika bez asinsizliešanas. Naktī no 15. uz 16.maiju aizsargu vienības ieņēma Latvijas svarīgāko valsts iestāžu ēkas. Nākamajā rītā valsts iedzīvotājus laikrakstu pirmajās lapās, radio ēterā un uz ielām sagaidīja paziņojumi par "izņēmuma jeb kara stāvokli".
"Ievērojot to, ka valstī draud izcelties iekšēji nemieri, kuri apdraud valsts iedzīvotāju drošību, ar šo tiek izsludināts kara stāvoklis visā Latvijā uz 6 mēnešiem.
Kara stāvoklis stājas spēkā Rīgā šī gada 15.maijā plkst. 23-os, pārējās Latvijas daļās 16.maijā plkst. 1 rītā.
Visiem iedzīvotājiem, kara, administrācijas un pašvaldības iestādēm bez ierunas jāizpilda visi pienākumi, kādus viņiem uzliek noteikumi par kara stāvokli no 11.februāra 1919.gada ar 1921.gada papildinājumiem un grozījumiem," vēstīja ar Ministru prezidenta Ulmaņa un kara ministra Jāņa Baloža vārdu parakstītais rīkojums, ko publicēja un citēja mediji.
"Tas bija valsts apvērsums, autoritāra režīma un vadonības iedibināšana, ko, iespējams, izraisīja demokrātisko tradīciju trūkums jaunajās valstīs un vispārējie nacionālisma uzplūdi Eiropā - līdzīgus apvērsumus jau agrāk bija veikuši Antans Smetona Lietuvā un Konstantīns Petss Igaunijā," skaidro Latvijas Valsts prezidenta kancelejas interneta vietnē publicētais atskats uz Ulmaņa nozīmi Latvijas vēsturē.
Lai gan viņš bijis talantīgs politiķis un savas valsts patriots, tomēr "Ulmaņa darbs un panākumi ļoti cēla viņa pašapziņu un, iespējams, radīja pat zināmu iedomību un paštaisnību". "Viņā nostiprinājās pārliecība, ka pats liktenis viņam lēmis būt par latviešu tautas vadoni un Latvijas valdnieku. Diktatūras pamatsaukļi bija: "Vienība, vadonība, latviskums". Paradis viens pats visu izlemt, viņš padomniekus maz ievēroja un padomus neuzklausīja, ja pats tos nebija prasījis. Viņš gan uzklausīja citu domas pirms lēmumu pieņemšanas, bet gaidīja absolūtu uzticību un paļaušanos uz viņu pēc lēmuma pieņemšanas to īstenošanas procesā. Ulmanim bija liela pārākuma apziņa un viņš necieta konkurentus," norāda prezidenta kanceleja.
Līdz 1940.gada vasarai Ulmanis bija pārņēmis absolūtu varu valstī. "Diktatūras režīms, prezidenta ārējā un militārā politika bija vājinājusi Latvijas spēju pastāvēt ārkārtīgi sarežģītajā starptautiskajā situācijā, un pēc 1940.gada 16. jūnija padomju ultimāta Ulmanis nedeva pavēli pretoties Sarkanajai armijai un pakļāvās okupācijas varai," teikts skaidrojumā, piebilstot, ka Ulmanis cerējis uz sadarbību ar jauno iekārtu un iespējami mazākiem cilvēku upuriem.
Valsts prezidenta amatu viņš saglabāja vēl ilgāk nekā mēnesi, bet 22.jūlijā tika izsūtīts un nonāca Vorošilovskā (tagadējā Stavropolē). Kad Vācija iebruka PSRS, padomju vara viņu arestēja un aizveda uz Mahačkalu un vēlāk - Krasnovodsku, kur viņš nomira 1942.gada 20.septembrī. Viņa precīza apbedīšanas vieta vēl aizvien nav zināma.
