Jāatgādina - ja 3.jūnijā nevienam četriem kandidātiem neizdosies iegūt 51 deputāta atbalstu, partijām būs jāmeklē jauni kandidāti.
Izvirzot Bondaru prezidenta amatam, LRA klāstīja, ka viņam ir "augsts sabiedrības atbalsts un viņa cilvēciskās un profesionālās spējas un īpašības atbilst augstajam un atbildīgajam Valsts prezidenta statusam".
"SKDS" aptauja liecina, ka no publiski apspriestajiem Valsts prezidenta amata kandidātiem iedzīvotāji Bondaru uzskata par piemērotāko. Atbalsts Saeimā gan, salīdzinot ar citiem kandidātiem, ir krietni mazāks – arī pēc savas pozīcijas skaidrošanas kolēģiem Bondars droši var rēķināties vien ar septiņu kolēģu balsīm – LRA frakcijā ir astoņi deputāti, taču frakcijas vadītājs Dainis Liepiņš nevar piedalīties Saeimas sēdēs tādēļ, ka Saeima piekritusi viņa krimināllietas iztiesāšanas turpināšanai.
Līdz ar to Bondars varētu būt pirmais kandidāts, kas tiks izslēgts no Valsts prezidenta vēlēšanām. Likums nosaka - ja pirmajā vēlēšanu kārtā neviens kandidāts nav ieguvis ievēlēšanai nepieciešamo balsu - 51 - skaitu, tad par visiem kandidātiem tiek balsots otrreiz. Ja arī tad neviens netiek ievēlēts, vēlēšanas turpina, katrā nākamajā kārtā izslēdzot to kandidātu, kas iepriekšējā kārtā ieguvis vismazāk balsu.
Ārzemju zinības
Bondars dzimis 1971.gadā. Viņš ir ieguvis bakalaura grādu starptautiskajā biznesā Leiklendas koledžā Viskonsīnā, ASV, bet 2011.gadā viņš absolvējis Hārvarda Universitāti un ieguvis maģistra grādu publiskajā pārvaldībā.
Darbu valsts pārvaldē viņš sāka 1998.gadā kā premjera Viļa Krištopāna biroja vadītājs, bet 1999. gadā Bondars jau kļuva par toreizējās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kancelejas vadītāju.
Bondara bijusī kolēģe no Valsts prezidenta kancelejas norāda, ka tolaik Bondars bijis jauns. un pieļauj, ka viņš tāpat kā citi kancelejā strādājošie daudz mācījies no Vīķes-Freibergas, kura bijusi prasīga pret sevi un citiem. Kopumā attiecības kancelejā bijušas draudzīgas, un Bondars bijis komandas spēlētājs.
Lai arī tolaik nekas nav liecinājis par plānu kādreiz pašam kļūt par prezidentu, vēlme iesaistīties politikā bija – 2000.gadā Bondars iestājās apvienībā "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK (TB/LNNK), paužot gatavību kandidēt gan pašvaldību, gan Saeimas vēlēšanās. Bondars kandidēja 2001.gada pašvaldību vēlēšanās, un uz īsu brīdi atstāja prezidenta kancelejas vadītāja amatu, tomēr atgriezās tajā pēc neievēlēšanas Rīgas domē.
2006.gadā Bondars kļuva par AS "Latvijas Krājbanka" valdes priekšsēdētāju, bet 2007.gadā viņš tika piesaukts kā bezpartejiska Ministru prezidenta amata kandidāts. Četrus gadus vēlāk Bondars tika aicināts pievienoties tolaik topošajai Valda Zatlera partijai, tomēr Zatlers savā grāmatā "Kas es esmu" atzīst, ka pēc šīm sarunām Bondaru vairs nespēj cienīt. "Viņa personiskās ambīcijas bija lielākas par vēlmi kalpot valsts kopējam labumam," raksta Zatlers.
