Foto: Shutterstock

Senāta Administratīvo lietu departaments aprīļa sākumā apturējis tiesvedību Amerikas Savienotajās valstīs (ASV) dzīvojošas Latvijas pilsones strīdā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru (VSAA) par atteikumu piešķirt valsts vecuma pensiju. VSAA sievietei bija atteikusi pensijas piešķiršanu, jo viņa nedzīvo Latvijā, "Delfi" uzzināja Senātā.

Kā teikts Senāta lēmumā, sieviete lūdza VSAA piešķirt viņai valsts vecuma pensiju no 2017. gada 30. maija.

Pensijas piešķiršanu VSAA atteica, jo pieteicēja neatbilst likuma "Par valsts pensijām" 3. panta pirmās daļas nosacījumiem, turklāt viņas gadījumā nav piemērojams Latvijas Republikas valdības un Amerikas Savienoto Valstu valdības līgums par savstarpēju pensiju izmaksu (divpusējais līgums), jo tas attiecas tikai uz ASV pilsoņiem un uz Latvijā piešķirto pensiju izmaksu, nevis jaunu pensiju piešķiršanu.

Sieviete šo lēmumu apstrīdēja administratīvajā tiesā un lūdza izdot viņai labvēlīgu administratīvo aktu.

Administratīvā apgabaltiesa 2019. gada 5. februārī ieteikumu noraidīja. Apgabaltiesa, pievienojoties rajona tiesas sprieduma motivācijai, atzina, ka VSAA sniegtā tiesību normu interpretācija ir pareiza un attiecībā uz pieteicēju divpusējais līgums nav piemērojams.

Tiesa secināja, ka no šī līguma nosaukuma un teksta izriet, ka tas aptver jau piešķirtas pensijas aprēķināšanas un izmaksas kārtību, nevis piešķiršanas nosacījumus. Līdz ar to izskatāmajā gadījumā piemērojama likuma "Par valsts pensijām" 3. panta pirmā daļa, kas noteic, ka tiesības uz valsts sociālās apdrošināšanas pensiju ir Latvijas teritorijā dzīvojošām personām.

Tā kā pieteicēja dzīvo ASV, neizpildās normā noteiktais priekšnoteikums pensijas piešķiršanai un nav pamata izdot pieteicējai labvēlīgu administratīvo aktu. Likumdevējs ir skaidri noteicis, ka tiesības uz vecuma pensiju rodas personām, kuru pastāvīgā dzīvesvieta pensijas pieprasīšanas brīdī ir Latvijas teritorijā. Ievērojot varas dalīšanas principu, tiesa nevar atkāpties no likumdevēja gribas jautājumos, kas skaidri un nepārprotami ir noregulēti sociālās drošības sistēmas ietvaros.

Pieteicēja par apgabaltiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību. Viņa norādīja, ka tiesa ir nepareizi interpretējusi iepriekšminēto divpusējo līgumu – no līguma noteikumiem un VSAA iepriekšējās prakses skaidri izriet, ka tas attiecas arī uz pensiju piešķiršanu.

Turklāt no divpusējā līgumā lietotās vārdkopas "kas ir tiesīgi tās saņemt, taču neatrodas maksājošās valsts teritorijā" izriet, ka gadījumā, ja tiesībām saņemt pensiju atbilstoši nacionālajiem normatīvajiem aktiem noteikts ierobežojums attiecībā uz pretendenta dzīvesvietu, tad uz līguma subjektiem (ASV un Latvijas pilsoņiem) šis ierobežojums nav attiecināms.

Arī līguma noteikums "tiek apliecināts arī tas, ka personas, kas ir tiesīgas saņemt pensiju pēc kādas no divu valstu sistēmām, saņems tādu pašu pensiju, kādu tās saņemtu, atrodoties savas valsts teritorijā" nozīmē, ka tiesības pieprasīt Latvijas pensijas piešķiršanu ir gan ASV, gan Latvijas pilsoņiem, kas dzīvo ASV teritorijā. Līdz ar to divpusējais līgums ir attiecināms uz pieteicēju.

Pretruna starp vēlmi nodrošināt sociālo aizsardzību Latvijas iedzīvotājiem un īpašuma tiesību aizsardzību visiem cilvēkiem, neatkarīgi no dzīvesvietas, kas Latvijā maksāja nodokļus, tostarp pirms 1996. gada 1. janvāra, ir atrisināta tā dēvētā pensiju likuma 38. pantā.

Viņa norādīja, ka Satversmes 105. pantā ietvertās garantijas topošajiem pensionāriem, kuri dzīvo ārvalstīs, ierobežo tikai likuma "Par valsts pensijām" 3. panta pirmā daļa, kas pieprasa, lai personas dzīvesvieta pensijas pieprasīšanas brīdī būtu Latvija. Tomēr šāds ierobežojums nav paredzēts Latvijas starptautiskajos līgumos par sociālo drošību, kā arī attiecībā uz visām Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstīm.

Arī iepriekšminētajā divpusējā līgumā ir teikts: "Pensiju pieprasījumus var iesniegt no citas valsts, kas nav maksātāja valsts".

VSAA savā paskaidrojumā par kasācijas sūdzību to novērtēja kā nepamatotu.

Savukārt Senāts konstatēja, ka pieteicējai ir ne tikai pilsonība, bet arī Latvijā uzkrāts apdrošināšanas stāžs, taču ir liegtas tiesības uz Latvijas valsts vecuma pensiju tikai tādēļ, ka viņas pastāvīgā dzīvesvieta pensijas pieprasīšanas brīdī nav Latvija.

Senāts uzskata, ka lietā piemērojamais tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiesības uz valsts vecuma pensiju ir atkarīgas no personas dzīvesvietas pensijas pieprasīšanas brīdī, neatbilst Satversmei.

Senāta ieskatā likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, nav ievērojis Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu, jo ir bez objektīva un saprātīga pamata pieņēmis regulējumu, kas paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Proti, Senāts uzskata, ka tiesiskās vienlīdzības principam neatbilst situācija, kurā personai, kura citādi kvalificējas valsts vecuma pensijas saņemšanai, uz to tiek liegtas tiesības tikai tāpēc, ka persona pensijas pieprasīšanas brīdī nedzīvo Latvijas teritorijā.

Savukārt attiecībā uz personām, kuras pensiju pieprasa, atrodoties Latvijā, bet pēc tam izbrauc uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs, nekādi ierobežojumi pensijas saņemšanai nav paredzēti.

Tādējādi apstrīdētā norma rada atšķirīgu attieksmi pret noteiktu personu grupu atkarībā no tā, kurā valstī pensijas pieprasīšanas brīdī ir personas pastāvīgā dzīvesvieta.

Tāpēc Senāts nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai.

Tiesvedība lietā apturēta līdz brīdim, kad stāsies spēkā Satversmes tiesas nolēmums.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!