Foto: Arhīva foto

1944. gada 16. martu uzskata par pirmo un vienīgo reizi, kad abas Latviešu leģiona divīzijas kopā devās kaujā, ierakstot šo datumu Latvijas militārajā vēsturē. Tomēr šī kauja Krievijas teritorijā, kurai par godu 16. marts tika noteikts par leģiona atceres dienu, ne ar ko īpaši neizcēlās 1944. gada pavasara cīņu virknē.

Pēc 2. pasaules kara Cēdelghēmas gūstekņu nometnē Beļģijā izveidotās organizācijas "Daugavas Vanagi" Centrālā valde savā sēdē 1952. gada aprīlī Londonā pieņēma lēmumu par 16. martu kā Latviešu leģiona atceres dienu. Šī datuma izvēli noteica tas, ka 1944. gada 16.–18. marta kaujās pie Veļikajas upes Krievijā leģiona 15. un 19. divīzijas vienības pirmo un arī vienīgo reizi kara laikā cīnījās kopā un izcīnīja sekmīgas kaujas latviešu virsnieka pulkveža Artūra Silgaiļa vadībā, pētījumā "Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs" raksta vēsturnieks Uldis Neiburgs.

Kopš šī brīža trimdā un līdz ar valstiskās neatkarības atjaunošanu arī Latvijā 16. marts kļuva par datumu, kad bijušie leģionāri, viņu draugi un tuvinieki atceras un piemin Otrā pasaules kara cīņās kritušos, ievainotos un dzīvi palikušos, trimdā izkaisītos un padomju filtrācijas un soda nometnes pārdzīvojušos un no tām neatgriezušos latviešu karavīrus, kuri bija spiesti uzvilkt svešas uniformas, jo citas iespējas viņu tālaika izpratnē, kā aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos, toreiz nebija.

"Vienlaikus daudzi ārzemēs un arī Latvijā saredz tikai leģionāru piederību vācu SS karaspēkam, nevēloties izprast atšķirību starp nacistu noziegumiem un cīņām frontē, tāpēc 16. marts no vienkāršas leģionāru atceres dienas, kāda tā Latvijā bija līdz 1998. gadam, mūsdienās ir pārvērties par starptautisku saspīlējumu, iekšpolitisku spekulāciju, naidīgas propagandas un sabiedrības konfrontācijas datumu," uzsver Neiburgs.

Piespiedu kārtā iesaukti brīvprātīgie

Par Latviešu leģiona dibināšanas dienu uzskata 1943. gada 10. februāri, kad Lielvācijas vadonis Ādolfs Hitlers parakstīja pavēli par leģiona izveidošanu. Tā laika starptautiskās tiesības neļāva mobilizēt armijā okupēto zemju iedzīvotājus (1907. gada IV Hāgas konvencija par sauszemes kara likumiem), tādējādi vērmahta papildināšana ar okupēto valstu nacionālajām daļām tika atrisināta vienkārši: mobilizējamie šo valstu pilsoņi tika juridiski pakļauti nevis armijas vadībai, bet SS kā oficiāli nemilitārai struktūrai.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!