“Tieši ar padomju varu tas gadījās: ļaudis sanāca kopā un kolhozs radījās,” 1981. gadā multfilmā “Kas ir kolhozs” dzejoja Imants Ziedonis. Lielai daļai Latvijas iedzīvotāju kolhozi saistās ar briesmīgu pagātnes palieku, kur parasti piedzēries traktorists iegāzās grāvī un baznīcā bija ierīkota graudu klēts, tomēr bija arī izņēmumi. Daži bagāti kolhozi, kas, saimnieciska priekšsēdētāja vadīti, kļuva par bagātiem daudznozaru uzņēmumiem, spēja pat padomju laikos saimniekot ar jēgu un vērienu. Viens no tiem ir kolhozs “Uzvara” netālu no Bauskas.
"Nav, nekā vairs nav. Tagad te daudz kā nav, kas bija agrāk," portālam "Delfi" saka divas sieviņas, kad viņām Uzvaras ciema centrā jautājam, kur palikušas skaistās strūklakas, kas redzamas 1980. gadu attēlos. Kolhoza ziedu laikos ierīkoto strūklaku tiešām vairs nav, bet ciemā joprojām ir daudz citu liecību, kas atgādina par kolhoza "Uzvara" varenību. Bauskas muzeja vēsturnieks Aigars Urtāns, vedot ekskursijā pa bijušā kolhoza "Uzvara" centru, stāsta un rāda, kas te ir bijis: "Šis ir "Uzvaras" lielveikals, te bija specapgāde, cilvēki brauca iepirkties pat no Bauskas. Te bija restorāns, bet šajā namiņā tika turēti divi dzīvi lāči. Lācis bija kolhoza "Uzvara" simbols. Pie skolas bija plānots izveidot mākslīgu ūdenskrātuvi, to paspēja izrakt, sabūvēt tiltiņus, bet ūdeni vēl neielaida. Tur tālāk bija bērnudārzs ar savu baseinu."
Kolhozu "Uzvara" droši var saukt par vienu no bagātākajiem padomju Latvijā, turklāt tā turība bija pašu nopelns. Kolhozs "Ādaži", kas atradās tuvu Rīgai, tika veidots par paraugkolhozu, uz kuru veda ārzemju viesus, tādēļ šajā padomju saimniecībā tika ieguldīti lieli līdzekļi. Savukārt kolhozs "Nākotne" Glūdas pagastā bija pirmais kolhozs LPSR un tika veidots kā vizītkarte dzīvei "pārtikušajā un laimīgajā" padomju Latvijā. "Uzvara", kas atradās perifērijā, pie pašas Lietuvas robežas, visu sasniedza pašu spēkiem.