Politikā Bondars atgriezās 2014.gadā, kad "Reģionu alianse" viņu uzrunāja kļūt par premjera amata kandidātu. 12.Saeimā viņš tika ievēlēts no Latvijas Reģionu apvienības saraksta.
Izceļas ar vērienu
Bondara frakcijas biedre Nellija Kleinberga politiķi iepazinusi, strādājot Skrundas pašvaldībā, un viņš, jau darbojoties prezidenta kancelejā un AS "Latvijas Krājbanka", spējis "ļoti cilvēciski saprast, kā dzīvo cilvēki ārpus Rīgas". Bondars esot cilvēks, kas tur savu vārdu, un, ja kaut ko nesola – tātad nespēj to izpildīt.
"Viņš arī spēj mobilizēties jebkurā situācijā," piebilst Kleinberga, skaidrojot, ka arī pirmsvēlēšanu laikā tieši Bondars spējis iedvesmot pārējos partijas biedrus.
Bondara kolēģi no citām partijām visumā par viņu izsakās atzinīgi, norādot uz vairākām pozitīvām īpašībām. Neoficiālās sarunās deputāti arī atzīst, ka Bondaram ir liels politiskais potenciāls, un citi viņu redz kādā ministra krēslā. Tagad Valsts prezidenta amatam Bondars gan neesot gatavs, tomēr tas nenozīmē, ka kādudien viņš nevarētu ieņemt šo amatu.
Budžeta komisijā strādājošie Bondaru stilu raksturo kā uzbrūkošu, un dažreiz viņš mēdzot "spēlēt publikai", taču tas esot normas robežās. Vienlaikus Bondars vienmēr esot sagatavojies par viņu interesējošo jautājumu un izvērtē kolēģu argumentus, nešķirojot no pozīcijas vai opozīcijas skatupunkta. Proti, ja viņš piekrīt kādai idejai, neesot svarīgi, vai to izvirzījis koalīcijas vai opozīcijas deputāts.
Kāds kolēģis atklāj arī amizantu faktu – Bondara vērienu apliecinot viņa plašais paraksts. "Viņš ir kompetents cilvēks, vai viņš atbilst Valsts prezidenta amatam – tas ir cits jautājums," saka deputāts.
Bijusī līdzgaitniece no prezidenta kancelejas norāda - politika ir tāda, kāda tā ir. "Šajā situācijā neredzu iespēju, lai viņa ambīcijas tiktu realizētas," atzīst bijusī kolēģe un pieļauj, ka Bondars izmanto iespēju atgādināt par sevi un būt uzmanības lokā.
Ārpolitikā skatās uz partneriem
Arī politologu izteikumi liecina, ka Bondara izredzes kļūt par Valsts prezidentu ir visai nelielas, jo viņa vārds neparādās favorītu vidū un eksperti kā reālākos kandidātus min koalīcijas partiju izvirzītos – aizsardzības ministru Raimondu Vējoni vai tiesību ekspertu Egilu Levitu.
Pats Bondars par savām izredzēm gan ir optimistisks. Runājot par prioritātēm, viņš portālam "Delfi" klāsta, ka nākamie četri gadi Valsts prezidentam būs izteikti valsts nacionālās drošības, ekonomiskās attīstības un reģionālās politikas, kā arī demogrāfijas politikas jautājumu laiks.
"Prezidents spēlēs savu lomu katrā no šiem virzieniem. Vislielākā tiešā ietekme, protams, ir nacionālās drošības jautājumos. Nacionālā drošība, tēlaini izsakoties, stāv uz četrām kājām – viena ir saistīta ar ārpolitiku, viena ar armiju un militāro dienestu, trešā ar drošības dienestiem, bet ceturtā – ar iekšējo drošību," norāda Bondars.
Vērtējot to, ka esošajā ģeopolitiskajā situācijā Valsts prezidentam būtu jābūt izpratnei par drošības jautājumiem, un salīdzinot sevi ar Vējoni, Bondars norāda – katram no kandidātiem ir dažādas pieredzes un zināšanas.
