Kā informēja AT preses sekretāre Baiba Kataja, AT ieskatā apgabaltiesa pamatoti ir secinājusi, ka Pilsonības likumā noteiktais piecu gadu termiņš ir prasība nepārtraukti nodzīvot pastāvīgā dzīvesvietā Latvijā minēto laiku.
Saskaņā ar likumu Latvijas pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas valsti. Tāpat Pilsonības likums nosaka, ka Latvijas pilsonības saturu veido pilsoņa un valsts savstarpēji saistīto tiesību un pienākumu kopums.
AT spriedumā norādījusi, ka likumdevēja noteiktā termiņa jēga nav tikai formāli dzīvot konkrētajā vietā zināmu laiku, bet gan, pastāvīgi uzturoties vidē ar noteiktu valodu, kultūru, tradīcijām, valsts pārvaldes modeli un citām valsti raksturojošām pazīmēm, veidot attiecības ar valsti un tās pilsoņiem.
Likumā noteiktais laiks ir uzskatāms kā zināms pārbaudes laiks, kurā indivīds pārliecinās par valsts izvirzīto nosacījumu atbilstību viņa vēlmei kļūt par pilsoni, savukārt valsts šo termiņu ir noteikusi kā minimālo laiku, kurā persona, veidojot aktīvas attiecības ar valsti, apliecina uzticību un lojalitāti tai un pieņem tās izvirzītos naturalizācijas noteikumus.
Likumā noteiktā prasība - ne mazāk kā piecus gadus - norāda arī uz likumdevēja gribu noteikt minimālo termiņu, kurā persona veido stabilas, pastāvīgas un drošas attiecības ar valsti.
Jau ziņots, ka Lindermans bija iesniedzis prasību Administratīvajā rajona tiesā saistībā ar strīdu par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) 2010.gada vasarā pieņemto lēmumu atteikt skatīt viņa iesniegumu par uzņemšanu Latvijas pilsonībā. 2011.gada rudenī tiesa pirmajā instancē apmierināja Lindermana pieteikumu un uzdeva PMLP izskatīt viņa iesniegumu par uzņemšanu Latvijas pilsonībā. PMLP iesniedza apelācijas sūdzību apgabaltiesā.
Atteikumu PMLP bija pamatojusi ar likuma normu, kas noteic, ka Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā var iegūt personas, kuras ir reģistrētas Iedzīvotāju reģistrā un kurām naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas dienā pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā piecus gadus ir bijusi Latvija. To nosaka Pilsonības likuma 12.panta 1.daļas 1.punkts.
Kā redzams pirmās instances spriedumā, Lindermana ieskatā likuma normas daļa "pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā piecus gadus ir bijusi Latvijā" tikusi tulkota kā "pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā pēdējos piecus gadus ir bijusi Latvijā". Lindermans bija lūdzis tiesu atcelt PMLP lēmumus un uzlikt tai par pienākumu izskatīt viņa naturalizācijas iesniegumu.
Lindermans pieteikumā tiesai norādīja, ka šādai normas interpretācijai nevar piekrist, jo likumā nav minēts, ka tiem ir jābūt tieši pēdējiem pieciem gadiem, ir tikai noteikts, ka pieci gadi tiek skaitīti no 1990.gada 4.maija.
Savukārt pirmās instances tiesa atzina, ka Lindermana pastāvīgā dzīvesvieta no 1990.gada 4.maija līdz 2000.gada 27.novembrim, proti, ne mazāk kā piecus gadus, bija Latvija. Arī pēc tam - no 2008.gada 8.jūlija - viņš dzīvojis Latvijā. Līdz ar to tiesa atzina, ka viņš atbilst likumā noteiktajiem formālajiem nosacījumiem naturalizācijas iesnieguma iesniegšanai un PMLP viņa naturalizācijas iesniegums ir jāizskata.
Tomēr apgabaltiesa Lindermana pieteikumu vēlāk noraidīja.
Jau ziņots, ka Lindermans, kurš savulaik bija pazīstams arī ar iesauku Ābels, 2008.gada februārī tika aizturēts Krievijas galvaspilsētā. Maskavas Izmailas rajona tiesa nolēma, ka Lindermans deportējams no valsts, jo viņš pārkāpis vīzu režīmu - ilgstoši atradies Krievijas teritorijā bez atbilstošiem dokumentiem. Uz Latviju Lindermans tika deportēts 2008.gada 19.martā, pēc tam viņš atradās apcietinājumā par aicinājumiem vardarbīgi gāzt Latvijas valsts varu.
Kā tiesai iepriekš bija norādījusi PMLP, savu dzīvesvietu Latvijā Lindermans deklarēja 2009.gada 8.jūlijā.
