Pirmā apspriežamā tēma bija uzņēmējdarbība un jaunu darbavietu radīšana. Dažu partiju programmās ir minēts, ka jāpaplašina sabiedrisko darbu apjoms. Leonīds Salcevičs (LPP/LC) norādīja, ka viņš ievēlēšanas gadījumā paveiks visu, kas paredzēts programmā. Dainis Dzērvītis (Tautas partija) atzīmēja, ka Jēkabpilī īpaši nesokas ar uzņēmējdarbības parku, tāpat daudz kas esot atkarīgs arī no pilsētas vadības attieksmes: lai nevis gaidītu zvanu no iespējamajiem investoriem, bet gan pilsētas vadība zvana pati. Attīstāmās nozares, pēc D. Dzērvīša domām, būtu tirdzniecība, kokapstrāde un celtniecība, bet nozares, ar kurām Jēkabpilī pēdējā laikā neveicas, esot: ražošana, apkalpojošā sfēra, ēdināšanas un izklaides joma, arī tūrisms. Savukārt Jānis Raščevskis (Latvijas Zemnieku savienība) domā, ka, lai panāktu lielāku uzņēmējdarbības aktivitāti, esot jāmaina tās atbalsts: ja labi gribot, pašvaldības spējot arī ietekmēt likumdošanas akcentus. Pēc viņa domām, mūsu novadu lauksaimnieku saražotajam trūkst apstrādājošās rūpniecības uzņēmumu pilsētā. Aigars Nitišs (Latvijas Zaļā partija) norādīja, ka ir jāreklamē telpas un teritorijas, kas ir piemērotas uzņēmēju aktivitātēm, un jāreklamē pilsēta kā uzņēmējiem draudzīga. Viktors Vilkaušs («Sabiedrība citai politikai») piedāvāja izstrādāt uzņēmējdarbības veicināšanas programmu. Esot arī daudz uzņēmēju, kas var pateikt, kā tas labāk darāms. A. Nitišam piekrita Aivars Kraps («Jaunais laiks»). Viņaprāt, kļūda esot bijusi ļaut «Latgran» būvēt kokskaidu granulu rūpnīcu aiz pilsētas robežām: tā zaudētas darbavietas un nodokļi. Jurijs Zamarajevs («PCTVL») minēja dažus citātus no savas partijas priekšvēlēšanu programmas. Jānis Bērziņš (apvienība «Tēvzemei un brīvībai»/ LNNK) pauda uzskatu, ka Jēkabpils slimnīca vairs netiekot apskatīta kā reģionālā, un tas esot slikti.
Pievēršoties sociālo jautājumu lokam, īpaši tika uzsvērts, ka jau aprīlī bija iztērēti 42% no pilsētas sociālā budžeta. Domē vēl nezina, ko tālāk iesākt, bet partijas sola palielināt sociālo budžetu.
A. Nitišs uzskata, ka vispirms pašvaldībai ir jāatsakās no tā sauktajiem labas gribas pabalstiem — tiem, kas nav noteikti ar likumu. ES fondu apguvei nepieciešamā līdzfinansējuma un sociālo izdevumu sadaļa neesot aizskarama, bet pārējās acīmredzot esot gaidāms samazinājums. Arī L. Salcevičs piekrita, ka būšot jāpārskata «treknajos gados uzaudzētās» sociālās programmas. Garantētā minimālā ienākuma un mājokļa pabalsta nodrošināšanā valsts varētu nākt talkā. — Mēs obligāti samazināsim algas un varbūt pāriesim uz četru dienu darba nedēļu, tas nozīmēs 20% ekonomiju algu fondā, bet cilvēkus bez maizes un bez mājokļa mēs nevaram atstāt, — teica pilsētas domes priekšsēdētājs. D. Dzērvītis ierosināja meklēt ekonomijas iespējas sociālo pabalstu sadales un administrēšanas lauciņā. A. Kraps solīja izskaust nelietderīgos tēriņus. Esot arī jāoptimizē Sociālā departamenta darbs, jo tā administratīvās izmaksas esot par lietu. J. Raščevskis solīja dažus sociālos pabalstus aizstāt ar sociālā dzīvokļa piešķiršanu vai mājas aprūpi.
