"Starplaikā bija ļaudis, kas novērsās no savas latvietības un savas pagātnes, kas teica – pasaule ir mainījusies, mēs dzīvojam citā zemē, kāda daļa mums gar to, kas notiek ar mūsu senčiem vai citiem tautas locekļiem. Gunārs Meierovics bija viens no tiem, kas ticēja, ka latviešiem ir jāturas kopā, lai uzturētu latvietības garu, lai nodotu to tālāk latviešu paaudzēm vienai pēc otras, lai nodrošinātu latviešu valodas tālāku lietošanu, lai turpinātu izkopt latviešu kultūru, vienalga, kādos apstākļos un vienalga, cik mazā skaitā kādā mītnes vietā varētu būt nokļuvuši latviešu bēgļi.
Viņš ilgi darbojās Amerikas latviešu apvienībā, pēc tam saprata, ka latviešu vienotībai jāpaver visa pasaule, visa brīvā pasaule, kur vien tas ir iespējams, un tamdēļ iesaistījās Pasaules brīvo latviešu apvienības dibināšanā un vadībā. Bet viņas domas sniedzās tālāk – ilgus gadus viņš bija viens no aktīvākajiem baltiešu vienotības atbalstītājiem, viens no tiem, kas, pateicoties savai dzīves vietai Vašingtonā, nemitīgi klauvēja pie dažādu amerikāņu amatpersonu un politiķu durvīm, lai viņiem atgādinātu par Latvijas, Baltijas un pārējo komunisma gūstā nonākušo valstu likteni. Šī iespēja un šī spēja nezaudēt ticību, cerību un mīlestību par savu taisnību, savu tautu un valsti, man šķiet, var kalpot mums visiem palicējiem kā piemērs," uzrunā teica prezidente.
Viņa atzina, ka Gunāram Meierovicam tas bija milzīgs gandarījums – kaut sava mūža nogalē, bet tomēr redzēt piepildāmies to sapni, par kuru bija cīnījies viņa tēvs un priekšgājēji, redzēt atkal brīvu un neatkarīgu Latviju, stipru un demokrātisku Latvijas valsti, atgriezties tajā un vēl spēt strādāt un kalpot viņai vairākus gadus.
Vīķe-Freiberga arī piebilda, ka šī jaunā valsts nespēja piepildīt visas viņa cerības kā personībai, bet viņš to visu pieņēma un saprata ar lielu un cēlu augstsirdību. Vienalga, kas notika ar viņu un viņa personīgo karjeru, viņš nekad nezaudēja savu ticību un uzticību Latvijai un Latvijas valstiskumam.
Uzrunas beigās prezidente pateicās Dievam par šo mūža gājumu, par šo cilvēku, ko visi var cienīt viņa stājas un personības dēļ. Viņa novēlēja aizgājējam vieglas smiltis "dzimtenes smiltājā, šajā dzimtenē, par kuru viņš tik ilgi bija sapņojis un kurai mēs visi varam novēlēt - lai tā turpinātu augt un veidoties tāda, par kuru Gunārs vēl garā varētu turpināt būt lepns un priecāties".