BBC raidījumu ciklā 'Viņas stāsts kļuvis par vēsturi' intervējusi Vairu Vīķi-Freibergu
Foto: DELFI

Lielbritānijas sabiedriskā raidorganizācija BBC raidījumu ciklā "Viņas stāsts kļuvis par vēsturi" ("Her Story Made History") intervējusi bijušo Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, intervijai dodot nosaukumu "No bēgļu bērna līdz prezidentei".

Vīķe-Freiberga intervijā stāsta par savu bērnību un dzīvi emigrācijā, kā arī to, kā kļuvusi par pirmo sievieti Latvijas prezidenta amatā.

Jautāta, vai viņa atceras kaut ko par karu, Vīķe-Freiberga intervijā atklāj, ka vienas no viņas pirmajām atmiņām ir par trokšņaino Padomju Savienības karavīru maršēšanu, kad tie ienāca Latvijā. Viņai tobrīd bija trīsarpus gadu.

"Tie ar sarkanajiem karogiem un dūrēm atstāja iespaidu uz mani. Tāpēc vienā brīdī, kad viens no viņiem soļoja garām, es pacēlu dūri gaisā un saucu "Urrā!". Tai mirklī es ieraudzīju savu māti, atbalstāmies pret apgaismes stabu, pilnīgi satriektu, asarām ritot pa vaigiem, sakot: "Lūdzu, bērns, nedari tā. Šī ir ļoti skumja diena Latvijai.""

Vīķe-Freiberga norādīja, ka atceras to tik labi tieši konfliktējošo emociju dēļ. Viņu pārsteidzis, kā vieni var būt tik skaļi un krāsaini, kamēr citi, tostarp viņas māte - raudāt.

"Mani vecāki nekad neļāva man aizmirst, ka esmu latviete," intervijā uzsvēra Vīķe-Freiberga.

Septiņu gadu vecumā Vīķe-Freiberga kopā ar ģimeni devās trimdā, vispirms uz Vāciju, pēc tam uz tolaik Francijas pakļautībā esošo Marokas daļu.

"Mēs uzkāpām uz kuģa Vecgada vakarā 1945. gadā. Tas bija transporta kuģis ar karavīriem un bruņojumu, un, protams, ja tas tiktu torpedēts, tas uzsprāgtu. Bet viņi bija paņēmuši līdzi zināmu skaitu civiliedzīvotāju, kuri arī vēlējās aizbēgt no komunisma par jebkuru cenu. Latvieši sapulcējās uz klāja un nodziedāja Latvijas himnu," atceras Vīķe-Freiberga.

Ģimene nokļuva bēgļu nometnē Vācijā. Apstākļi tur bija skarbi un Vīķes-Freibergas mazā māsiņa saslima ar plaušu karsoni un nomira. Meitenīte bija tikai desmit mēnešus veca. Gadu vēlāk ģimenē piedzima vēl viens bērns, šoreiz, puika, taču Vīķes-Freibergas atmiņās šo priecīgo notikumu aizēnojis cits, bēdīgs stāsts.

"Jauna 18 gadus veca meitene gulēja tajā pašā istabā, kur mana māte. Viņa bija dzemdējusi mazu meitenīti un negribēja viņu. Viņa negribēja dot vārdu savam bērnam un negribēja nekādu saistību ar to, jo bērns bija krievu karavīru grupveida izvarošanas rezultāts. Katru reizi, kad māsiņas aiznesa to nabaga bērnu pie mātes, viņa pagrieza seju pret sienu un raudāja (..). Māsiņas nosauca meitenīti par Māru, kas bija manas māsas vārds," atceras Vīķe-Freiberga.

"Un es domāju, tas nu ir par daudz, tāpēc, ka te bija Māra, kas ir piedzimusi, kas ir izdzīvojusi un kas pilnībā nav gribēta šajā pasaulē. Un mūsu Māra, kuru mēs tik ļoti gribējām, tika mums atņemta. Es sapratu, ka dzīve patiešām ir ļoti savāda un noteikti ļoti negodīga," sacīja Vīķe-Freiberga.

Kad Vīķei-Freibergai bija 11 gadi, ģimene pārcēlās uz Maroku, kur apmetās nelielā ciematā, kuru viņa intervijā raksturoja kā "pasauli miniatūrā".

"Tur bija francūži, tur bija visdažādākie ārzemnieki, spāņi no pilsoņkara laika, itāļi un veci krievu imigranti," atceras eksprezidente.

Marokā ģimene neuzturējās ilgi un drīz pēc tam pārcēlās uz Kanādu, kur Vīķe-Freiberga vēlējās turpināt mācības. Taču vecāki gribēja, lai viņa sāk strādāt.

Vīķe-Freiberga atrada darbu bankā un mācījās vakarskolā, bet galu galā viņai izdevās iestāties Toronto Universitātē. Studiju laikā viņa iepazinās arī ar savu topošo vīru Imantu Freibergu, kurš arī bija latvietis emigrācijā.