Runājot par medicīnas jomu, tika iezīmēts tas, ka Krustpilī iecerētais doktorāts ir pārvērties par acu ārsta privātpraksi, kas pats par sevi nav slikti, tomēr tas nav pietiekami, bet slimnīca hroniski netiek galā ar problēmām, jo iedzīvotāju sūdzības nerimst, un arī jaunus speciālistus nav izdevies piesaistīt. No nākamā gada Jēkabpils centrālā slimnīca būs Jēkabpils pašvaldības īpašums. J. Bērziņš atzina, ka nepietiekot ar dzīvokļa piešķiršanu jaunajiem speciālistiem, ar viņu piesaistīšanu slimnīcai esot jāstrādā jau no 12. klases, maksājot stipendiju, un tad varētu prasīt, lai pēc studijām šis ārsts zināmu laiku nostrādā pašvaldības slimnīcā. A. Nitišs atgādināja, ka tas būs risinājums laika periodam pēc 10 gadiem, bet ko iesākt līdz tam? Viņš piedāvāja pašvaldības budžetā rast papildu līdzekļus algu fondam. — Tur trūkst speciālistu, bet, kā dzirdams, tur esot grūti tikt strādāt, — teica A. Nitišs. J. Bērziņš piezīmēja, ka no malas jau esot labāk redzams, acīmredzami nevēlēdamies izteikties par saviem kolēģiem.
Īpaši tika apspriesta tēma par slimnīcas darbu, kad no traumpunkta ar lauztu kāju neskaitāmas reizes jānokļūst pie traumatologa poliklīnikā vai uz rentgenu un atpakaļ uzlikt ģipsi. J. Raščevskis nevarēja paskaidrot, kāpēc visas šīs problēmas nav noregulētas laikā, kamēr slimnīca bija rajona padomes īpašumā. Arī L. Salcevičs nespēja sniegt atbildi, lai gan šajā laikā 51 balss rajona padomē piederēja pilsētas pārstāvim — viņam.
Jaunajiem ārstiem tomēr esot jāpiemaksā, bet vecajiem — jāmaina domāšana, jo jaunie, atnākot darbā, saņemot plikas četras sienas, kamēr vecajiem dakteriem jau iedzīve ir. Bez tam esot arī jāuzlabo mikroklimats slimnīcā. Tam piekrita arī J. Raščevskis, piebilzdams, ka jāuzlabo arī darba apstākļi slimnīcā. Viņam tika jautāts, kāpēc rajona padome viņa vadībā to nedarīja līdz šim? Atbilde bija, ka tam vajadzīgi miljoni. D. Dzērvītis turpināja, ka jaunie par algu vien nestrādājot. — Vai mums ir labas mājas, kur iedot šo dzīvokli? Vai ir kur atpūsties? Ar ko Jēkabpils ir atpazīstama valstī? Tāpēc jau šurp arī nenāk uzņēmēji un speciālisti, — viņš kritizēja.
Kultūras un izglītības sadaļā interesanta diskusija izvērtās par skolu optimizāciju pilsētā, kā arī dažu partiju ieteikumu materiāli atbalstīt pedagogus. Neviens gan neatzinās, kam pieder šāds solījums. D. Dzērvītis norādīja, ka tā esot kļūda, ka tagad Jēkabpils bērniem jābrauc mācīties uz Krustpili. Esot iespēja attīstīt pamatskolu, taču to attīstīt Krustpilī neesot lietderīgi. Tā jāpārceļ uz Valsts ģimnāzijas kompleksu, uzbūvējot blakus ģimnāzijai sākumskolu. L. Salcevičs attaisnojās, ka tas, kā ir tagad, tobrīd bijis vienīgais normālais risinājums. J. Bērziņš, kurš nāk no Krustpils, atzīmēja, ka varbūt kādreiz būšot šāda iespēja sākumskolu uzcelt, bet tad būšot jābrauc Krustpils bērniem. J. Raščevskis uzskata, ka drīzāk jābūvē jauna skola, nekā jāpārceļ ģimnāzija uz Jēkabpils pamatskolas telpām, kā iepriekš izteikusies Tautas partija. Tad pamatskola Krustpilī varētu palikt.
