Bēgļi liesmu jūrā – kā latvieši 1945. gadā pārdzīvoja Drēzdenes pelnu dienas

Pirms 75 gadiem, 1945. gada 13. februārī, sabiedrotie uzsāka gandrīz divas diennaktis ilgu Drēzdenes bombardēšanu. Šī ir viena no 2. pasaules kara vispretrunīgāk vērtētajām Rietumu sabiedroto kampaņām pret nacistisko Vāciju, kas pilnībā iznīcināja vēsturisko Drēzdenes vecpilsētu. Uzlidojumos gāja bojā liels skaits civiliedzīvotāju, bet tajos teju nemaz necieta militārie mērķi. Par barbarisko pilsētas bombardēšanu ir saglabājies arī daudz latviešu atmiņu, kuri notikušo pieredzēja savām acīm.

2. pasaules kara izskaņā Drēzdenē bija liels skaits latviešu, kuri, padomju spēkiem atkārtoti okupējot Latviju, bija devušies bēgļu gaitās, un kā pagaidu mītne viņiem tika ierādīta senā Saksijas galvaspilsēta. Par laimi, 1944. gada nogalē lielu daļu latviešu bēgļu pārcēla uz citām Vācijas pilsētām, tomēr pilsētā vēl palika vismaz vairāki simti latviešu, kā arī Drēzdenes slimnīcās atradās ievainotie latvieši leģionāri. Bombardēšanā bojā gājušo latviešu skaits nav zināms.

“Drēzdene tajā laikā bija visas Eiropas Bābele. Vācu vīrieši bija iesaukti karā. Kas gan cits varēja aizstāt viņu darbu, ja ne okupēto austrumu cilvēki. Ielās skanēja ukraiņu meiteņu valoda, bet viņas nebija vienīgās. Bieži bija dzirdama arī latviešu valoda. Nebija mazums arī lietuviešu, bet visbiežāk nācās sastapt holandiešu sārtvaidžu jaunekļus, kas bija norīkoti preču stacijās vagonu izkraušanas un iekraušanas darbos,” situāciju pilsētā 1945. gada sākumā apraksta Fridrihs Linde, kurš Drēzdenei liktenīgajās dienās strādāja pasta nodaļā blakus pilsētas dzelzceļa stacijai.

Ģērmanis izstaigāja nopostītās pilsētas centru un visur saskārās ar bombardēšanas radīto postu. “Juris saprata, ka ir pēdējais laiks atstāt šo kolosālo krematoriju. Bija jāsāk ar godu atkāpties, kamēr kājas klausīja un smacenis nebija viņu galīgi apdullinājis. Viņa apziņa bija pārlādēta pāri mēram ar visu pieredzēto.