Vai tiešām tēta dzīvību nevarēja glābt? Tas ir jautājums, uz ko viņa meita Marta joprojām nav radusi atbildi. Kad tuvinieki sākuši apzināties situācijas nopietnību, drudžaini meklējuši iespējas Ģirtam palīdzēt, bet, tā kā viņam sēras bija atņēmušas vēlmi dzīvot un no ārstēšanās slimnīcā vīrietis kategoriski atteicies, profesionālu palīdzību tā arī neesot izdevies rast. Tieši tas arī Martai atstājis mieles – ja tētis būtu kļuvis agresīvs, fiziski apdraudējis sevi vai citus, tad viņu varētu piespiedu kārtā ievietot slimnīcā un izglābt. Bet tas, ka tētis pārstājis par sevi rūpēties tiktāl, ka tas jau bija dzīvībai bīstami, nav bijis gana vērā ņemams arguments, lai panāktu viņa piespiedu ārstēšanu.
Ar šo stāstu portāls “Delfi” sāk rakstu sēriju “Dārgā psihe”, kurā turpmāko nedēļu laikā portāla žurnālisti pievērsīsies dažādiem psihiskās veselības aprūpes kvalitātes un pieejamības jautājumiem.
Neapzinājās depresijas spēku
Līdz sievas nāvei Ģirts būtiskas krīzes neesot piedzīvojis. “Viņam bija dzīvesprieks, hobiji, viss,” stāsta Marta. Pandēmijas laikā gan zaudējis automehāniķa darbu, taču arodslimības dēļ ienākumi bijuši pietiekami, lai nenonāktu finansiālās sprukās. Arī pieaugušie bērni bijuši gatavi vajadzības gadījumā tēti pabalstīt.