Vējonis aizsardzības ministra amatā ir nedaudz vairāk kā gadu, un tādā gadījumā Vējonim zināšanām vajadzētu būt vairāk. "Vienlaikus aizsardzība, nacionālās drošības jautājumi nav tikai viendimensionāli – militārais dienests un Aizsardzības ministrija. Tie ir visi četri bloki – ārpolitika, Aizsardzības ministrija, drošības dienesti, iekšējā drošība – kopā, integrēti," klāsta Bondars.
Ievēlēšanas gadījumā Bondars starp ārpolitikas prioritātēm kā galveno aspektu min nacionālās drošības jautājumus, ņemot vērā esošo ģeopolitisko situāciju. "Tāpēc attiecību kopšana ar mūsu partnervalstīm, kuras jau tagad ir mūsu partnervalstis Ziemeļatlantijas organizācijā, ir prioritāte manā dienaskārtībā," apliecina Bondars.
Viņš saprotot līdzšinējā Valsts prezidenta Andra Bērziņa akcentus uz Vidusāzijas valstīm, taču Bondara izpratnē esošajos apstākļos prioritāri "ir un paliek mūsu partneri abās Atlantijas okeāna pusēs".
Himnas nav stiprā puse
Politiķis izvairīgi runājis par Latvijas okupācijas faktu, kā arī 2005.gadā publiski medijos atzinis, ka Latvijas valsts himnai zina tikai pirmo rindkopu. Toties, kā tolaik norādīja Dolgopolovs, viņš savulaik nav zinājis arī PSRS himnu. Tāpat Dolgopolovs atzinis, ka viņam nav zināms, vai Krima ir Ukrainas vai Krievijas teritorija.
Dolgopolovs 1963. gadā pabeidzis Rīgas Politehniskā institūta (tagad Rīgas Tehniskā universitāte) Ķīmijas fakultāti, iegūstot inženiera-tehnologa izglītību. 1969. gadā viņš turpat pabeidzis aspirantūru. Atmodas laikā, 1988. gadā, kļuvis par Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas valsts un nevalstisko organizāciju sektora vadītāju. Šo amatu ieņēmis līdz 1990. gadam, kad kļuva par Rīgas pilsētas padomes valdes Kadru nodaļas vadītāju.
Par Latvijas valsts lielāko problēmu Dolgopolovs intervijā "Latvijas Avīzei" minējis faktu, ka "mēs neko nopietnu neesam darījuši, lai izveidotu pilsonisko sabiedrību."
"Par lielisku pilsoniskās sabiedrības modeli varēsim runāt, kad jebkurā daudzdzīvokļu mājā parādīsies dzīvokļu īpašnieku sabiedrība," intervijā norādījis Dolgopolovs.
Savulaik Krievijas ražotāju un uzņēmēju apvienības viceprezidents, Krievijas Ārpolitikas un aizsardzības politikas padomes loceklis Igors Jurgens par Dolgopolovu teicis, ka no Latvijas puses krievu biznesa intereses visadekvātāk pārstāvot Sergejs Dolgopolovs.
Prognozē izkrišanu
Lai gan partijas vadība uzskata vai vismaz publiskajā telpā paudusi viedokli, ka Dolgopolovam ir lielas izredzes pēdējos balsojumos cīnīties par iespēju tikt ievēlētam šajā amatā, kuluāros viņam prognozē izkrišanu otrajā kārtā pēc tam, kad pirmajā kārtā jau būs izkritis Reģionu apvienības izvirzītais kandidāts Mārtiņš Bondars.
Pats kandidāts gan neizslēdz, ka, balsojot parlamentā par nākamo prezidentu, viņa pārstāvētā partija varētu nobalsot par kāda cita politiskā spēka virzītu kandidātu. Dolgopolovs arī nav skaidri norādījis, ko domā par prezidenta ievēlēšanas procesu, vien minēdams, ka "ir jāredz Saeimā notiekošie procesi, ir jāzina, kādi būs partiju piedāvājumi, lai izšķirtos par šo
Cer, ka amats "aizies secen"
Arī šogad, vaicāts par kandidēšanu uz šo augsto amatu un izredzēm to ieņemt, Levits atzina, viņa pašreizējā profesionālā pozīcija viņu pašu apmierina, jo "tajā varu ietekmēt notikumus Latvijā un Eiropā. Ja pienākums sauktu, es atbildētu, taču klusībā ceru, ka šis kauss man aizies secen," sacīja Levits.
