Intervijā "rus.delfi.lv" žurnālistei Kristīnai Hudenko mecenāts Teterevs kā galvenos fonda sasniegumus izceļ, protams, visiem zināmo Rundāles pils atjaunošanu, bet arī atbalstu bērnu redzes korekcijai Latvijas mazajās lauku skolās, bērnu namam Bali salā, stipendijas dažādu augstskolu studentiem Latvijā, laikmetīgās mākslas muzeja celtniecību, cīņu pret nežēlīgu ziloņu izmantošanu darbam Taizemē, kalnu gorillu aizsargāšanu Ruandā, migas uzcelšanu lāčiem Puikam un Mikum Līgatnē.
No klusiem mecenātiem, kuri neafišējot savu rīcību jau pirms 18 gadiem sāka ziedot Rundāles pilij, Teterevu pāris par publicitāti izšķīrās pēc toreizējā kultūras ministra Inta Dāldera aicinājuma - kļūstiet publiski, un tad vēl kāds varēs pieteikties jūsu palīdzībai!
2011. gadā, saņemdami Triju zvaigžņu ordeni, Ināra un Boriss nopriecājušies, ka ir pirmais pāris, kas saņem valsts augstāko apbalvojumu - vēlāk izrādījies, ka Bils un Melinda Geitsi te paspējuši ātrāk. Tetereviem šķiet, ka viņus ar to otru pāri saista - ne jau balvu dēļ viņi nodarbojas ar labdarību.
"Nav skaidrs, kurš gūst lielāku gandarījumu: ļaudis, kam mēs palīdzam, vai mēs paši. Ir tāds jēdziens - egoistiskais altruisms. Tas ir par mums! Šā visa dēļ rodas sajūta, ka visapkārt dzīvo vienīgi labi cilvēki."
Kad "Delfi" Jūrmalā satiekas ar Teterevu, viņš tikko sniedzis interviju Krievijas žurnālistiem, kuri vēlējušies zināt, kā Jūrmala izdzīvo bez "Jaunā viļņa".
- Un kā tad šī izdzīvo?
- Normāli. Nekādu šausmu ar tukšām pludmalēm un latviešu māmiņām, kas sit pa seju krievu bērniem, kuri tā satrauca Krieviju Dmitrija Kiseļeva reportāža, es te nemanīju. Protams, nav tādas ažiotāžas, kā pirms gada. Bet dzīve vienmēr virzās pa sinusoīdu - te augšā, te lejā. Tas notiek arī biznesā, finansēs politikā...
Nesen es tieši par šo sinusoīdu domāju. Ja manu dzīvi saliktu posmos - tie būtu tādi paši viļņi. Es piedzimu Staļina nāves gadā. Pēc tam bija atkusnis. Visi atplauka un šī "siltā" bērnība spilgti parādās manās atmiņās.
Pēc tam - stagnācija un aukstais karš. Pabeidzu medicīnas institūtu un strādāju par akuršieri - ginekologu. Pacientēm šķitu visai populārs. Bija interesanti. Taču būt par akušieri ir milzīga atbildība, bet vienlaikus nav iespējama nekāda iniciatīva.
Pienāca pārbūve. Viss zibenīgi mainījās un atplauka. Parādījās daudz jaunu izdevību. Man gribējās tajā visā piedalīties. Atvēru kooperatīvo veikalu, pēc tam pievērsos autobiznesam. Sākumā Latvija, tad Krievija. Mūsu "rolsroisu" tirdzniecības salona juridiskā adrese bija Sarkanais laukums 1. Kremlis, kurā sēž Putins, ir zem numura 4. Atceros, kā salona jubilejā noīrēju Lielo teātri visus vedu uz operu - avīzes rakstīja "Teterevs eliti baro ar Vāgneru".
2008. gadā angļi piedāvāja atpirkt manu biznesu. Atkal pieturējos pie savas iemīļotās "viļņu" formulas. Spriedu tā: 1998. gadā bija liela krīze, tagad ir 2008. gads, viss savā augstākajā pīķī... tātad pēc pāris gadiem noteikti būs jauna krīze. Tajā brīdī Amerikā sāka runāt par problēmām ar hipotēkām, Gruzijā notika karš... Teicu "jā", un divas nedēļas pirms pasaules ekonomikas krīzes saņēmu nopietnu naudas summu.
