Atskats vēsturē: Kā Rainis nekļuva par prezidentu
Foto: Publicitātes foto

Latviešu dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs, teātra darbinieks, leģendārās "Dienas Lapas" redaktors un politiķis Rainis, īstajā vārdā Jānis Pliekšāns, dzimis 1865. gada 11. septembrī. Viņa ambīcijas literatūrā un politikā pats domātājs aprakstījis savā dienasgrāmatā un daudzus no saviem sapņiem viņš piepildīja, taču viens no Raiņa kārotākajiem panākumiem Saeimas partiju politisko intrigu dēļ nekad neīstenojās. Viņš kļuva par upuri partiju savstarpējiem darījumiem un nekļuva par Latvijas valsts prezidentu.

Par minēto 1925. gada balsojumu saglabājušās vairākas leģendas, kuras tostarp stāsta, kā Rainis apvainojies pēc sāpīgā zaudējuma konkurentam Jānim Čakstem un ar lielu neapmierinātību pametis sēžu zāli.

Raiņa ambīcijas

"Man jātop par Raini Lielo, man jāsasniedz apbrīnu radoša laime. Man jābūt stipram un jāuzvar, man jātop par pasaules un proletariāta pirmo dzejnieku, man jātop par pirmo Eiropas valdnieku, man jātop par pirmo jauno Cilvēku. Man jātop par jaunās, nākotnes proletāriskās dramatikas, lirikas un epikas dibinātāju un piepildītāju. Man jādzīvo ilgāk par trīssimt gadiem pilnā gara un miesas spēkā, sirdsapziņas tīrībā, jāiegūst Nobela prēmija un, bezgalīga bagātība," tā, vēl atrodoties Kastaņolā Šveicē, 1919. gadā Rainis rakstījis savā dienasgrāmatā.

Taču Raiņa ambīcijas, kā raksta viens no dzejnieka biogrāfijas autoriem Jānis Kalniņš, lielākoties nav bijušas viņa pārstāvētās "Sociāldemokrātiskās partijas" interešu augšgalā.

"Sociāldemokrāti" bija rūpīgi izplānojuši Raiņa neievēlēšanu.

Proti, Rainis, kā viena no tautas mīlētākajām publiskajām personām partijai nodrošinājis nepieciešamo vēlētāju atbalstu. Rainis teju visos vēlēšanu apgabalos bieži bija pirmais numurs, taču, kad runa bijusi par varas sadali, tad dzejnieks pabīdīts malā.

Partiju shēmas

Dzejnieks īsti savu lomu partijā līdz galam nebija izpratis, tāpēc pēc zaudējuma prezidenta vēlēšanās bija smagi vīlies politiskajā sistēmā un partijas biedros. Īpaši sāpīga vilšanās pieredzēta 1925. gadā.

Sociāldemokrāti izvirzīja Raini par kandidātu prezidenta amatam, pašam dzejniekam paskaidrojot, ka šo posteni politiskās situācijas dēļ viņš nemaz nevarēs ieņemt.

Kā savās atmiņās raksta Raiņa laikabiedrs un tā laika Labklājības ministrs Ansis Rudevics, “Sociāldemokrāti” bija rūpīgi izplānojuši Raiņa neievēlēšanu.

"Vajadzēja ievēlēt prezidentu, Saeimas priekšsēdētāju un valsts kontrolieri. Par šo posteņu sadali notika politiska tirgošanās starp partijām. Jau pirms vēlēšanām sociāldemokrātiskā partija bija ietirgojusi sev divus no šiem posteņiem – Saeimas priekšsēdētāja un Valsts kontroliera posteni.

Vilšanās un aizvainojums

Rainis šādu taktiku uztvēra kā apvainojošu. "Pirms vēlēšanām man kā toreizējam partijas priekšsēdētājam bija nepatīkamais uzdevums iet pie Raiņa un paskaidrot partijas viedokli. Vienojāmies, ka Rainis partijas lēmumu tomēr respektēs," norādījis Rudevics.

Raiņa kandidatūra tika izvirzīta, bet, kā jau paredzēts, nedabūja balsu vairākumu. Kā atceras Rudevics, pēc tam, frakcijai aizklāti balsojot par Čaksti ar zīmītēm, Rainis ar tādu žestu, izslejot roku augstu gaisā, iemeta savu zīmīti urnā. "Bija skaidri redzams, viņš bija piespiests," raksta Rudevics.

"Man politika par mazu; man ir cits uzdevums, dzejnieka, un tas man šķiet lielāks."

Kopumā vēlēšanās bija izvirzīti trīs kandidāti: sociāldemokrāts Rainis, no Zemnieku savienības – Kārlis Ulmanis un no "Demokrātiskā centra" - Jānis Čakste. Pirmajā balsojumā, vienam atturoties, viņi saņēma attiecīgi 33, 32 un 29 balsis. Pēc tam sociāldemokrātu frakcija Raiņa kandidatūru noņēma. Otrajā kārtā, trim deputātiem atturoties, Čakste ieguva 60 balsis, Ulmanis - 31.

Rainis pēc zaudējuma pamazām nozuda no politiskās skatuves. Viņš savu dzejnieka lomu tomēr uzskatījis par nozīmīgāku. Savā dienasgrāmatā viņš rakstījis: “Man politika par mazu; man ir cits uzdevums, dzejnieka, un tas man šķiet lielāks.”

Taču pēc vēlēšanām viņš aizvien necieta savu konkurentu Čaksti. Rainim, kā dzejnieka biogrāfijā raksta Jānis Kalniņš, tomēr šķita, ka Čakstes vietā vajadzēja būt viņam. 1926. gada 15. janvārī Rainis savā dienasgrāmatā rakstījis, ka augstās algas valstī ir pielīdzināmas zādzībai un norāda, ka Čakstes saņemtie 2,5 miljoni latu gada algā tādēļ vien, ka viņš ir dumjš, tomēr esot par daudz.

Tags

Raiņa un Aspazijas gads Rainis

Comment Form