Ak, kaut visa Latvijas valsts būtu viens vienīgs Garkalnes pagasts ar brīnišķīgiem priežu mežiem, ar ezeriem un pasaku mājiņu ciematiņiem to krastos! Pagastu iezīmē un izceļ arī Vidzemes šoseja, kas noteikti atbilst Eiropas lielceļu vidusmēram. Šosejas malā strādā vairāki lielveikali, kuri liek uzsvaru uz būvmateriālu tirdzniecību, jo jaunbūvju pagastā kļūst aizvien vairāk. Pagastā ir radītas vairākas mūsdienīgas ražotnes, kurās daži cilvēki tikai pieskata, kā strādā dārgas, augstražīgas un «gudras» mašīnas...

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
“Ir pagastā arī trūkumcietēji,” uzsvēra pagasta padomes priekšsēdētājs Kārlis Cīrulis. Ir arī tādi nomaļāku ceļu un ielu posmi, kuru labošanai pagastam līdz šim ir pietrūcis naudas. Šādas atrunas ir nepieciešamas, lai atgādinātu, ka arī Garkalnes pagasts atrodas Latvijā, nevis, sacīsim, Šveicē.

Pierīgas pagastu priekšrocības un finansiālās iespējas ir labi zināma lieta. Garkalnes pagasts starp šiem pagastiem izceļas ar to, ka šeit padomju laikos un vēl agrāk netika attīstīta lauksaimniecība, kas tagad ir kā akmens kaklā valstij un tās teritorijām. Padomju varas gados Garkalnes teritoriju sadalīja Upesciema zivju audzētava un - ņemot lauvas tiesu - PSRS armija. Šie saimnieki bija ar mieru atvēlēt zemi privātmāju celtniecībai. Cīrulis atceras gadījumu no PSRS norieta jeb “perestroikas” gadiem, kad toreizējais valsts vadītājs Mihails Gorbačovs palaikam ļāva spēcīgāko kapitālistisko valstu vadītājiem uzstāties padomju cilvēku auditorijai. Tad Lielbritānijas premjerministre Margareta Tečere paudusi, ka kārtīgā valstī individuālā apbūve veido 80% no dzīvojamā fonda, un Cīrulis sapratis, ka vismaz viņa pagasts atbilst kārtīgas valsts kritērijiem.

Cita liela, ka toreiz celtās mājas izskatās pēc būdiņām, ja par mājām sauc daudzas jaunbūves. Ir variants tās saukt par pilīm un atstāt māju apzīmējumu vecākām un jaunākām celtnēm bez citas vainas kā vien vienkāršība uz kaimiņu apbūves fona.

Agrāk atļauja celt individuālo māju bieži bija jānopelna ar karjeru valdošajā komunistiskajā partijā. Tagad daļa no kompartijas nomenklatūras veido Garkalnes pagasta trūcīgāko ļaužu slāni, kas naudas trūkuma dēļ atsakās no savu māju gāzes apkures un lūdz, lai pagasts palīdz nopirkt kravu malkas.

Arī vēlāk celto ēku īpašnieku likteņi noder par ilustrācijām sakāmvārdiem “kas bez biksēm, tas bez bēdām” vai “bagātie arī raud”. Uzcēla Garkalnē māju, piemēram, nesen noslepkavotais spirta rūpnieks Arnis Šķesteris, kura mantiniekiem esot, maigi izsakoties, domstarpības par mantojuma sadali. Turpat netālu vismaz ar mietiņu savu mājvietu paguva atzīmēt it kā Šķestera biznesa partneris, it kā slepkavības pasūtītājs Igors Ivanovs.

No pārāk ziņkārīgiem ļaudīm Garkalnes iedzīvotājus sargā dubultžogi - gan ap katru savrupmāju, gan ap visu ciematiņu. Saprotamu iemeslu dēļ vismīļāk gaidīti aiz šiem žogiem ir žurnāla “Privātā Dzīve” autori.