Pēc tam sāku dzīvot savām baudām. Bet pēc brīža tīri fiziski sajutu, ka man kaut kas trūkst. Es taču reiz devu Hipokrāta zvērestu. Tad nu nolēmu turpināt "ārstēt" cilvēkus. Tikai citādi - darot labas lietas.
- Jūs nesen tikāties ar Latvijas prezidentu, lai apspriestu valsts simtgades atzīmēšanu. Ko jums nozīmē Latvija?
- Tā ir mana dzimtene. Mani vecāki no Ukrainas uz šejieni pārcēlās uzreiz pēc kara. Es te piedzimu.
- Ilgāku laiku jūs pamatā dzīvojāt tikai Krievijā. Tagad, spriežot pēc jūsu "Facebook" lapas, jūs vienu dienu esat Losandželosā, nākamo - Gvinejā Bisau, tad Peru... Latvijā esat rets viesis. Ko īsti uzskatāt par savām mājām?
- Manas mājas ir šeit, Jūrmalā. Lai gan dzīvoju visā pasaulē.
- Kā tad ar patriotismu?
- Man nepatīk vārds "patriotisms". Tas ož pēc propagandas un spekulācijām. It sevišķi mūsdienās. Esmu centriskas pozīcijas piekritējs - visam jābūt līdzsvarā: zelta vidusceļš, zelta griezums. Nesaprotu cilvēkus, kas metas galējībās. Un patriotisms miera laikos - tā ir viena no tādām galējībām, ar kurām piesedz kaut kā cita - daudz konkrētāka neesamību: mīlestības pret tuvākajiem, draugiem, kultūru...
Esmu liels kosmopolīts un izteikti negatīvi attiecos pret dalījumu pēc nacionalitātes, reliģijas, ādas krāsas, seksuālās orientācijas. Tikai aprobežotas personas var spriest par cilvēku pēc kādas ārējās pazīmes. Kas tas ir - nacionālisms? Tā ir mīlestība pret ko?
- Pret nacionalitāti, visticamāk...
- Nē. Tā ir naida izrādīšana pret tuvākajiem kaimiņiem. Vai Latvijā ir nepatika pret argentīniešiem? Nē, tie ir vienaldzīgi. Jo atrodas kaut kur tur tālu. Bet, ja te ieradīsies bēgļi - tie jau būs blakus, kaimiņos. Un uzreiz rodas visādas jūtas. Un mēģinājums savas neveiksmes un kļūdas piedēvēt citiem.
Man ļoti cienījama šķiet mūsu jaunā prezidenta Raimonda Vējoņa pozīcija - viņš cenšas ieturēt zelta vidusceļu.
- Esat tiecies ar visiem Latvijas prezidentiem. Kādu iespaidu viņi atstāja?
- Attiecības bija dažādas, bet visi viņi, manā ieskatā, ir visai sakarīgi cilvēki. Tiesa gan, vara jau viņiem ir ierobežota. Visdarbīgākā bija Vīķes - Freibergas kundze, ar kuru aktīvi sazināmies arī pašlaik, jo viņa ir Madrides kluba prezidente, un es esmu tā biedrs.
- Kādā valodā jūs ar viņu runājat?
- Pārsvarā angliski. Parasti, kā likums, ar visiem vietējiem politiķiem runāju krieviski, bet viņi man atbild latviski. Ja kaut kas nav skaidrs, precizēju. Latviešu valodu es zinu un cienu, esmu pat ginekoloģijas lekcijas lasījis, taču, tā kā pēdējā laikā maz esmu Latvijā, brīvāk savas domas varu izteikt dzimtajā valodā. Taču šajā situācijā nav nekādas politiskās pozīcijas. Nesen Latvijas Universitātē, pateicoties par goda rakstu, runāju krieviski. Pēc tam pie manis pienāca sieviete un teica: paldies, ka jūs visiem parādījāt... Palūdzu viņai neturpināt šādā garā. Politiskās spēles nav mana specialitāte.
- Ko jūs piedāvājāt Vējonim valsts simtgades sakarā?
