Tiem, kuru psihiskās kaites ir saasinājušās tiktāl, ka jāārstējas slimnīcā, var paveikties, ja stāvoklis ļauj sagaidīt savu kārtu rindā uz kādu no progresīvākajiem stacionāriem vai arī ja izdodas tikt kādā no labākajām “Tvaika ielas” nodaļām, liecina psihiatriskajās slimnīcās pabijušo cilvēku teiktais. Taču līdzās stāstiem par profesionāliem un iejūtīgiem ārstiem, noderīgām procedūrām un atbalstošu vidi virknējas arī citas pieredzes, kurās ieskanas pavisam citas notis – neiecietīgs personāls, agresīvi palātas biedri, ārstēšana tikai ar medikamentiem, krasa kļūdīšanās ar uzstādītajām diagnozēm. Šajās situācijās cilvēkiem ar jau tāpat trauslu psihisku stāvokli slimnīca kļuvusi nevis par dziedējošu, bet gan par traumatisku pieredzi.
“Delfi” turpina aizvadītajā nedēļā sākto rakstu sēriju “Dārgā psihe” par psihiskās veselības aprūpes kvalitāti un pieejamību Latvijā.
Straujā šizofrēnijas diagnoze
Pirms pašnāvības mēģinājuma nekas Annai neesot liecinājis, ka viņas dēlam ir kādas psihiskas problēmas, tāpēc pirmā un vienīgā saruna ar nodaļas ārsti neilgi pēc puiša nonākšanas slimnīcā viņu nolikusi “uz pauzes”. “Jau pirmajā dienā pēc dažu minūšu sarunas viņa paziņoja, ka puikam ir šizofrēnija un ka viņam dos zāles pret to,” atceras Anna. Tā kā šāda diagnoze iepriekš jau bijusi uzstādīta draudzenes dēlam un Anna par to bija gana daudz lasījusi, prāts atteicies to nekritiski pieņemt. Kolīdz dēls ticis laukā no slimnīcas, meklējusi iespēju tikt pie vēl kāda speciālista viedokļa.
Tas nemaz neesot bijis tik vienkārši, jo psihiatru, kuri strādā ar pusaudžiem, nemaz neesot tik daudz, un tie paši esot apkrauti ar darbiem. Tā kā gadījums bija akūts, laika gaidīt garās rindās nebija, un beigu beigās, tikai izmantojot Annas dzīvesbiedra dienesta stāvokli, izdevās tikt pie viena no pazīstamākajiem jauniešu psihiatriem valstī.
Pa to laiku dēls jau bija paguvis Annai atzīties, ka problēmas viņam sākušās pēc tam, kad kopā ar skolas biedriem “niekojušies” ar marihuānu. Puisis “zālīti” panesis smagi, pēc tās pīpēšanas mocījies ar halucinācijām un to radītu paniku – uz sienām rādījušās acis, kas viņu vajājušas. Lai izbeigtu šo stāvokli, puisis izdzēris visas zāles, kas bija pieejamas mājas aptieciņā.
Speciālists, kurš ar Annas dēlu strādājis pēc iznākšanas no slimnīcas, šizofrēnijas diagnozi nav apstiprinājis. Piemeklējis puisim zāles pret depresiju un trauksmi, un tagad jau jaunietis ar problēmām ticis galā – esot gluži normāls un veselīgs puisis, arī zāles vairs nav jālieto.
