Valdībai un Saeimai tika pārmesta gan pašreizējā veselības aizsardzības politika, kas medicīnas pakalpojumu cenu paaugstināšanās dēļ tika nosaukta par genocīdu pret Latvijas iedzīvotājiem, gan arī nepārdomātā privatizācijas politika, kuras rezultātā visu valsts iedzīvotāju radītie materiālie labumi nonākuši šaura personu loka īpašumā, gan iedzīvotāju sadalīšana pilsoņos un nepilsoņos, gan arī virkne citu nejēdzību, "kuru rezultātā valsts novesta līdz kliņķim".
Ne mazāk kritikas tika arī vietējās pašvaldības vadītājiem, kas, runājot par pilsētas un tās iedzīvotāju labā paveiktajiem darbiem, pēc protestētāju domām, noslēpuši vairākas "pikantas" nianses, kādā veidā tas ticis darīts. Pilsētas izzagšana tika pārmesta gandrīz visiem neatkarības laiku Daugavpils mēriem.
Oratoru aizrautīgo runu uzkarsētie protesta akcijas dalībnieki, nesagaidot pasākuma otro daļu, pārgāja pie tā sportiskās daļas, savdabīga Saeimas ēkas attēla un Daugavpils domes deputātu šaržus nomētāšanas ar veciem zābakiem un to appikošanas.
Lai arī sākotnēji bija plānots, ka vecie zābaki lidos pa Saeimas ēkas attēlu, bet pikas - pa Daugavpils domes deputātu šaržiem, beigās deputātu "reitingu" pasākuma organizatoriem nācās noteikt pēc to šaržu virzienā raidīto nonēsāto apavu skaita.
Pēc pasākuma protesta akcijas rīkotāji savāca vecos zābakus un, pievienojot tiem paketi ar minimālajām sociāli ekonomiskajām prasībām, devās nosūtīt tos Saeimai.
Galvenās protesta akcijas dalībnieku prasības ir: samazināt pievienotās vērtības nodokļa likmi pirmās nepieciešamības precēm, proti, maizei, gaļas un piena izstrādājumiem, zālēm un komunālajiem maksājumiem, nepieļaut budžeta līdzekļu ekonomiju uz veselības aizsardzības rēķina un nepaaugstināt cenu par medicīnas pakalpojumiem, vērst lielāku uzmanību izglītības un zinātnes attīstībai jomās, kas Latvijai vitāli svarīgas, kā arī nodrošināt iedzīvotāju aizsardzību. Protesta akcijas dalībnieki arī aicināja nepieļaut nepārdomātu štatu samazināšanu kārtības sargu struktūrās noziedzības pieauguma laikā.