Tomēr vienlaikus viņš apliecināja, ka ir gatavs kandidēt uz prezidenta amatu, jo viņam "ir savs skaidrs redzējums par to, kā būtu jāattīstās Latvijas valstij" un kā būtu jāpilda Valsts prezidenta amata pienākumi. Levits uzskata, ka prezidenta pilnvaras Latvijas parlamentārajā sistēmā ir saistītas ar spēju saredzēt problēmas, uzrādīt iespējamus risinājumus, izlīdzināt konfliktus, nevis ar valsts varas izmantošanu. "Tas ir galvenokārt intelektuāls amats, kam nepieciešama politiska un profesionāla autoritāte," Levita teikto citē aģentūra LETA.
Levita galvenās prioritātes būtu stiprināt Latvijas valsti, "it sevišķi palīdzēt novērst pastāvošos demokrātijas un tiesiskuma deficītus", kā arī padarīt valsti drošāku, ņemot vērā visus drošības aspektus, tajā skaitā hibrīdkara situāciju, panākt Latvijas ciešāku iesaisti NATO aizsardzības sistēmā un intensīvāku NATO klātbūtni Latvijā. Tāpat viņš iestātos par sociāli atbildīgu valsti, kas īpašu uzmanību pievērš sociālajiem un nevienlīdzības mazināšanas jautājumiem. Starp Levita prioritātēm būtu arī "aktīvi un pārliecinoši" pārstāvēt Latvijas intereses Eiropas Savienībā (ES) un pasaulē, it sevišķi palīdzēt attīstīt Latvijas ekonomiku, izmantojot visas ES radītās iespējas. Viņš arī vēlētos "veicināt sabiedrības saliedētību uz Satversmes pamatvērtību pamata".
Ģimene dodas uz Vāciju
Levits iepriekš aktīvi darbojies diplomātiskajā dienestā, bet kā Valsts prezidenta konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs prezentēja un piedāvāja apspriešanai Satversmes preambulu, kuras mērķis bija uzsvērt, ka "Latvija nav vis nejaušs vēstures blakusprodukts, bet gan mērķtiecīgi radīta valsts un latviešu identitātei ir divas saknes - latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības". Saeima Satversmi ar preambulu, kurā vispārīgi formulēta Latvijas Republikas pamatlikuma pastāvēšanas pamatjēga, papildināja 2014.gada jūnijā.
Levits dzimis 1955.gada 30.jūnijā, Rīgā, līdz 1972.gadam mācījies Rīgas 2.vidusskolā, jo, uzlabojoties PSRS attiecībām ar Rietumiem, kad daudzām ebreju ģimenēm tika atļauts repatriēties uz Izraēlu, Levitu ģimene izbrauca no PSRS, bet devās nevis uz dzīvi Izraēlā, bet gan Vācijā. Levits 1973.gadā beidzis Minsteres Latviešu ģimnāziju, 1982.gadā - beidzis Hamburgas universitātes Juridisko fakultāti, iegūstot jurista diplomu, bet 1985.gadā - Hamburgas universitātē beidzis Sabiedrisko zinātņu un filozofijas fakultāti, iegūstot politologa diplomu.
No 1976.gada līdz 1981.gadam Levits bija Hamburgas universitātes Austrumeiropas tiesību nodaļas līdzstrādnieks, darbojās arī kā Starptautisko attiecību nodaļas līdzstrādnieks, bija Minsteres Latviešu ģimnāzijas vēstures un politikas skolotājs, kā arī Ķīles universitātes Juridiskās fakultātes zinātniskais līdzstrādnieks.
