Satversmes tiesa (ST) ceturtdien, 28. oktobrī, izbeigusi tiesvedību lietā, kas pēc kādreizējā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) priekšnieka un bijušā Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžas direktora Ainara Penča pieteikuma tika ierosināta par normu, kas šādas koledžas direktora amatam noteic augstāko speciālo dienesta pakāpi – pulkvedis, portāls "Delfi" uzzināja ST.
Pencis pildīja valsts dienestu VUGD līdz 2011. gadam. Viņš ST norādīja, ka pēc tam ar viņu tika noslēgts darba līgums par Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžas direktora amata pienākumu izpildi, taču 2019. gadā šis darba līgums tika uzteikts, jo koledžas direktora amata pienākumus varot pildīt tikai amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi.
Pencis ST iesniedza pieteikumu, jo uzskatīja, ka apstrīdētā norma nepamatoti nosaka koledžas direktora amatu par amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi amatu un tādējādi nepamatoti ierobežo Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, savukārt Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips esot pārkāpts, jo attiecībā uz citiem, pēc viņa ieskata, salīdzināmiem amatiem šāds ierobežojums neesot noteikts.
ST vērtēja Ministru kabineta 2016. gada 13. decembra noteikumu Nr. 810 "Noteikumi par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm amatu klasifikāciju" 1. pielikuma, ciktāl tajā 2.1. saimes VII līmeņa koledžas direktora amatam noteikta augstākā speciālā dienesta pakāpe – pulkvedis, atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam.
Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā", bet 106. panta pirmais teikums noteic, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.
Ko secināja ST
Tiesa secināja, ka lietas pamatā ir jautājums par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Savukārt šim jautājumam pakārtots ir jautājums par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Tādēļ tiesa nolēma, ka vispirms izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Savukārt tas, vai lietā nepieciešams vērtēt arī apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, ir atkarīgs no lietas pamatjautājuma atrisinājuma.
ST konstatēja, ka apstrīdētā norma attiecībā uz Iekšlietu ministrijas sistēmas koledžas direktora amatu nosaka augstāko speciālo dienesta pakāpi – pulkvedis, taču Pencis neiebilst pret to, ka šim amatam noteikta tieši konkrētā augstākā speciālā dienesta pakāpe.
Viņš norāda, ka ar apstrīdēto normu Iekšlietu ministrijas sistēmas koledžas direktora amats ir noteikts par amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi amatu, un uzskata šādu amata klasifikāciju par Satversmei neatbilstošu.
Savukārt Ministru kabinets, kā arī vairākas pieaicinātās personas uzskata: tas, ka Iekšlietu ministrijas sistēmas koledžas direktora amats ir amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi amats, izriet nevis no apstrīdētās normas, bet no Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma normām.
Tādēļ ST bija jānoskaidro vai konkrētajā gadījumā tieši apstrīdētā norma aizskar Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās personas pamattiesības.
Pārbauda normas
ST norādīja, ka Satversmes 106. panta pirmais teikums aizsargā personas tiesības brīvi izvēlēties un saglabāt nodarbošanos un aptver arī nodarbinātību valsts dienestā.
Lai noskaidrotu, vai tieši apstrīdētā norma nosaka Iekšlietu ministrijas sistēmas koledžas direktora amatu par amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi amatu un tādējādi aizskar Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās personas pamattiesības Penča norādītajā aspektā, ir nepieciešams noskaidrot apstrīdētās normas saturu, interpretējot to kopsakarā ar citām, ar to sistēmiski saistītām tiesību normām.
ST secināja, ka likumdevējs nav tā dēvētajā dienesta gaitas likumā sniedzis amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi definīciju, kā arī nav noteicis kritērijus, pēc kuriem būtu nosakāms tas, vai konkrēts amats Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādē vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē būtu uzskatāms par amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi amatu.
Tomēr šajā likumā ir noteikts speciāls tiesiskais regulējums attiecībā uz Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes, tai skaitā šīs sistēmas koledžas, un Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadītāja iecelšanu amatā un dienesta gaitu. Likuma 9. panta trešajā un ceturtajā daļā likumdevējs tieši noteicis kandidāta iecelšanu minētajos amatos. Skatot šīs normas kopsakarā ar 1. un 2. pantu, kas noteic, ka likums regulē tieši amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē, ir izsecināms likumdevēja lēmums, ka minētie amati ir amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm amati.
Tādējādi Iekšlietu ministrijas sistēmas koledžas vadītāja – direktora – amatu par amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi amatu nosaka iepriekšminētā dienesta gaitas likuma 9. panta trešā daļa kopsakarā ar tā paša likuma 1. un 2. pantu, nevis apstrīdētā norma, kas šajā aspektā vien atspoguļo jau likuma normās ietverto likumdevēja izšķiršanos par šā amata raksturu.
Pat tad, ja apstrīdētā norma nebūtu spēkā, Iekšlietu ministrijas sistēmas koledžas vadītāja amats saskaņā ar minētajām Dienesta gaitas likuma normām būtu amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi amats, norādīja ST.
Penča minēto pamattiesību aizskārumu nekonstatē
Līdz ar to ST secināja, ka apstrīdētā norma neaizskar Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās personas pamattiesības Penča norādītajā aspektā un konkrētajā gadījumā nav vērtējama tās atbilstība šai Satversmes normai.
Līdz ar to konkrētajā gadījumā tā nerada arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto personas pamattiesību aizskārumu un tiesvedības turpināšana lietā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam nav iespējama.
ST izvērtēja arī to, vai izskatāmajā lietā ir iespējams un nepieciešams paplašināt prasījuma robežas.
Pencis savu pamattiesību aizskārumu nav saistījis ar tā dēvētā dienesta gaitas likuma normām, no kurām izriet tas, ka Iekšlietu ministrijas sistēmas koledžas direktora amats ir amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi amats, nav apstrīdējis šo normu satversmību un līdz ar to nav arī sniedzis juridisko pamatojumu par šo normu neatbilstību Satversmei.
Savukārt Saeima – institūcija, kas pieņēmusi Dienesta gaitas likumu, – nav izskatāmās lietas dalībniece un nav sniegusi viedokli par šā likuma normu satversmību. Līdz ar to izskatāmajā lietā nav iespējams paplašināt prasījuma robežas un turpināt tiesvedību.
ST nolēma izbeigt tiesvedību pēc Penča pieteikuma ierosinātajā lietā.
Lēmums nav pārsūdzams.
Jau vēstīts, ka savulaik Valsts kontrole revīzijas ziņojumā "Par Iekšlietu ministrijas 2017.gada pārskatu" norādīja, ka Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžas direktora amats, ievērojot dienesta gaitas likuma regulējumu, ir Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu dienestā esošas personas ar speciālo dienesta pakāpi amats.
Savukārt Iekšlietu ministrija papildus norādīja, ka, izvērtējot Ministru kabineta noteikumos paredzētos koledžas direktora pamatpienākumus, šis amats nevar būt darbinieka amats.
Ņemot vērā Valsts kontroles un Iekšlietu ministrijas norādījumus, koledžas direktora amats tika pārveidots par iestāžu dienestā esošas personas ar speciālo dienesta pakāpi amatu un darba tiesiskās attiecības ar Penci tika izbeigtas.
Uz vakanto koledžas direktora amatu izsludināts konkurss.
Pencis no 2005. līdz 2011. gadam bija VUGD priekšnieks. 2011. gadā viņš kļuva par Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžas direktoru.
