Aizvadītajā nedēļas nogalē mežā pie Tērvetes vēsturnieki izdarījuši vienu no lielākajiem atklājumiem Latvijas arheoloģijas vēsturē - pierādīts, ka senie zemgaļi 12. un 13. gadsimtā savu mirušos pēc nāves sadedzināja un apglabāja tā saucamajos ugunskapos, portālu "Delfi" informēja Tērvetes vēstures muzeja vadītājs, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta Arheoloģijas nodaļas zinātniskais asistents Normunds Jērums.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šī gada 22. un 23. maijā Tērvetes Dabas parka teritorijā tika veikti objektu apzināšanas un izpētes darbi, kuru mērķis bija pārbaudīt Normundam Jērumam sniegtās ziņas par senlietu atradumiem Tērvetes Dabas parka teritorijā.

Lai veiktu izpēti, tika saņemtas visas nepieciešamās atļaujas, pieaicināti dažādu nozaru speciālisti no LU Latvijas Vēstures institūta, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes. Vēsturisko liecību apzināšanas laikā tika iemērīti seši laukumi. Kopumā tika izpētīta 11,5 kvadrātmetru liela platība. Rezultātā atklājās pieci ugunskapi, kuri datējami ar 12. gadsimtu un 13. gadsimta sākumu.

Vienā no izrakumu laukumiem tika konstatēts dubultais ugunskaps, kurā, spriežot pēc senlietām, vienkopus apbedīti gan sieviete, gan vīrietis. Dubultkaps bija bagāts ar mirušajiem līdzi dotajām rotām un sadzīves priekšmetiem. Starp atklātajiem sešiem apbedījumiem ar krāšņu un bagātu senlietu klāstu izcēlās pirmais ugunskaps. Tajā atklātas arī atsevišķas, zemgaļu materiālajai kultūrai neraksturīgas rotas, piemēram, važiņu sadalītājs, aproce ar zvērgalvu galiem un stikla krelles, uzvērtas uz stieples, kas biežāk sastopamas Baltijas somu un kuršu arheoloģiskajos pieminekļos.

Līdz šim brīdim jaunatklātais kapulauks ir vienīgais mums zināmais 12.-13. gadsimta zemgaļu ugunskapu kapulauks Zemgalē un zemgaļu apdzīvotajās teritorijās Lietuvā. Tas sniedz jaunas atziņas par zemgaļu apbedīšanas tradīcijām 12.-13. gadsimtā, norāda Jērums.

Latvijas un Lietuvas teritorijā vairāk nekā 100 gadus ilgā arheoloģiskās izpētes laika posmā izrakumos atklāti aptuveni četrdesmit 12.-13. gadsimta apbedījumi, no kuriem 17 ir ugunskapi starp skeletapbedījumiem. Šobrīd zemgaļu vēstures pētniecībā bija neatminēta mīkla, kāpēc līdzenajos kapulaukos mirušo apbedīšana konstatējama tikai līdz 11. gadsimta beigām, bet 12. un 13. gadsimtā. apbedījumi tiek atrasti retos gadījumos.

Atklātais ugunskapu kapulauks apliecina, ka zemgaļiem, līdzīgi kā kuršiem 12. un 13. gadsimtā., izplatītākais apbedīšanas veids ir mirušo kremācija. Tās rezultātā indivīda kalcinētie kauli ar sakusušajām senlietām ierakti neliela izmēra bedrē. Ugunskapu specifika ir tāda, ka mirstīgās atliekas tiek ieraktas nelielā dziļumā – 5 līdz 7 centimetru no augsnes virskārtas. Veicot mirušo kremāciju un apglabājot mirušos ugunskapos līdzās skeletapbedījumiem, laika gaitā apbedījumi nopostīti, lauksaimniecības rezultātā apstrādājot plašos Zemgales laukus.

Jaunatklātais ugunskapu kapulauks Latvijas arheoloģijā un zemgaļu pētniecības vēsturē pēdējās desmitgadēs ir viens no lielākajiem atklājumiem, uzsver Jērums.

Izpētes un apzināšanas darbus vadīja mg.hist. Normunds Jērums, darbos piedalījās mg.hist. Mārcis Kalniņš, dr. hist., LZA īstenais loceklis Guntis Zemītis, dr.hist.Vitolds Muižnieks, mg.hist. Eduards Plankājs un Māra Maija Vēbere.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Arheoloģija Zemgale Tērvete Vēsture
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form