Atceļ spriedumu par izbraukšanas rīkojumu nepilsonim, kurš ieguvis citas valsts pilsonību  (6)

Kā informēja AT preses sekretāre Baiba Kataja, tādā veidā tika atcelts Administratīvās rajona tiesas 2015.gada 23.decembra spriedums daļā, ar kuru noraidīts pieteikums par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) priekšnieka 2015.gada 14.augusta lēmuma atcelšanu, un lieta nosūtīta jaunai izskatīšanai Administratīvajai rajona tiesai.

Šajā lietā bija pārsūdzēts izbraukšanas rīkojums ārzemniekam sakarā ar nelikumīgu uzturēšanos Latvijā. Pieteicējs sakarā ar citas valsts pilsonības iegūšanu atteicās no nepilsoņa statusa, taču Imigrācijas likumā noteiktajā termiņā neiesniedza dokumentus pastāvīgas uzturēšanās atļaujas saņemšanai. Pieteicējs nebija saņēmis arī termiņuzturēšanās atļauju.

AT norādīja, ka rajona tiesa pamatoti secināja, ka pieteicējs ir ārzemnieks un atrodas Latvijā nelikumīgi, līdz ar to ir izpildījušies Imigrācijas likumā minētie nosacījumi izbraukšanas rīkojuma izdošanai. Vienlaikus jāņem vērā, ka, lai atzītu pārvaldes lēmumu par tiesisku, nevar aprobežoties tikai ar iepriekš minēto Imigrācijas likuma normu piemērošanu. Lietās, kas ir saistītas ar ārzemnieka izraidīšanu, ir būtisks vēl viens - cilvēktiesību - aspekts. Latvija ir uzņēmusies saistības cilvēktiesību jomā, kas nozīmē rūpīgi izvērtēt konkrētās lietas apstākļus, lai secinātu, ka, izraidot personu no Latvijas, netiek pārkāptas šīs personas cilvēktiesības.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir konsekventi atzinusi, ka valstij ir tiesības kontrolēt ārzemnieku ieceļošanu un uzturēšanos tās teritorijā. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija negarantē tiesības ārzemniekam ieceļot vai uzturēties kādā valstī. Taču izraidīšanas gadījumā jāvērtē, vai ir notikusi iejaukšanās personas privātajā vai ģimenes dzīvē. Ar ģimeni šādās situācijas tiek saprasti vecāki un viņu nepilngadīgie bērni, savukārt vecāku un pieaugušo bērnu attiecības tiek aizsargātas tikai gadījumā, ja pastāv kādi papildu apstākļi, kas liecina par personas atkarību no ģimenes locekļiem. Tomēr ECT ir atzinusi, ka, iejaucoties personas tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi, valstīm ir rīcības brīvība, apsverot, vai iejaukšanās ir atzīstama par nepieciešamu demokrātiskā sabiedrībā, tas ir, vai ierobežojums ir sociāli nepieciešams un samērīgs.

Pieteicējs norādījis, ka jau kopš bērnības pastāvīgi dzīvo Latvijā, šeit atrodas arī viņa pilngadīgie bērni Latvijas pilsoņi, kā arī māte Latvijas nepilsone, kurai sakarā ar vecumu un veselības stāvokli esot nepieciešama aprūpe, ko veic pieteicējs. Turklāt pieteicēju uztur māte no savas pensijas, bet Krievijā pieteicējam nav radinieku vai mājvietas.

Tiesa spriedumā konstatējusi, ka pārvalde, pieņemot lēmumu, ņēmusi vērā, ka pieteicēja māte dzīvo Latvijā un ir Latvijas nepilsone, vienlaikus atzīstot, ka tiesību ierobežojums ir samērīgs un atbilstošs faktiskajiem apstākļiem un ka konkrētais gadījums nav netipisks. Tiesa atzinusi, ka, salīdzinot privātpersonas tiesības ar sabiedrības interesēm, priekšroka dodama sabiedrības interesēm nodrošināt tiesisko kārtību valstī un nav konstatējams nesamērīgs pieteicēja tiesību ierobežojums. No minētā secināms, ka tiesa pilnībā pievienojās pārvaldes lēmumā sniegtajam apstākļu vērtējumam.

AT norādīja, ka pirmās instances tiesa spriedumā nav vērtējusi visus lietas faktiskos apstākļus - proti, pieteicēja uzturēšanās ilgumu Latvijā, viņa saikni ar Latviju un pilsonības valsti. Turklāt PMLP vairākkārt pagarinājusi termiņu dokumentu iesniegšanai uzturēšanās atļaujas saņemšanai, bet pieteicējs ir norādījis, ka šķērslis nepieciešamo dokumentu iesniegšanai ir nespēja iegūt algotu darbu Latvijā. Pārvalde nav vērtējusi pieteicēja iebildumus par viņa nespēju izpildīt likuma prasības, bet kādā brīdī izdevusi izbraukšanas rīkojumu. Tiesa nav arī vērtējusi pieteicēja norādītos apstākļus, vai konkrētajā gadījumā starp pieteicēju un viņa māti nepastāv apstākļi, kas liecina par iespējamu atkarību vienam no otra un nepieciešamību pēc pieteicēja pastāvīgas klātbūtnes Latvijā, lai aprūpētu māti.