Avīze: prātos par 'grožu atlaišanu' migrācijā  (61)

"Tā kā legālās imigrācijas jomā Eiropā nav visaptveroša regulējuma, valstij tās koncepcija ir jānosaka pašai. Lielos vilcienos diez vai kaut kas radikāli mainīsies, bet demogrāfi jau zvana trauksmes zvanus, ka mums būs jāpiesaista darbaspēks no ārzemēm, un tāpēc ir jābūt skaidrai koncepcijai, cik daudz, kādu darbaspēku un ar kādiem nosacījumiem mēs gribam," laikrakstam norādījusi Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) priekšnieka vietniece migrācijas jautājumos Maira Roze. Viņa uzvērusi, ka par jebkādām izmaiņām patlaban var runāt tikai pieļāvuma formā un galu galā par tām izšķirsies politiķi.

Laikraksts norāda, ka pašreizējais imigrācijas regulējums Latvijā ir pretrunīgs – no vienas puses, mūsu valsts ir ļoti atvērta, un nav noteiktas nekādas imigrācijas kvotas – cik cilvēku izpildīs likumā noteiktās prasības, tik arī varēs iebraukt neatkarīgi no tā, vai tas būs tūkstotis gruzīnu vai miljons ķīniešu. No otras puses, viesstrādniekiem no tā sauktajām trešajām valstīm ir noteiktas ļoti augstas prasības, kas nozīmē, ka reāli iebraukt var maz – šādiem viesstrādniekiem nedrīkst maksāt mazāk par vidējo algu Latvijā (patlaban 461 lats), turklāt, pirms šādus darbiniekus meklēt ārzemēs, likums darba devējiem liek vismaz mēnesi viņus mēģināt atrast Latvijā.

"Runājot par lēto darbaspēku, ir tādas vietas, kurās vietējie par minimālo algu negrib strādāt, bet tas ir ļoti politisks jautājums, jo tikpat labi var rasties iebildumi, ka Latvijā jau tā ir liels bezdarbs un, atvieglojot prasības viesstrādniekiem, tiktu atņemtas darba vietas vietējiem," skaidrojusi Roze. Viens no iespējamiem risinājumiem būtu noteikt kvotas, cik daudz mazkvalificēto viesstrādnieku drīkst iebraukt valstī gada laikā. Tomēr, pirms par to lemt, esot jāsagaida ilgtermiņa prognoze par darbaspēka nepieciešamību, ko izstrādā Ekonomikas ministrija.

Izmaiņas varētu būt gaidāmas arī tā sauktajā uzturēšanās atļauju tirgošanā jeb kārtībā, ka apmaiņā pret investīcijām Latvijā trešo valstu pilsoņi var iegūt termiņuzturēšanās atļauju, vēsta laikraksts. Visaktīvāk šo kārtību līdz šim izmantojuši Krievijas pilsoņi, un, par spīti pretrunīgumam, vismaz pagaidām nav ieceres to atcelt – PMLP aprēķinājusi, ka tādējādi Latvijai jau piesaistītas vairāk nekā 173 miljonu latu investīcijas.
Tomēr absolūtais vairākums šādu investīciju ieplūdis tieši Rīgas un Jūrmalas nekustamā īpašuma tirgū, ražojošajai uzņēmējdarbībai atvēlot daudz mazāk naudas. Roze laikrakstam uzsvēra, ka uz šādām investīcijām jāskatās caur ekonomiskās attīstības prizmu, tādēļ šajā kārtībā varētu būt izmaiņas. "Pieļauju, ka politiķu darba kārtībā varētu nonākt jautājums par kvotu noteikšanu – cik daudziem investoriem gada laikā var piešķirt uzturēšanās atļauju par nekustamā īpašuma iegādi," skaidrojusi PMLP pārstāve.

Vēl viens apspriežams jauninājums ir bonuspunktu sistēma. "Piemēram, mēs nosakām, ka par augstāko izglītību cilvēks iegūst piecus punktus, par latviešu valodas zināšanām – 20 punktu, par katru bērnu, kas varētu integrēties Latvijas sabiedrībā, – vēl piecus punktus. Tad, ja tiek pārsniegta iepriekš noteikta robeža, piemēram, 35 punkti, cilvēks var iegūt uzturēšanās atļauju Latvijā, ja arī viņš nav investors vai viesstrādnieks, kas uzaicināts strādāt konkrētā amatā," skaidrojusi Roze. Viņa gan piebildusi, ka šāda sistēma īsti aktuāla ir attīstītajām darbaspēka importētājvalstīm.

ANO Starptautiskās Migrācijas organizācijas pārstāvis Latvijā demogrāfs Ilmārs Mežs laikrakstam uzsvēris– kaut pašlaik imigrācija nav lielākā problēma Latvijā, valstij ir jābūt gatavai brīdim, kad tā par tādu kļūs. "Tiklīdz Latvijas ekonomika pa īstam atgūsies, mums atkal ļoti pietrūks darbaspēka. Un, vienalga, vai tas būs pēc trim vai septiņiem gadiem, vajag, lai tas nenotiktu stihiski, bet gan pēc konkrētiem kritērijiem. Sauc tos par kvotām vai bonuspunktiem, bet svarīgi ir, lai no iebraucējiem veidotos tāda kā mozaīka. Tas ir, viņiem būtu jābūt dažādiem, nevis visiem no vienas valsts, ar vienu valodu vai vienu reliģiju. "Mozaīka" nozīmē, ka imigranti izmantotu latviešu valodu savstarpējā saziņā, nevis veidotu noslēgtas pašpietiekamas etniskas kopienas," bildis Mežs

Mežs arī laikrakstam norādīja, ka šajā gadījumā būtu svarīgi neatdot imigrācijas politiku "saplosīšanai" politiķiem, kuri to varētu izmantot retorikas cīņās, bet gan atstāt to ierēdņu pārziņā, kas imigrācijas politiku izstrādātu atbilstoši valsts ilgtermiņa vajadzībām.