Tiesa, abas puses – kā meža īpašniekus pārstāvošā biedrība, tā arī Latvijas Dabas fonds (LDF) – piekrīt tam, ka kompensāciju apmērs ir nepietiekams.
"Kamēr kompensāciju jautājums nebūs atrisināts, pastāvēs nepārtraukta spriedze, nevajadzīgas konfliktsituācijas, kas provocēs uz darbībām, kas nav savietojamas ar dabas aizsardzību," saka LDF pārstāvis, ornitologs Jānis Ķuze.
Tikmēr atbildīgā iestāde – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) norāda, ka diskusija ar meža īpašniekiem notiek, bet problēmu risināšana nav prioritāte. Ministrijā arī norāda uz kompensācijas ilglaicīgumu un diskusiju sarežģītību.
Valsts lielie meža masīvi nav piemēroti
Mazais ērglis nereti dēvēts par Latvijas lepnumu, jo aptuveni piektā daļa no globālās populācijas ligzdo Latvijā. Tā ir puse no visiem mazajiem ērgļiem, kas ligzdo Eiropas Savienībā. Tā ir īpaši aizsargājama un Latvijai nozīmīga putnu suga.
Ornitologi lēš, ka Latvijā ligzdo ap 3700-4000 šo putnu pāru, un galvenais iemesls to daudzumam ir ainavas struktūra. Mazais ērglis ligzdo tuvu mežmalām, kur koki sasnieguši 60-80 gadu vecumu, savukārt barojas atklātā ainavā, dažādos zālājos. Tiem svarīgas robežzonas – mazi meža puduri, lielāku meža masīvu ārmalas un līdzās esošas lauksaimniecības zemes.
Lai viņiem būtu ligzdošanas vietas, kur atgriezties, svarīgi ir saglabāt pieaugušas mežaudzes. To Latvijā var panākt, veidojot mikroliegumus, norāda Ķuze. LDF ierosina šo aizsardzības nodrošināšanu.
Izpētīts, ka mikroliegumiem ir labas sekmes, jo to veidošanas efektivitāte ir 83 procenti, liecina Sugas aizsardzības pasākumu plāns. "Tātad 83 gadījumos no 100 pēc mikrolieguma izveidošanas putns turpina tur ligzdot, veido jaunas ligzdas" paskaidro Ķuze.
Tā kā mazais ērglis ir mežmalu suga, lielākoties tas ligzdo tieši privātajos mežos – no aptuveni 300 ligzdām, ko LDF sadarbībā ar Latvijas Ornitoloģijas biedrību ir atradis, tikai trešā daļa atrodas valsts mežos. "Vēsturiski valstij pieder lielie meža masīvi, savukārt mazāki puduri un mežmalas ir galvenokārt privāti. Tāpēc arī mazā ērgļa sargāšana Latvijā lielā mērā ir jāiznes uz privāto meža īpašnieku pleciem," saka Ķuze.
Cenšas būt pretimnākoši meža īpašniekiem
Ornitologs uzsver, ka līdz šim Latvijā mikroliegumi putnu sugām veidoti salīdzinoši mazā skaitā. Mazajam ērglim mikroliegums var tikt veidots piecu līdz 30 hektāru platībā, kā arī tam nosaka buferzonu, ko var veidot līdz 100 ha platībā, ieskaitot mikroliegumu. Tajā nav atļauta mežsaimnieciskā darbība – tā ir atļauta buferzonā, bet tikai ārpus putnu ligzdošanas laika. Mazais ērglis ir vienīgā suga, kuras mikroliegumos atļauta zināma saimnieciskā darbība, proti, atļauts viena īpašuma robežās gada laikā izvākt 10 kubikmetrus sauso un vēja gāzto koku. Šāda atkāpe savulaik ieviesta, lai lauku cilvēkiem saglabātu iespēju tikt pie malkas. Šobrīd ir priekšlikums ļaut to darīt bez limita.