Runājot par kultūras krīzes laika koncepciju un kam dot priekšroku: vienai dārgai operas izrādei vai trim citiem koncertiem, kā arī par to, kā vispār tagad uzturēt bibliotēkas un kultūras namus, L. Salcevičs bija spiests atzīt, ka gribētos saglabāt visas kultūras iestādes, bet diezin vai tas izdosies. Opera gan esot dārga, bet ļoti pieprasīta Jēkabpilī, tāpēc par to izšķīrušies. A. Nitišs ierosināja, ka krīzes laikos, kad būvēt iespējams uz pusi lētāk, varbūt būtu lietderīgi plānot pamatīgāku saliņas rekonstrukciju. J. Zamarajevs mudināja atbalstīt nevalstiskās organizācijas, par kuru plānoto pasākumu atbalstu esot jālemj pēc to vērienīguma, savukārt pilsētas svētkus varot rīkot tikai pašu spēkiem. A. Kraps pievienojās, ka partija atbalsta pilsētas svētku rīkošanu tikai ar vietējo mākslinieku piedalīšanos. D. Dzērvītis ierosināja saliņu nodot konkursā privātam apsaimniekotājam. Tā saucamās opozīcijas deputāti arī mudināja rīkot Jāņu svinības kā tas ierasts — par brīvu, bet, ja vēlas tērēt Ls 3000, tad tas jātērē vietējiem māksliniekiem.
Diskusijas daļā par komunālajiem maksājumiem un apkures tarifu tika atgādināts, ka vairākas partijas sola to samazināt, lai gan zināms, ka pašvaldība tarifus nepieņem, to dara neatkarīgs regulators. V. Vilkaušs minēja, ka aktīvāk jāievieš jaunas tehnoloģijas ar koģenerācijas principu, tad arī tarifs būs mazāks. J. Zamarajevs mudināja remontēt un atjaunot siltumtrases, bet viņam atgādināja, ka siltumuzņēmumam un domei jau tā ir kredīti, par kādu naudu to darīt? Viņš minēja, ka kredītus varētu ņemt namu apsaimniekotājs vai namu kooperatīvi. A. Nitišs skaidroja, ka Jēkabpils specifika ir siltuma zudumi garajās trasēs, taču arī tarifam vajadzētu būt zemākam. J. Bērziņš vaicāja pēc paskaidrojuma, kāpēc Krustpilī divkārt atšķiras siltuma izmaksas Madonas un Palejas ielas katlumājā, ja kurina ar vienādu kurināmo? A. Nitišs skaidroja, ka tas tādēļ, ka Madonas ielas katlumājā, kur kurina SIA «Brēķu studenti», neesot pārvades izmaksu un tātad arī zudumu, bet Palejas ielas katlumājā, kur kurina SIA «Jēkabpils siltums», esot garākas trases. D. Dzērvītis norādīja, ka kurināmā izmaksas krītas, tāpēc jāsamazinās arī tarifam. Tāpat pašvaldības uzņēmumam esot jāpārskata administratīvās izmaksas. L. Salcevičs solīja, ka esot programma par vietējā kurināmā īpatsvara palielināšanu, tāpēc tarifs būšot mazāks par 10 — 15%.