Valsts iestādes ar varu ielauzties un atrast nozagtu naudu vai patiesību ir mēģinājušas tikai vienreiz, kad iekšlietu ministrs bija Jānis Ādamsons. “Policija it kā esot meklējusi jau nedēļu bezvēsts prombūtnē esošo biznesmeni Genādiju Tovancevu, kuru, pēc Bendika izteikuma, cerējuši atrast Ruseļa drēbju skapī,” RB rakstīja 1995. gada 8. februārī. Atbilstoši visiem absurda likumiem kratīšana notika toreizējā Zemes bankas prezidenta Andra Ruseļa vecāku mājā, kas izceļas ar vislielāko pieticību. Kopš tā laika Tovancevs pats atradās sveiks un vesels, Mārcis Bendiks un Ādamsons kļuva par bieži pieminētiem politisko skandālu varoņiem, bet Ruselis pārdeva banku un zaudēja vietu dažos Latvijas miljonāru sarakstos.

Teritoriālās reformas tagadējais variants sola Garkalnei līgavu ar pūru - Vangažu pilsētu, kuras finansiālās iespējas apstiprina tas, ka Vangaži iemaksā pašvaldību izlīdzināšanas fondā. Vēl jo lielāka vērtība ir šīs pilsētas katlumājai, kurai līdz rudenim jākļūst par koģenerācijas staciju un jāpelna nauda arī ar elektrības ražošanu.

Kārlis Cīrulis: Katrs kvadrātmetrs purva pārvēršas par dārgu zemi Garkalnes pagasta padomes priekšsēdētājs Kārlis Cīrulis 1975. gadā sāka vadīt pašvaldību Vangažos, bet 1982. gadā pārņēma šo darbu Garkalnē. Garkalnes pagasta iedzīvotāji nav skopi pret pagasta budžetu un, šķiet, ir visai apmierināti ar to, kā pašvaldība šo naudu izlieto.

- Atgādiniet, lūdzu, orientierus, kas iezīmē Garkalnes pagasta visai izrobotās robežas.

- Visiem rīdziniekiem zināmā Vidzemes šoseja iet pa mūsu pagasta teritoriju no galvaspilsētas robežas līdz Vangažu pilsētas robežai. Otru šķērsgriezumu varam iezīmēt pa Tallinas šoseju no Muceniekiem līdz Carnikavai. Pierīgā mums ir atzarojums - Bukultu gals, kas beidzas pie ceļa no Jaunciema uz Carnikavu. Pagasta teritorijā ir 21 ezers - vai nu mūsu “iekšējie ūdeņi”, vai robežas ar citām administratīvajām teritorijām. Tikpat labi par orientieriem var izmantot septiņus ciematiņus, kuros dzīvo lielum lielā daļa garkalniešu. Tie ir Garkalne, Langstiņi, Upesciems, Berģi, Priedkalne, Bukulti un Baltezers.

No pagasta teritorijas 80% klāj meži, turklāt 60% mūsu mežu teritorijas ir Rīgas pilsētas īpašums. Rīga atguva to, kas tai bija piederējis līdz 1940. gadam. Pārējie meži pieder Latvijas valstij. Mūsu meži ir Rīgas zaļā zona jeb «plaušas», kā dažkārt mēdz teikt.

- Vai šīs “plaušas” neapdraud “mikrobi” vai varbūt “ļaundabīgi audzēji”?

- Kailcirtes mūsu mežos nav bijis. Kokus cērt tikai tik, cik nepieciešams, lai to vietā varētu būvēt ēkas un ceļus. Būvniecība izvēršas galvenokārt tur, kur firmas un atsevišķas personas ir uzpirkušas denacionalizēto zemi. Tādējādi veidojas kompakti apbūves laukumi. Tie, kuri būvē ēkas, bieži vien samet naudu arī ceļu būvēšanai.

- Cik cilvēku pašlaik ir apmetušies Garkalnes pagastā?

- Mums skaitās trīsarpus tūkstoši cilvēku, bet faktiski dzīvo ap pieciem tūkstošiem. Tas uzliek papildu slogu pagasta budžetam, jo ceļus šie cilvēki lieto pie mums, bet daļu no degvielas akcīzes nodokļa saņem citas pašvaldības, kurās šie cilvēki ir pierakstīti.