Mikroliegumu mazajam ērglim var veidot tad, ja pēdējos piecos gados teritorijā ir atrasta vismaz reizi apdzīvota ligzda. Tad seko sertificēta eksperta atzinums un procedūra, kuras laikā tiek vērtēts tas, vai gadījums atbilst mikrolieguma veidošanas kritērijiem. Ja atradne nav ilgtspējīga, mikroliegumu neveido.
"Mēs cenšamies būt maksimāli pretimnākoši meža īpašniekiem, un konsekventi mikroliegumus taisām tuvu pie pieciem hektāriem. Absolūtajā vairākumā gadījumu. Lai gan likumā ir noteikts, ka tos var veidot līdz pat 30 ha platībā," norāda Ķuze, to skaidrojot ar meža īpašnieku paredzamo pretestību par teritorijām, kuras nevarēs apsaimniekot.
Kad mikroliegums izveidots, to var atcelt vairāku priekšnosacījumu gadījumā. Būtiskākais no tiem - ja atradne neatgriezeniski zaudējusi savu nozīmi konkrētās sugas aizsardzībai. Ja ligzda nokrīt, vērtība nezūd, jo putni būvē jaunas, arī, ja nokrīt ligzdas koks – bieži vien apkārt ir citi, kur var būvēt.
Par teritorijā esošu mikroliegumu valsts meža īpašniekam piedāvā "plāksteri" – kompensāciju par negūtajiem ienākumiem no saimnieciskās darbības 160 eiro apmērā par hektāru katru gadu.
Vai sargā loģiskā veidā, jautā meža īpašnieks
Ko par mikroliegumu izveidi saka mežu īpašnieki, portāls "Delfi" uzzināja sarunā ar Valdi Kalnu. Viņš ir viens no deviņiem zemju īpašniekiem Kuldīgas novadā, kuri 20. februārī saņēma priekšlikumu viņu mežā veidot mikroliegumu mazajam ērglim pēc tam, kad teritorijā atklāta putna ligzda. Īpašniekam tas būtiski ierobežo viņu saimniecisko darbību – nevar veikt mežu atjaunošanas darbus, novācot koksnes ražu un vietā stādot jaunu mežu, ko Kalns bija plānojis darīt.
Tiesa, raksta tapšanas laikā Kalns saņēma Valsts meža dienesta lēmumu, ka mikroliegumu nedibinās, taču LDF patur tiesības šo lēmumu pārsūdzēt.
Kalns norāda, ka bez īpašumā esoša mikrolieguma meža īpašniekiem tāpat jāievēro dabas aizsardzības prasības, apsaimniekojot mežus – atstāt piecus lielākos kokus uz hektāru, lai putni var veidot ligzdas, kā arī atstāt sausus kokus, kur mitināties kukaiņiem un putni varētu baroties. Kokam satrūdot, veidojas dažādas sūnas un cita dabas daudzveidība.
"Meža īpašnieks visu laiku ziedo no saviem potenciālajiem ienākumiem dabas daudzveidībai, neko par to neprasot. Bet pienāk brīdis, kad pasaka – visas šīs prasības īstenībā nav nekas svarīgs, mums jāaizliedz saimnieciskā darbība," skaidro Kalns.
Arī kompensāciju, ko valsts piedāvā par mikrolieguma izveidi, meža īpašnieks sauc par neadekvātu atrautajam labumam. "Skaidrs, ka dabas daudzveidība ir vērtība un tā jāsargā, bet vai sargāšana notiek loģiskā veidā. Šobrīd ir vesels sugu saraksts Ministru Kabineta noteikumos, kas automātiski paredz, ka var noteikt mikroliegumus – kaut 4000, bet pētījumu par sugu apdraudētību rāda pretējo vai šo pētījumu nav vispār nav," skaidro Kalns.
Viņaprāt, arī kompensāciju sistēma nav taisnīga – netiek samaksāta īpašuma vērtība, kā tas ir, piemēram, Dānijā, kur par summu un aprobežojumu veidu vienojas, bet gan tiek kompensēts tikai meža ikgadējais pieaugums mikroliegumā un netiek kompensētas mikrolieguma buferzonā esošās teritorijas. "Valsts man piedāvā 160 eiro gadā par hektāru. Mana meža vērtība, kuru plānoja iekļaut mikroliegumā, patlaban ir aptuveni 21 tūkstotis eiro," cenas salīdzina Kalns.