Laikā no 1986.gada līdz 1989.gadam Levits bija Šlēzvigas - Holšteinas Apgabaltiesas dienestā, tika komandēts uz prokuratūru, tiesu, Vācu Rūpnieku apvienību un vācu Bundestāga Zinātnisko dienestu (Starptautisko attiecību un Eiropas tiesību nodaļu). No 1989.gada līdz 1992.gadam viņš bija Austrumeiropas pētniecības institūta Getingenā zinātniskais referents, kā arī vienlaicīgi advokāts, bet no 1991.gada līdz 1992.gadam - Augstākās Padomes padomnieks.
Viņš bijis vēstnieks Vācijā un Šveicē, bet tad tika ievēlēts 5.Saeimā no "Latvijas ceļa" saraksta, kur strādāja kā 5.Saeimas juridiskās komisijas loceklis. 1993.un 1994.gadā Levits bija Ministru prezidenta Valda Birkava biedrs, kā arī tieslietu ministrs Birkava valdībā. Vēlāk tika iecelts par Latvijas vēstnieku Austrijā, Šveicē un Ungārijā.
1995.gada jūnijā Levits ievēlēts par Eiropas Cilvēktiesību tiesas locekli no Latvijas, un šajā amatā uz sešiem gadiem atkārtoti apstiprināts 2001.gadā. Tāpat Levits ticis iecelts par Latvijas Republikas pārstāvi Samierināšanas un arbitrāžas tiesā EDSA ietvaros un darbojies kā samierinātājs, 1998.gada matā iecelts Rīgas Juridiskās augstskolas Akadēmiskajā padomē, bet 2000.gada janvārī ievēlēts par Latvijas Juristu biedrības prezidija locekli. 2004.gada janvārī viņu Tieslietu ministrija izraudzījusi par Eiropas Kopienu tiesas tiesnesi, bet 2007.gada decembrī Levits iecelts par Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētāju.
Levits bijis "Kluba-21" biedrs, bijis starp savienības "Latvijas ceļš" biedriem – dibinātājiem, un 1991.gada 4.maija Neatkarības deklarācijas koncepcijas autors, Pilsoņu kongresa dalībnieks.
Levits ir daudzu juridisko koncepciju un likumu līdzautors, kā arī Eiropas Padomes eksperts. Viņš ir 100 zinātnisko publikāciju autors par tiesību un politisko zinātņu jautājumiem, par Latvijas valsts tiesību, administratīvo tiesību, cilvēktiesību, tiesību reformas un demokrātijas jautājumiem. Pārvalda latviešu, krievu, angļu un vācu valodas.
Vējonis dzimis 1966.gadā Pleskavas apgabalā Krievijā. Viņš ieguvis biologa izglītību un jaunībā bijis bioloģijas skolotājs, direktora vietnieks Madonas reģionālajā vides pārvaldē. Vēlāk viņš kļuvis par Madonas domes deputātu un Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes direktoru. Pirmo reizi ministra krēslā viņš sēdās 2002.gadā, kad Einara Repšes valdībā saņēma vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra portfeli. Kad drīz pēc tam tika nodalīta atsevišķa Vides ministrija, viņš stājās pie tās stūres. Pērnā gada janvārī Laimdotas Straujumas valdībā Vējonis ieguva aizsardzības ministra amatu. Viņš ir viens no visilgāk strādājošiem ministriem, jo bijis jau deviņās valdībās.
Likmes uz drošības kārti
Vējonis ir Latvijas Zaļās partijas līderis (pašlaik līdzpriekšsēdētājs), kā arī pabijis Zaļo un zemnieku savienības vadītāja postenī.