- Vai ir kādi iemesli, lai cilvēki juridiski nenoformētu dzīvošanu Garkalnes pagastā?

- Cilvēki ar lieliem ienākumiem jau ir iepazinušies ar nodokļu inspektoriem tur, kur viņi ir pierakstīti, un nevēlas iepazīties šeit ar jauniem nodokļu inspektoriem.

- Cik naudas apgrozās pagasta budžetā?

- Apmēram miljons latu gadā, ja skaita arī valsts dotācijas izglītībai un pagasta ārpusbudžeta ieņēmumus no dabas resursu nodokļa.

Zem mūsu pagasta atrodas izcili pazemes ūdeņi, par kuru izsūknēšanu daļu naudas saņem pagasts. Mēs šo naudu izlietojam, lai rekonstruētu un būvētu no jauna notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, lai savāktu atkritumus no mežiem u.tml.

Vislielākais īpatsvars pagasta ieņēmumos ir tai daļai no iedzīvotāju ienākumu nodokļa, kuru valsts atstāj pašvaldībai. No tās mums ienāk nepilni 400 tūkstoši latu. Tik daudz naudas no trīsarpus tūkstošiem pierakstīto cilvēku liecina, ka lielākā daļa Garkalnes pagasta iedzīvotāju legāli nopelna ļoti, ļoti labi. Varu iedomāties, ko teiks mans kolēģis no kāda Latgales pagasta, ja izlasīs, cik lielu naudas summu var savākt no neliela cilvēku skaita.

- Cik daudz naudas jūs atdodat trūcīgajām pašvaldībām?

- Izlīdzināšanas fondā ieliekam vairāk nekā 100 tūkstošus - gandrīz katru sesto latu no pagasta pamatbudžeta. Mēs esam pirmajā piecniekā pēc naudas iemaksām pašvaldību izlīdzināšanas fondā, rēķinot uz vienu pašvaldības iedzīvotāju.

- Vai teritoriālā reforma ļaus jums kļūt lielākiem?

- Pašlaik mūsu teritorija ir 150 kvadrātkilometru. Iecerētā reforma sola mums nevis jaunas platības, bet daudz jaunu cilvēku. Ir iecerēts mūsu reģistrētajiem trīsarpus tūkstošiem cilvēku pievienot vēl četrus tūkstošus, kuri kompakti dzīvo Vangažu pilsētā. Ja tā notiks, tad mums tur vajadzēs ierīkot ļoti izvērstu sociālo pakalpojumu nodaļu, jo nebūtu labi likt šiem cilvēku tūkstošiem braukāt uz Garkalnes pagastnamu, kas nebūt neatrodas Garkalnē. Mēs sēžam dažus simtus metru aiz pagasta robežas Rīgas teritorijā.

Vēl gan nav zināms, kad un kā teritoriālā reforma notiks, bet uzskatu, ka tā ir nepieciešama un, sacīsim, 102 pašvaldības Latvijai patiešām ir optimāls skaitlis.

- Cik maksā zeme Garkalnē?

- Zemes kadastrālā vērtība ir no 40 santīmiem līdz 4 latiem par kvadrātmetru. Katrs kvadrātmetrs purva pārvēršas par dārgu zemi, ja uz tā uzceļ māju vai ražošanas objektu.

Tirgus cena zemei Garkalnes ciematā ir aptuveni 2 ASV dolāri par kvadrātmetru, bet pie Rīgas robežas, jo sevišķi pie ūdeņiem, tā ir 10 - 15 dolāru par kvadrātmetru.

- Vai ir kādi šķēršļi tālākai infrastruktūras objektu attīstībai jūsu pagastā?

- Problēmas sākas jau ar ielu un ceļu uzturēšanu. Apdzīvotajās vietās gandrīz visas ielas ir asfaltētas, bet ielu remontam līdzekļu trūkst. Ja iela ir bedraina, tad es varu tikai atvainoties un apliecināt, ka tas nav nolaidības - tas ir naudas trūkuma dēļ.