Vīķe-Freiberga intervijā atklāj, ka psiholoģiju par savu studiju priekšmetu izvēlējusies nejauši. Viņa skaidri zinājusi, ka grib studēt, taču līdz pēdējam mirklim nav zinājusi, ko tieši.

Eksprezidente atceras: "Reģistratoram bija priekšmetu saraksts un es pārskatīju to no augšas līdz apakšai un kaut ko ieraudzīju, garu vārdu, kas sākās ar "p" un beidzās ar "ja", es pieliku pirkstu pie tā un sacīju: "Kungs, es vēlos studēt šo." Izvēlētais priekšmets bija psiholoģija.

Vairums studentu bija vīrieši, un Vīķe-Freiberga drīz apjauta, ka sievietes tiek drīzāk pieciestas, nekā laipni uzņemtas šajā studiju programmā.

"Mūsu dārgais profesors kādā brīdī seminārā sacīja: "Jā, mums patiesībā šeit ir trīs precētas sievietes šajā programmā, tāda izšķērdība, jo viņām būs bērni, un viņas patiesībā aizņem vietu, ko varēja ieņemt puisis, kurš kļūtu par īstu zinātnieku," intervijā atklāja Vīķe-Freiberga, piebilstot, ka viņa un pārējās studentes atcerējušās šos vārdus visu atlikušo dzīvi.

Vīķe-Freiberga atklāja, ka viņas vēlāk satikušās un secinājušas, ka viena lieta, kas dzinušas viņas uz priekšu karjerā, bijusi vēlme pierādīt šim profesoram, ka sievietes patiesībā var gūt labāku panākumus nekā viņa dārgie zēni.

Vīķei-Freibergai tas izdevās. Viņa pavadīja Monreālas Universitātē 33 gadus, iemācījās brīvi pārvaldīt piecas valodas un sarakstīja desmit grāmatas. Vienlaikus viņa ar vīru uzaudzināja divus bērnus, mācot viņus būt latviešiem.

Eksprezidente intervijā atzīst, ka tas nebija vienkārši.

1998.gadā, 60 gadu vecumā, Vīķe-Freiberga kļuvusi par emeritēto profesori un nolēmusi doties pensijā. Taču kādu vakaru viņai piezvanījis Latvijas premjerministrs un piedāvājis uzņemties jaunā Latvijas Institūta vadīšanu. Tālāk notikumi attīstījušies strauji un astoņus mēnešus pēc atgriešanās Latvijā viņa ievēlēta prezidenta amatā.

"Es biju cilvēks, kas nebija ieinteresēts naudas pelnīšanā vai tamlīdzīgi, bet vienkārši darba darīšanā," norādīja Vīķe-Freiberga.

Viņa atceras, ka drīz pēc stāšanās amatā daži mediji sākuši izplatīt nepatiesu informāciju par viņu, atspoguļot viņu kā lielu izšķērdētāju, kam bijusi grezna dzīve Rietumos.

"Es atklāju, ka situācijā, kad nevari uzticēties medijiem, ir (..) jārunā tieši ar tautu," sacīja Vīķe-Freiberga, norādot, ka to arī ir centusies darīt visus astoņus gadus, atrodoties prezidenta amatā.

Vīķe-Freiberga intervijā atzina, ka būt sievietei prezidenta amatā nozīmēja arī dažas priekšrocības.

"Es atceros, kā NATO Stambulas samitā [ASV] prezidents [Džordžs] Bušs [jaunākais] piedāvāja man savu elkoni, jo man bija augsti papēži un ceļš bija grantēts," sacīja Vīķe-Freiberga.

"Es darīju visu, ko spēju, lai iestāstītu viņam, cik svarīgi ir paplašināt NATO," atceras eksprezidente, piebilstot, ka viņai bijušas vairākas šādas iespējas.

Vīķe-Freiberga intervijā uzsvēra, ka diplomātijai, tostarp viņas centieniem, bija liela nozīme laikā, kad Rietumos tika pieņemti lēmumi par NATO un Eiropas Savienības (ES) paplašināšanos.

Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā Latvija pievienojās abām organizācijām.

Vīķes-Freibergas otrās prezidentūras termiņš beidzās 2007.gadā, pāris mēnešus pirms viņas 70.dzimšanas dienas.

Pēc prezidenta amata atstāšanas viņa aktīvi turpinājusi darboties starptautiskajā politikā. Vīķe-Freiberga palīdzējusi nodibināt Madrides klubu, kurā bijušie līderi apvienojuši spēkus, lai stiprinātu demokrātiju, kā arī pievērsusies jautājuma par sieviešu iespējām.

"Cīņa turpinās," noslēdzot interviju, sacīja šobrīd 81 gadu vecā Latvijas eksprezidente.

Source

LETA
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form