Kariņš (1964) pastāstīja, ka tiesības uz divu valstu pavalstniecību viņam ir kopš dzimšanas, jo piedzimis viņš ir ASV, savukārt viņa vecāki nākuši no Latvijas, un līdz ar to Kariņš varēja saņemt arī Latvijas pilsonību. Viņš norādīja, ka ar ASV Kariņu saista tikpat ciešas saites kā ar Latviju, tāpēc viņš nav pat apsvēris iespēju atteikties no Amerikas pilsonības.
"Es nevēlos atteikties no tās valsts pilsonības, kurā esmu dzimis," sacīja Kariņš.
Arī Klauss (1929) atzina: "Neredzu nekādu problēmu apstāklī, ka man ir divas pilsonības." Viņš uzsvēra, ka ASV ir ļoti pateicīgs par to, ka šī valsts uzņēma viņu kā bēgli un sniedza iespēju studēt, strādāt un kļūt par pilntiesīgu sabiedrības locekli. "Amerikai esmu lielu pateicību parādā par šiem trimdas gadiem, tur arī dzīvo mana ģimene. Es neesmu gatavs šinī brīdī pagriez muguru šai valstij, tajā pašā laikā esmu absolūti lojāls pret Latviju un esmu tāds bijis vienmēr - arī šajos trimdas gados aktīvi atbalstīju Latvijas neatkarības centienus," pauda Klauss.
Savukārt Liepiņa (1957) atzina, ka ir apsvērusi iespēju atteikties no Zviedrijas pilsonības, taču nav saņēmusies to izdarīt darba un ģimenes apstākļu dēļ. "Zviedrijā dzīvo mani bērni, turklāt, strādājot par tulku, man bieži vajadzēja braukt uz Zviedriju, bet, esot Zviedrijas pilsonei, man nav jāprasa darba atļauja un jākārto citas formalitātes, kas saistītas ar uzturēšanos valstī," sacīja Liepiņa.
Viņa arī norādīja, ka, visticamāk, jau pēc gada visi Latvijas pilsoņi kļūs arī par Eiropas Savienības (ES) pilsoņiem un "man vairs nebūs nekādu privilēģiju, salīdzinot ar pārējiem".
Bērziņš (1938) savukārt atzina, ka "ļoti nopietni apsver iespēju" no Austrālijas pilsonības atteikties. "Latvijas pavalstniecība man ir ļoti svarīga, savukārt Austrālijas pilsonība man nāk līdzi no trimdas gadiem," teica Bērziņš.
Viņš arī uzsvēra, ka savu likteni tagad pilnībā saistījis ar Latviju - savu dzimteni - un Austrālijā atgriezies uz pastāvīgu dzīvi nedomā.
No ASV pilsonības pirms kandidēšanas uz 8.Saeimu attiecās Latvijas Pirmās partijas līderis un Saeimas deputāts Ēriks Jēkabsons (1959).
Lai arī Latvijas likumi neparedz dubultpilsonību, reāli divu valstu pavalstniecība varēja izveidoties tām personām, kuras bija citu valstu pilsoņi, taču pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas varēja pretendēt uz Latvijas pilsonību.