- Pašlaik mums Latvijā ar pilnu sparu tiek gatavots ap 150 projektu. Darīsim Rīgu krāšņāku ar mākslas objektiem, Rundāles rekonstrukciju jau esam pabeiguši, apgaismosim ļaudis, vedot dažādas izstādes... Apgaismot - tas ir vārds, kas cēlies no vārda "gaisma". Mēs cenšamies nest gaismu. Un ļaudis kļūst gaišāki. Mūsu plānos ir Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja atklāšana.
- Otrs svarīgs jautājums, ko apspriedāt ar jauno Valsts prezidentu - jūsu pieredze darbā ar bēgļiem...
- Man ir vairāki projekti dažādās Āfrikas valstīs. Āfrika ir interesants kontinents, par kuru mums ir pašas virspusējākās un miglainākās zināšanas. Man bijusi iespēja tās paplašināt - konsultējos gan Briselē, gan ar ANO ģenerālsekretāru Banu Gimunu.
Āfrika ir kontinents, kurš varētu visu planētu apgādāt ar pārtiku un elektroenerģiju. Ir saules bateriju lauku projekti, kuri varētu nepārtraukti darboties, taču ar tiem neviens nevēlas nodarboties, jo kas gan var būt izdevīgāk par narkotiku vai ieroču tirdzniecību!
Nākamā problēma ir bēgļi. Agrāk šī plūsma nebija tik pamanāma. Tagad viens vilnis nāk pēc otra. Tā sakarā es pērn Latvijā rīkoju Āfrikas forumu. Mūsu ārlietu ministrijā notika konference, kuras nozīmīga daļa bija veltīta bēgļu jautājumam.
- Un kādu jūs redzat bēgļu problēmas risinājumu?
- Nedrīkst aizmirst, ka esam Eiropas Savienības dalībvalsts. Tā faktiski ir vienota valsts, kas mums dod miljardus, lai mēs uzlabotu dzīves līmeni. Toties mēs kopkatlā dodam visai maz. Tāpēc vajag būt lojāliem pret mūsu savienības lēmumiem. Pie tam, ņemot vērā, ka mums te nav cilvēku pārpilnība: ik gadu 10 - 14 tūkstoši cilvēku pamet Latviju! Kas būs pēc simts gadiem? Vai par to nevajag domāt jau šodien? Strausa politika mums nepiestāv - mēs esam civilizēta valsts.
- Eiropas pieredze gan rāda, ka iebraucēji ne visai raujas pēc darba, drīzāk sēž uz pabalstiem.
- Cik man zināms, pabalstus viņiem maksās tikai gadu, kura laikā viņiem jāintegrējas, jāiemācās valodu un kultūru, un tad - pie darba! Latvijas ekonomika no tā necietīs, jo pabalstus dos ES speciālais fonds. Pie tam 250 cilvēki ir piliens jūrā. Mēs to nejutīsim.
Varbūt Latvijai vispār vajadzētu aktīvāk iesaistīties ES procesos, izrādīt sapratni un iniciatīvu. Tad eiropiešu sabiedrība dos mūsu valstij pozitīvu novērtējumu un sāks to vairāk cienīt.
Ja skatāmies objektīvi, šādas lielas tautu staigāšanas pasaules vēsturē notikušas jau ne reizi vien. Bija laiki, kad puse Eiropas iedzīvotāju devās uz Āfriku - Āziju - Ameriku - Austrāliju. Tagad sācies dabisks pretējais vēsturiskais process, par kuru Vaira Vīķes - Freibergas kundze runāja Madrides kluba sanāksmē. Un mums vajadzēs piekāpties savā konservatīvismā.
- Ilgāku laiku Latvija bija Krievijas tūristu meka. Tagad šī plūsma izsīkst. No kurienes brauks jauni tūristi?
- Šajā ziņā perspektīvi ir japāņi. Esmu parādījis lielu japāņu tūrismu firmu pārstāvjiem Rundāles krāšņumu. Domāju, ka no Japānas varam sagaidīt līdz diviem bioingiem tūristu ik nedēļas. Tie ir ļoti labi tūristi. Viņiem mēs esam īsta Eiropa. Latvija taču izskatās ne sliktāk par Vāciju. Mums ir laba infrastruktūra. Jā, un Laikmetīgās mākslas muzejs arī kalpos šim mērķim. Nesen ar Helēnu Demakovu spriedām par Rīgas mākslas biennāles ideju.