Viņš norāda, ka kompensācijas arī netiek izmaksātas automātiski – katru gadu ir jāraksta iesniegums, jāpierāda, ka kompensācijas pienāktos.
Gatavojas vērsties tiesā
Latvijā nevienai sugai dabas aizsardzības sistēmā nav pateikts, kādi ir to aizsardzības maksimālie sliekšņi – ir jānosaka konkrēts skaits mikroliegumu, nevis jādibina neskaitāmi, kamēr sanāks, ka vienai sugai vien jāaizsargā 10% no visiem Latvijas teritorijā esošajiem mežiem, skaidro Kalns.
"Manuprāt, mazā ērgļa gadījumā vajadzēja būt kādam moratorijam – pateikt, ka pagaidām mikroliegumus nedibinām, bet saskaitām, vai tiešām suga ir apdraudēta," norāda Kalns.
Par šo argumentu LDF pārstāvis Ķuze saka: ar mikroliegumiem sargājamās sugas vairākumā gadījumu ir iekļautas Eiropas Savienības Putnu direktīvas pirmajā pielikumā, kā arī īpaši aizsargājamo putnu sugu sarakstā. "Tas nozīmē, ka tās mums ir jāsargā. Sugu un biotopu aizsardzības likums pasaka to, ka šo sugu ligzdošanas atradnes postīt nedrīkst," saka Ķuze. Jāatceras, ka Latvijas mazo ērgļu populāciju nevar skatīt atrauti no notiekošā kaimiņvalstīs. Lietuvā populācijas samazinājums ir par 26 procentiem. Arī Latvijā ilgstoši bijušas sliktas ligzdošanas sekmes, norāda ornitologi.
Mežu īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks norāda – ja ir mežu teritoriju aprobežojumi, ir jābūt tiem atbilstošām kompensācijām. "Jautājums ir par aprobežojumu samērīgumu un vai nevar saimniekot savādāk, piemēram, ziemas laikā, kad putns šeit nav. Varbūt tajā brīdī mežā var veikt ciršanu vai grāvju tīrīšanu, kas patlaban nav ļauts," skaidro Muižnieks. Viņš norāda, ka ērglis barojas uz lauksaimniecības zemes un mežā ir viņa ligzda, tāpēc šādi ierobežojumi nav samērīgi.
Meža īpašnieki kompensāciju apmēru sauc par nesamērīgu un gatavojas vērsties tiesā, lai pieprasītu samērīgāku kompensāciju apjomu.
VARAM atrodoties "pastāvīgā diskusijā"
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (A/P) portālam "Delfi" norāda – šāds kompensāciju apmērs ir jau vairāk nekā desmit gadus. "Būtiski, ka šī kompensācija ir mūžīga – ja meža īpašnieks šodien izcirstu mežu, viņš gūtu vienreizējus ienākumus, un pēc tam negūtu ienākumus turpmākos 70 gadus, kamēr valsts maksā kompensāciju katru gadu," skaidro Pūce.
Viņš norāda, ka ministrija ir atvērta tam, lai šo kompensāciju sistēmu pilnveidotu: "Diskusijām vieta ir, bet tā nebūs viegla diskusija. Vides aizsardzības organizācijas ir vienos uzskatos, bet meža īpašnieki ir citos un valdības nepatīkamā loma ir būt pa vidu".
VARAM Dabas aizsardzības departamenta direktore Daiga Vilkaste attiecībā uz iespējamām pārmaiņām regulējumā saka: "Par kompensāciju samērīgumu mums norāda jau gadiem un atrodamies pastāvīgā diskusijā ar meža īpašniekiem un lauksaimniekiem – mēs saprotam pie kā strādāt un ko uzlabot". Sākumā esot jāpabeidz darbs pie biotopu kartēšanas procesa, kas noslēgsies 2020. gadā, un, ja tā rezultātā kaut kas mainīsies, tad varētu domāt par likumiskā regulējuma izmaiņām.