Jauno ielu veidošanu, kā jau es teicu, parasti uzņemas teritoriju privātie saimnieki. Pagasts nevāc no viņiem nekādas iemaksas ar mērķi attīstīt infrastruktūru.

- Vai Garkalnes pagasts būs tikai un vienīgi pasaku mājiņu kvartāli?

- Nē, pagastā attīstās gan ražošana, gan liela mēroga pakalpojumu objekti, sākot ar lielveikaliem Vidzemes šosejas malā. Grūtāk pamanīt ir tādus ražošanas objektus kā SIA “Villa”, kura Upesciemā remontē un tirgo pacēlājtehniku, vai “Ferrum Agro” Muceniekos, kas nodarbojas ar lauksaimniecības tehnikas labošanu, rezerves daļu piegādi utt. SIA “Vitrum” ražo pakešlogus un durvis. Viens no lielākajiem uzņēmumiem atrodas Garkalnes ciemā - tas ir “Masonix”, kas sagādā, pazemē uzglabā un izplata visā valstī sašķidrināto gāzi. Turpat “Metsaliitto”, kura grib būvēt celulozes kombinātu pie Jēkabpils, uzpērk kokmateriālus vešanai uz Skandināviju. Pagastā ir četri gateri. “LemComLatvia” ražo asfaltbetonu...

- Vai pagastā ir pietiekami daudz darbaspēka ražošanas uzņēmumiem?

- Jaunie, modernie uzņēmumi prasa maz darbaroku, jo daudzi procesi tur ir automatizēti. Bezdarba pagastā faktiski nav, jo darbu Rīgā, ja vien ir vēlēšanās, var atrast. Par bezdarbniekiem ir noformējušies pārdesmit cilvēku, kuri vai nu reāli kaut kur strādā, vai nestrādā tāpēc, ka arī iepriekš nav to darījuši un nedarīs. No padomju armijas laikiem ir saglabājušies cilvēki, kuri ir pārliecināti, ka viņiem pienākas alga par to, ka viņi vispār aiziet uz darbu pasēdēt un uzpīpēt.

- Kādu ietekmi jaunu cilvēku pieplūdums pagastā ir atstājis uz demogrāfiskajiem rādītājiem?

- Iedzīvotāju skaita pieaugumu nosaka cilvēku apmešanās pagastā, bet dzimstības un mirstības rādītāji ir izlīdzinājušies. Mūsu ģimenes ir pārvarējušas stresu, kas radās līdz ar visām 90. gadu pārmaiņām.

Vilmārs Lucāns: Tagad esam kļuvuši bagāti

Pēdējos gados Vangažu vārds visbiežāk tiek pieminēts tāpēc, ka Vangažos atrodas Rīgas rajona bērnu nams: uz turieni pa plato un gludo Vidzemes šoseju bērniem galviņas paglaudīt brauc skaistumkonkursu dalībnieces u.c. pašreklāmas kāras būtnes, bet bērni nez kāpēc mūk no šīs “mīlestības”. Padomju laikos Vangaži bija būvmateriālu konstrukciju kombināta sinonīms, t.i., kombināta strādnieku ciemats Vidzemes jeb Pleskavas šosejas malā. Vai šādi priekšstati atbilst patiesībai - to RB jautāja Vangažu pilsētas domes priekšsēdētājam Vilmāram Lucānam.

- Šie priekšstati nav precīzi, - uzsvēra Vilmārs Lucāns. - Vangaži kopš 1991. gada 14. novembra ir pilsēta, turklāt liela pilsēta ar pāri par četriem tūkstošiem iedzīvotāju, 18 iestādēm un 70 uzņēmumiem.

- Iepazīstiniet, lūdzu, ar šīm iestādēm un uzņēmumiem!

- Pamatā darba vietas Vangažos dod pašvaldības, kā arī valsts iestādes - vidusskola un mākslas skola, bērnu dārzs un bērnu nams, 35. arodskola, ambulance un pasta nodaļa. Daudzi cilvēki strādā pašvaldības uzņēmumā «Vangažu namsaimnieks», kas atbild gandrīz par visu dzīvojamo fondu, jo Vangažos ir tikai ap 100 individuālo dzīvojamo māju. Pašvaldības uzņēmums «Vangažu avots» sniedz ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumus.

