Atbilstoši likuma grozījumiem, kurus Saeima ceturtdien, 8.maijā pieņēma galīgajā lasījumā, valdībai līdz nākamā gada 1.janvārim jāizveido komisiju, kas nodrošinās "čekas maisu" satura zinātnisko izpēti, bet līdz 2018.gada rudenim Ministru kabinetam jāizdod noteikumus, kas regulēs kārtību, kādā VDK arhīva saturs būs pieejams publiski.
Saeimas vairākuma atbalstītie grozījumi arīdzan paredz, ka personām, kuras ir tikušas vajātas ideoloģisku motīvu dēļ, ievietotas brīvības atņemšanas iestādēs vai piespiedu kārtā ievietotas iestādēs, kur cilvēkam piemēroti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi, būs tiesības pieprasīt un saņemt no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra visu informāciju, tajā skaitā arī informāciju par tiem VDK darbiniekiem un informatoriem, kuri bija iesaistīti VDK represijās pret konkrēto cilvēku.
Tāpat grozījumi paredz, ka turpmāk valdībai reizi piecos gados būs jāizvērtē, cik pamatoti ir bijušajiem VDK darbiniekiem un informatoriem noteiktie tiesību ierobežojumi.
Jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas notikušas daudzas diskusijas par nepieciešamību "čekas maisu" saturu publiskot.
Igaunijā un Lietuvā "čekas maisu" publiskošana realizēta ar citādām metodēm. Igaunijā atbilstoši likumam līdz 1998.gada 1.aprīlim bijušie čekas darboņi paši varēja pieteikties drošības iestādēs, līdz ar to viņu vārdi netika publicēti, bet arhīvos saglabājās. Nepieteikušos čekistu sarakstus Igaunijā publisko vairākas reizes gadā, bet šajā valstī nav bijusi neviena tiesas prāva par sadarbības fakta konstatēšanu.
Savukārt Lietuvā no 2000.gada 1.februāra sešu mēnešu laikā bijušie čekisti varēja pieteikties speciālai komisijai. Procedūra paredzēja, ka cilvēki, kuri brīvprātīgi pieteiksies, publiskos sarakstos neparādīsies un viņu vārdi publiski netiks izpausti. Pēc šī termiņa publicēti tikai daži sabiedrībā mazpazīstami vārdi, kas neizraisīja plašas diskusijas.
Iepriekš arī norādīts, ka Latvijā palikušajos "čekas maisos" esot tikai 5000 kartīšu, kaut patiesībā to ir vairāk nekā 25 tūkstoši.