LDF pārstāvis Ķuze uzskata, ka valdībai jāpiedāvā citi kompensācijas modeļi, no kuriem viens varētu būt koksnes tirgus vērtības kompensēšana pilnā apmērā, kā pirms krīzes. Toreiz īpašniekam aprobežotajā teritorijā aprēķināja koksnes apmēru, pēc tam pēc pēdējo trīs gadu vidējām tirgus cenām viņam pilnībā kompensēja koksnes vērtību. Tāpat varētu piedāvāt kompensēt īpašuma tirgus vērtības kritumu, kā Zviedrijā, kur aprēķina īpašuma tirgus vērtību pirms un pēc aprobežojuma uzlikšanas un tad kompensē starpību, kā arī nosedz vēl 25 procentus pa virsu. Šādus variantus piedāvājis LDF diskusijās.
"Viens cilvēks iecerējis mežu nocirst kailcirtē, bija rēķinājies ar vienreizēju ienākumu, un tā vietā viņam tiek piedāvāta ikgadēja kompensācija. Varbūt mežsaimnieciskās rotācijas periodā tā ir pat izdevīgāka, nekā nocērtot visus kokus uzreiz, bet neviens negrib gaidīt tos 50 vai vairāk gadus," situāciju modelē Ķuze.
Viņaprāt, ir pilnīgi skaidrs, ka kompensācijas sistēmai ir jātiek pilnveidotai, "citādi ilgtermiņā tādas sugas kā mazais ērglis, kurām lielākā daļa no ligzdām atrodas privātos mežos, mēs vienkārši nevarēsim aizsargāt".
Īpašnieki pretdarbojas – pat nocērt ligzdas koku
Ķuze norāda, ka patlaban LDF atrodas trīs tiesvedībās ar VMD par mikroliegumu neveidošanu. Taču ir arī gadījumi, kad mikroliegumu neveidošana tiek pieņemta – situācijas var skaidrot gan ar apkārtnes īpatnībām, piemēram, apkaimes ilgtspējību, gan ar meža īpašnieku sociāli ekonomiskiem apsvērumiem: "Tai pašā laikā VMD ir jābūt saprotamākai sistēmai, kā tiek vērtēti sociāli ekonomiskie apsvērumi. Ja lielīpašnieks apstrīd vienu vai divus hektārus mikrolieguma – tas nav samērīgi," norāda Ķuze.
Viņš uzsver, ka ligzdas tiek meklētas pēc nejaušības principa. Dati liecina, ka pirmajā mazo ērgļu pētniecības gadā no aptuveni 110 atrastajām ligzdām, 10% bija saimnieciskās darbības ietekmētas.
"Mums bija ligzdas, kurām bija cirsts blakus ligzdošanas sezonas laikā, mums bija viena ligzda, kuru pēc atrašanas nocirta. Vienu ligzdu nocirta pēc mikrolieguma ierosināšanas. Bija virkne gadījumu, kad bija piecirsts pie pašas ligzdas. Vienā gadījumā ligzdošanas sezonas laikā viss apkārt ligzdai bija nocirsts, palicis viens koks, pretēji noteikumiem, ka jāatstāj koku grupa," stāsta Ķuze. "Tas norāda uz to, ka mežu īpašniekiem šis jautājums vienkārši nerūp".
Vienlaikus gan esot pozitīvi piemēri, kur īpašnieki izturas pret dabas sargāšanu ļoti rūpīgi un pozitīvi attiecas pret mikroliegumu dibināšanu.
Ķuze norāda – nākotnē mazajam ērglim tiks veidots arvien vairāk mikroliegumu. Jau tagad notiek Eiropas Savienības projekts, kurā tiek apzinātas mazo ērgļu ligzdas Latvijā – tagad iesniegti papildus 200 pieteikumi, un plāno iesniegt vēl 300 pieteikumus mikroliegumu veidošanai jaunatrastajām mazo ērgļu ligzdām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
