Nelaime tikai tā, ka Latvijas iedzīvotāji ne īsti spēj, ne īsti grib izdot Siguldā tik daudz naudas, cik izmaksā Siguldas skaistuma uzturēšana un eksponēšana aizvien plašākas publikas priekšā. Tas prasa gan pārbūvēt Vidzemes šoseju, gan desmitkāršot tualešu skaitu pilsētā un Gaujas Nacionālajā parkā. Iespējams, ka to visu varētu paveikt par ārzemnieku naudu, bet tādā gadījumā ir jādomā ne tikai par viņu pievilināšanu, bet arī par vietas atbrīvošanu viņiem uz vietējo ceļotāju rēķina. Diez vai Latvija attīstīsies tik ātri, lai visplašākajām Latvijas iedzīvotāju grupām pavērtos iespēja kavēties vismaz Alpos un tādējādi vairs nebūt Siguldā.
Vēl cita lieta ir Siguldas, Gaujas un ievziedu (variants - zeltītās lapas) vai Turaidas un Turaidas Rozes nepieciešamība latviešu pašapziņas uzturēšanai, kas padara braucienu uz Siguldu par kaut ko līdzīgu svētceļojumam.
Svētvietu esamību Siguldā apliecina vēsture, bet par to izcelsmi mēs varam domāt dažādi. Pirmās vēstures liecības par Siguldu parādās ap 1200. gadu sakarā ar lībiešu pagānu un vācu krustnešu cīņām. Vēstures zinātņu doktors Montis Auns sarunā ar RB lībiešu kultūras uzplaukumam tieši šajā vietā deva piezemētu skaidrojumu šā vārda burtiskajā nozīmē - tur piejūras zemienes smiltis nomaina auglīgākas augsnes, kas ļāva pabarot vairāk cilvēku. Pavisam citādi domāja mistiķu sektu aktīvisti, kas pirms pāris gadiem ierakās Velna alā, lai pietuvotos pasauli uzturošo kosmisko enerģiju plūsmām.
Krustnešiem, no vēsturnieku viedokļa, Siguldā bija vajadzīgs galvenokārt atbalsta punkts sauszemes ceļā uz tagadējo Krieviju. Livonijas ordeņa mestru rezidence pārmaiņus bija Rīgā un Cēsīs, bet Siguldas pilī saimniekoja landmaršali – ordeņa karaspēka pavēlnieki. Turaida bija Rīgas bīskapa pils. Tagadējās Latvijas teritorijā ordeņa laikā bija aptuveni četrdesmit Siguldas mēroga centru. Šāda dalījuma iezīmes vēlāk izpaudās pēc 2. pasaules kara izveidotajos Latvijas administratīvajos rajonos. RB saruna ar Siguldas domes priekšsēdētāju Tāli Puķīti parādīja, ka vismaz Siguldas rajona atjaunošana ir iespējama lieta.
Pēc krustnešiem Siguldā noteicēji bija poļi, zviedri un krievi. Ordeņa un bīskapa pilis pakāpeniski zaudēja militāro nozīmi, izrādījās nepiemērotas administratīvām un saimnieciskām funkcijām un tika pamestas sagrūšanai, jo par tūristu un viņu naudas mušpapīriem piļu atliekas kļuva pāris gadsimtus vēlāk. Toreizējo sabiedrību nesatrauca ugunsgrēks Turaidas pilī 1776. gadā, kaut sabiedrība Siguldā bija izmeklēta - Vidzemes un Igaunijas ģenerālgubernatora Georga Brauna paziņas, Krievijas imperatora ģimeni ieskaitot, kas apciemoja Braunu viņa Siguldas muižā. Ap to pašu laiku Siguldas zemnieku un muižnieku dzīvi savos zīmējumos pasaulei parādīja Johans Kristofs Broce. Ap to laiku vēsture pārtapa vēsturisko pierakstu un nostāstu apkopošanā. Pirmie arheoloģiskie izrakumi Siguldas apkārtnē notika 19. gadsimta vidū.
Pašlaik Siguldas kultūrvēsturiskais slānis ir Siguldas iedzīvotāju iztikas līdzekļu avots: “Pakalpojumi - veikali, restorāni, viesnīcas - ir mūsu maizes devēji,” saka Puķītis. Sociālisms Siguldai ir atstājis Gaujas Nacionālo parku un ceļu tīklu ar šo pilsētu centrā, kas ir būtisks arguments, lai Sigulda kļūtu par tagadējo rajonu līmeņa pilsētu. Siguldas pašvaldība bez liekas ažiotāžas gatavo iespējas pildīt centra lomu, piemēram, ieguldot pusmiljonu aizlienētu latu, lai pabeigtu piecpadsmit gadu ilgo Mākslu skolas celtniecību. Par ļoti pamanāmu objektu celtniecību rūpējas privātais kapitāls - tie, protams, būs ar tirdzniecību saistīti objekti galvenokārt abpus Vidzemes šosejai un domāti ne gluži siguldiešiem.
Tālis Puķītis: “Būs Siguldas rajons”
Siguldas domes priekšsēdētājs Tālis Puķītis aicina visus Latvijas iedzīvotājus pabūt Siguldā vismaz reizi gadā.