- Kur pašvaldība dabū naudu, lai finansētu savas iestādes un vangažnieku darba vietas?

- Otra nozare, kurā cilvēki strādā, ir tirdzniecība - ir ļoti daudz tirdzniecības SIA un individuālo uzņēmumu.

- Vai jūsu tirgotājiem izdodas ievilināt braucējus no Vidzemes šosejas Vangažos un tikt pie viņu naudas?

- Domāju, ka ne. Pārdot savu produkciju ārpus Vangažiem spēj mūsu ražošanas uzņēmumi, kuri ir izveidojušies likvidētā būvmateriālu konstrukciju kombināta vietā. Daži no šiem uzņēmumiem strādā tajā pašā būvmateriālu ražošanas nozarē. Piemēram, SIA “Bloks MJ” ražo gāzbetonu, SIA “Nikov” rok un skalo granti, drupina akmeņus utt. Uz vecā būvmateriālu ceha bāzes ir izveidots “Vangažu remontnieks”, kurš ražo metāla konstrukcijas. No jaunajiem uzņēmumiem, kuri izmanto vecās ēkas, kā pirmā ir jānosauc šūšanas firma “Danteks” - Dānijas un Latvijas kopuzņēmums, kurā strādā ap 70 cilvēku. Otrs liels, iespaidīgs uzņēmums, kas atnāca uz Vangažiem ar savu naudu un pārņēma dažus izdemolētus būvmateriālu kombināta cehus, ir SIA “Stella 1”, kura ražo izolētas siltumcaurules.

- Vai šie uzņēmumi jau ir paguvuši stabilizēt savus tehnoloģiskos procesus, tirgus un naudas plūsmas?

- Tie uzņēmumi, kurus es nosaucu, ir apliecinājuši sevi kopš pagājušā un aizpagājušā gada. Šā iemesla dēļ mēs spējam iemaksāt 20 tūkstošus pašvaldību izlīdzināšanas fondā - tagad esam kļuvuši bagāti.

- Cik pavisam ir naudas pilsētas budžetā?

- Gada budžets kopā ar valsts dotācijām izglītībai un mūsu aizņēmumiem ir ap 700 tūkstošiem.

- Cik daudz cilvēki saņem par darbu Vangažos?

- Tirdzniecības iestādēs visi pelna minimālo algu. Neko citu mēs par šiem uzņēmumiem nezinām, kaut gan nojausmas ir dažādas. Ražošanā ir labāk - cilvēki nopelna, uzņēmumi veic iemaksas arī sociālajā budžetā, un situācija stabilizējas.

- Vai pašvaldības ieņēmumi ļauj finansēt pilsētas infrastruktūras attīstību?

- Mūsu pirmais lielākais darbs bija jaunas katlu mājas uzcelšana pilsētai, nomainot veco būvmateriālu kombināta katlu māju. Jaunā katlu māja ir perfekta. Nākamais solis bija pilnīga maģistrālo siltumtīklu nomaiņa.

- Cik lielā mērā šie kapitālieguldījumi sevi atpelna?

- Jau tālajā 1997. gadā mēs domājām par koģenerācijas stacijas uzcelšanu, bet naudas pietika tikai katlu mājai. Tagad mēs esam atraduši naudu elektrības ģeneratoram, kurš jau ir atvests uz Vangažiem. Vispirms tika nodibināta SIA “Vangažu siltspēks”, kurā “Vangažu namsaimnieks” ieguldīja mantu, bet norvēģi - naudu. “Siltspēks” tagad ceļ koģenerācijas staciju. “Vangažu namsaimnieks” saņems dividendes, un par šo naudu mēs varēsim tālāk labiekārtot pilsētu - siltināt ēkas vai darīt ko citu.

Līdz tam vēl ir jānodzīvo, bet strāvas ražošana jāsāk līdz ar jauno apkures sezonu.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form