Gan pirms šīm, gan iepriekšējām Valsts prezidenta vēlēšanām Vējonis paudis vēlmi un gatavību kļūt par valsts galvu. Lai gan paša pārstāvētā politiskā spēka un citu partiju pārstāvji publiski pauduši cieņu pret Vējoni, tomēr aizkulisēs izskan skepse gan par viņa izredzēm nonākt prezidenta amatā. Nostāšanās pret ZZS "tēvu" Aivaru Lembergu pēc Ventspilī notikušā incidenta, kad NATO jūrnieki apbēdināja Ventspils mēru, pilsētā vētraini ballējoties, partijas biedriem liekot domāt, ka arī Valsts prezidenta krēslā Vējonis varētu kļūt pārāk neatkarīgs. Lai gan Latvijas Zaļās partijas un Latvijas Zemnieku savienības 2002.gadā izveidotā apvienība uz politiskās skatuves nemainīgi darbojas ciešā saķerē, tomēr ik pa laikam uzvirmo arī runas par savienības šķelšanos.
Īpaši sasauktā preses konferencē Vējonis uzsvēra, ka Valsts prezidentam jāpiemīt izpratnei par drošības jautājumiem un viņam jāstiprina valsts ārējā un iekšējā drošība. Vējonis izdalījis trīs virzienus, kuros būtu jādarbojas Valsts prezidentam, proti, nacionālā vienotība, nacionālā pašapziņa un patriotisms, kā arī sociālais taisnīgums.
Otrajā vēlēšanu kārtā nepiedalīsies
Saskaņā ar socioloģisko aptauju datiem Vējonis pašreizējā valdībā ir ministrs ar augstāko sabiedrības vērtējumu, tādēļ, visticamāk, arī Valsts prezidenta amatā - vismaz sākotnēji - viņš varētu rēķināties ar sabiedrības atbalstu.
Vējonis izdevies izvairīties no skaļiem skandāliem, lai gan arī viņa darbībā nav trūcis pretrunīgi vērtējamu darbību un lēmumu, tostarp dalība aizdomīgajā braucienā uz Gruziju kopā ar "Vienotības" pārstāvi Dzintaru Zaķi un "Citadeles" pircēju "Ripplewood Holdings" pārstāvjiem. Laikrakstam "Diena" Vējonis gan tolaik uzsvēra, ka braucis atpūsties un daļu no līdzbraucējiem nemaz nav pazinis.
Ievēlēšanas gadījumā Vējonis gan nebūtu harizmātisks un autoritatīvs līderis, ko varētu kompensēt pragmatisms un nosvērtība, ko viņš demonstrējis līdzšinējā darbā. Vēl viens Vējoņa mīnuss ir oratora dotību trūkums, ko atzinuši arī viņa partijas biedri.
Kā atzinuši gan eksperti, gan paši politiķi, pastāv liela varbūtība, ka pirmajā vēlēšanu kārtā jaunais Valsts prezidents negūs nepieciešamo balsu vairākumu. Pašlaik aizsardzības ministrs var rēķināties ar 21 ZZS un daļu no 23 "Vienotības" balsīm. Nacionālā apvienība, kā arī daļa "Vienotības" parlamentāriešu balsos par Egilu Levitu.
Vējonis iepriekš atzinis, ka nebūtu pareizi pirmajā kārtā izkritušos kandidātus atkārtoti virzīt nākamajās kārtās. Tas līdz ar faktu, ka iepriekšējās vēlēšanās par teju drošu tika uzskatīta Vējoņa kandidatūras izvirzīšana no ZZS rindām, bet pēdējā brīdī ar partijas neformālā līdera Lemberga atbalstu tika nominēts Andris Bērziņš, kā arī Vējoņa nostāšanās pret Lembergu saistībā ar "dobju izmīdīšanas skandālu", vedina domāt, ka arī šoreiz augstais amats Vējonim netiks. Tas gan lielā mērā atkarīgs no tā, kā balsošanā sašķelsies "Vienotības" balsis un, attiecīgi, kuri kandidāti "izkritīs" pirmie, kā arī no tā, kā balsos "Saskaņa", ja tās nominētais Dolgopolovs tiks izslēgts pirms Levita un Vējoņa. Vairāk par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību iespējams lasīt šeit.