Kāpēc atgriezties Siguldā cilvēkiem, kuri tur jau reiz bijuši un atceras, ka apskatījuši vairākas pilsdrupas, ilgi kāpuši augšup un lejup, nopirkuši spieķi un braukuši ar gaisa tramvaju? Vai pilsēta ir gatava uzņemt patiešām daudz viesu? Uz šādiem jautājumiem RB lūdza atbildēt Siguldas domes priekšsēdētāju un Rīgas rajona padomes priekšsēdētāju Tāli Puķīti.
- Ir jāziedo visi spēki, lai neviens neaizbūvētu Gaujas senleju ar objektiem, kas nomāc dabu, - uzsvēra Tālis Puķītis. - Aizvien mazāk pasaulē paliek tādu vietu kā Gaujas senleja. Par spīti ekonomiskām interesēm un politiskiem strāvojumiem, Gaujai arī pēc simt gadiem ir jābūt tādai kā šodien, bet šodien - gandrīz tādai kā pirms simt gadiem.
- Vēl labāk būtu kā pirms tūkstoš gadiem - ar pilīm, kuras tagad ir krietni vien apdrupušas.
- Jā, restaurācija notiek Turaidā, notiek Siguldas pusē. Siguldas pilsdrupu vārtu tornis ir atjaunots - to jūs jau redzat. Ne mazāk svarīga tūristiem ir attīstība pilsētā ārpus senlejas. Nu jau Siguldā ir vairāk nekā desmit restorānu, top jaunas viesnīcas.
- Cik viesu Sigulda jau var vienlaikus uzņemt?
- Viesnīcās kopā ir gandrīz 300 vietu. Siguldas centrā viesnīcas rekonstrukcija beigsies jūnijā vai jūlijā un dos 40 jaunu vietu. Tas nozīmē, ka Siguldā varēs uz nakti apstāties vēl viens somu tūristu autobuss, kurā ir aptuveni 50 cilvēku.
- Kā jūs pārliecināt somus un citus caurbraucējus uzkavēties Siguldā?
- Esam daudz strādājuši tūrisma gadatirgos Helsinkos un citur. Mums ir kontakti ar Somijas tūrisma firmām, kuru klientus apkalpo igauņi. Somi ar prāmi nonāk Tallinā un tālāk brauc ar autobusiem. Diezgan bieži viņi Siguldas pilī ēd pusdienas un aizbrauc tālāk uz Rīgu, bet vajag, lai viņi šeit paliek pa nakti.
- Vai tūrisms ir vienīgā nozare, kas attīstās Siguldā?
- Jā, pakalpojumi - veikali, restorāni, viesnīcas - ir mūsu maizes devēji. Ir arī būvniecība, ir kokapstrāde, bet pagaidām ar šīm nozarēm nevaram lepoties. Uzņēmēji mūk no Siguldas, jo pastāv uzskats, ka te taču neko nedrīkst būvēt, te viss ir aizliegts dabas aizsardzības dēļ.
Būsim reālisti - pirmās investīcijas Latvijā ienāk Rīgā, bet pirmās privātmājas ceļas ap Rīgu - Babītē, Garkalnē, Jūrmalā. Tomēr cilvēki pārceļas arī uz Siguldu, kas gan ir tālāk - 50 kilometru no Rīgas, bet ar normālu šoseju. Tas ir pat labi, ka mēs pievilksim otro vilni cilvēku, kuri atrod mājvietas ārpus Rīgas. Lai skūtgalvji paliek Jūrmalā un Rīgas tuvumā, bet pie mums nāk cilvēki, kuri naudu nopelnījuši grūtā darbā un kuri grib sakārtotu un drošu vidi, lai dzīvotu un audzinātu bērnus.
- Cik būvgabalu jūs varat viņiem piedāvāt?
- Līdz ar teritoriālo reformu Siguldai zemes būs vairāk, bet pagaidām pilsētā ir vieta 300 - 400 jaunām privātmājām. Zeme Siguldā vēl maksā vienu, divus vai trīs latus par kvadrātmetru - tas ir desmitreiz lētāk nekā Rīgā un Jūrmalā.
- Kādas pārmaiņas pilsētai nesīs teritoriālā reforma?
- Nesen šeit bija astoņu pagastu vadītāji, kuri teica, - gribam apvienoties ar Siguldu. Pieņēmām rezolūciju, ka ir jādomā arī par tādu reformas variantu, kas apvieno 10 - 12 pagastu un vēl pilsētu. Tad mums sanāktu 40 tūkstoši iedzīvotāju. Redzēs, kas no tā iznāks, bet viņi - Zaube, Nītaure, Allaži, Lēdurga un vēl citi pagasti - tā grib. Tas būs vecais Siguldas rajons, par kuru cilvēkiem vēl ir atmiņas, bet ir arī ceļu tīkls, kas tajā laikā tika būvēts ar centru Siguldā.
- Kāpēc daudzi pašvaldību darbinieki iebilst pret teritoriālo reformu?
- Pret reformu mūžīgi iebildīs tie, kuri domā tikai par savu krēslu.
- Vai pagastu pievienošana nedraud ar pārāk lielām problēmām pilsētai?
- Latvijas pilsētām reformu nevajag, bet Latvijai to sen vajag. Jā, ar lauksaimniecību Siguldas apkārtne neizceļas, kaut zeme nav slikta, ceļi ir un Rīga tuvu. Tas liecina, ka Latvijas lauksaimniecība nevar iztikt bez valsts atbalsta.