Piemēram, mūsu izstādi "Provansas valdzinājums" (Renuārs, Matiss, Van Gogs, Gogēns, Pikaso, Šagāls), ko rīkojām labdarības fonda piecgades jubilejā, apmeklēja vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku, no kuriem ceturtā daļa bija ārzemnieki. Nedēļas nogalēs ļaudis, lai iekļūtu izstādē, stāvēja rindās pat divas stundas. Ieej muzejā, bet tur pilns vestibils ar piecu astoņu gadu veciem bērniem, kuri atvesti, lai tos apgaismotu. Vai tas nav brīnišķīgi?
- Kādu jūs redzat Krievijas nākotni?
- Vadoties no man mīļās viļņu teorijas, ceru, ka tur viss sakārtosies. Tikai, ja Jūrmalā viļņa svārstības ir 2 - 3 gadi, tad Krievijā - gadu desmiti. Un kāpumi un kritumi - daudz nopietnāki. Galvenais, lai nenotiku vairs nekontrolējamais.
Mana pozīcija vienmēr ir bijusi tāda: cienu visus tos politiķus, kuri kopš 1945. gada ir pratuši noturēt pasauli bez nopietniem kariem. Sliktāk, labāk, ar skandāliem, tomēr lai tikai nebūtu karš - tas ir pats briesmīgākais. Diemžēl, pašlaik gaisā karājas nepārejoša kara smaka. Krievija devusies pa ļoti bīstamu ceļu. Kad kāds Krievijā aicina uz Ameriku nomest trīs atombumbas, un visi mediji to draudzīgi pārdrukā - tas ir marasms. Tups patriotisms no sērijas "visus nomētāsim ar cepurēm" - tas ir ļoti bīstami.
- Kāpēc kaut kas tāds Krievijā ir populārs?
- Krievija vienmēr ir bijusi īpaša valsts. Ir tāds jēdziens - cilvēka arhetips. Vispārinot mūsu kontinenta iedzīvotājus var sadalīt rietumu un austrumu arhetipos. 9. - 15. gadsimtos Krievijā eksistēja Novgorodas Veče - Eiropas parauga demokrātija. Pēc tam ieradās... viesi, kuri "viesojās" vairāk nekā 250 gadu. Rezultātā Krievijas teritorijā sajaucās divi arhetipi. Izveidojās tāda Aziopa ar aziopiešiem.
Ja Eiropā piramīdas virsotnē ir personība, un no tā izriet īpašuma neaizskaramība, cieņa pret indivīdu, taisnīga tiesa... Tad Krievijā atsevišķa personība nevienu neuztrauc. Galvenais - kolektīva intereses. Vai tas ir labi vai slikti? Ne labi un ne slikti. Tas ir citādāk. Tam pateicoties tieši Krievija spēja pretstāvēt diviem milzu uzbrukumiem - Napoleona un Hitlera. Kamēr eiropieši sāka aizstāvēt savas unikālās personības, "aziopi" masveidā gāja nāvē. Un uzvarēja.
Krievijas arhetips vienmēr plēš uz pusēm - tad viņiem gribas pie Eiropas, tad pie Āzijas. Ja viss būs mierīgi, iespējams, pēc 20 gadiem arhetips nostiprināsies. Bet tagad - nezinu. Gorbačova un Jeļcina laikā man bija ilūzijas, ka nu apmirs visi pterodaktili un iestāsies normāla valsts. Bet nekā!
- Neesat sastrīdējies ar kādu krievu draugu visu šo notikumu iespaidā?
- Kāpēc gan? Ja cilvēks man šķiet interesants, man daudz patīkamāk ir noklausīties viņa pozīciju, nevis deklarēt savējo. Pie tam, esmu pēc saziņas ar Peru šamaņiem atvēris acis uz pavisam citām pasaulēm. Salīdzinājumā ar tām zināšanām, viss pārējais šķiet prasta šļura. Kopš tā laika esmu pārtraucis strīdēties. Vienkārši saprotu, ka mēs ar jums nekad nevienosimies pat par šī kompota krāsu. Nekad vienādi nevērtēsim viena un tā paša cilvēka rīcību. Mēs visi esam dažādi.
Pilnu tekstu rakstam par Borisu Teterevu lasiet Rus.Delfi.lv