Pašvaldības dzīvokļu politiku Jēkabpilī, kā zināms, raksturo Pašvaldību ministrijas uzdevums mainīt samaksas noteikumus, taču tas nav pildīts, ir arī problēmas ar Namu pārvaldes privatizāciju un sūdzības par namu apsaimniekošanu. J. Raščevskis uzreiz solījās samazināt Namu pārvaldes priekšnieka algu un pārskatīt, ko tad šis uzņēmums tiešām izdara. Kādu laiku, kamēr vēl nav masveidā nodibinātas namu apsaimniekošanas sabiedrības, pārvaldei esot jāpaliek pašvaldības īpašumā, bet, kad būs atlicis apsaimniekot tikai nedaudz māju, to varētu paveikt arī kāda privāta struktūra. L. Salcevičs atgādināja, ka izteicis sev publisku «fui!», ka nav spējis kontrolēt Namu pārvaldes šefa algu. — Alga ir manis noteikta visiem uzņēmumiem, kur ir pašvaldības kapitāldaļas. Tagad esmu lūdzis Ždanoka kungam rakstisku paskaidrojumu, kāpēc viņam ir divreiz lielāka alga nekā pārējiem. Jāatzīst, ka ar namu apsaimniekošanu mums nav veicies. Nepaveicās arī ar J. Petrovu, kam bija jāpalīdz šajā ziņā. Ja man būs iespēja, es turpmāk pats aktīvi piedalīšos šajā lietā, — skaidroja pilsētas pašvaldības vadītājs. Viņam tika vaicāts, kas traucēja to darīt līdz šim, jau 12 gadus? — Atzīstu, ka šajā jautājumā mans darbs nebija pietiekams. Ko vēl jūs gribat? — iekarsa L. Salcevičs. D. Dzērvītis atgādināja, ka daudzos namos, kur iedzīvotāji vēlas dibināt apsaimniekošanas sabiedrības, no Namu pārvaldes ir vērojama pretdarbība. Arī J. Bērziņš norādīja, ka uzņēmuma privatizācija līdz šim virzīta par labu tieši V. Ždanokam. A. Nitišs minēja, ka, iztiesājot nemaksātājus, tiem tiekot ļauts palikt turpat, tāpēc nemaksāšana vēršoties plašumā un nemaksātāji esot bieds apsaimniekotāju sabiedrību veidošanā.
Runājot par lielākiem un mazākiem pilsētas infrastruktūras objektiem, L. Salcevičs atzina, ka pašvaldība ir parādā privātmāju īpašniekiem, ka varbūt arī to rajonos būtu vērts izveidot kādu rotaļu vai sporta laukumu. Esot jāturpina arī asfaltēt ielas privātmāju rajonos. D. Dzērvītis norādīja, ka īpaši uz to cerēt tuvākajos gados nevajadzētu, ja tas nav darīts labajos gados. A. Nitišs mudināja padomāt par sporta laukumu izveidošanu daudzstāvu namu mikrorajonos. Asfalts tagad esot par 50% lētāks, tāpēc varot domāt arī par asfaltēšanu. J. Raščevskis atgādināja, ka māju piebraucamie ceļi ir ļoti bēdīgā stāvoklī.
Pārejot pie lielajiem objektiem, L. Salcevičs atgādināja, ka patlaban prioritātes ir tilta pagarinājums un ielu uzlabošana. A. Nitišs uzsvēra, ka jārada tāda vide, lai jaunieši gribētu pilsētā atgriezties. — Vajadzēja tikai Ls 600, lai uzliktu Kena parkā šūpoles, un tagad tur vienmēr ir cilvēku pilns, — atgādināja viņš. D. Dzērvītis kritizēja domes vadību, kas pārāk ilgu laiku aizvadījusi sapņos par jaunu tiltu, tāpēc tagad, kamēr citi jau būvē, mums vēl neesot pat projekta. Kā prioritātes viņš minēja arī Radžu ūdenskrātuves sakārtošanu, pamatskolas būvniecību un hokeja halles projektu, kas esot jābūvē pašvaldībai, jo privātajiem bankas kredītu nedošot. J. Bērziņš teica, ka prioritātei beidzot esot jābūt arī Rīgas ielai, kur šogad iebūvēs kanalizācijas vadu, noasfaltēs un nākamgad —notekūdeņu sistēmu. — Vai tad mēs esam tik bagāti, ka varam asfaltēt un rakt, un tad atkal asfaltēt? — viņš brīnījās.
L. Salcevičam tika jautāts, vai nav vērts atteikties, piemēram, no daiļdārznieka, vides speciālista un nevalstisko organizāciju eksperta štata vietas? Viņš iekarsa un paceltā tonī norādīja: —Daiļdārznieks ir devis pienesumu šai pilsētai. Es uzskatu, ka mums viss ir jāattīsta —neļausim mēs pilsētai mēslos un nezālēs ieaugt! Paši atrotīsim piedurknes un iesim vākt, ja pietrūks naudas!
A. Nitišs smaidot atgādināja, ka šovasar būtu jāmēģina zāles nopļaušana saorganizēt kaut cik normāli. J. Bērziņš ieteica katram kokapstrādātājam uzņemties atbildību par vienu pilsētas parku vai skvēru un izvietot tajā kādas šūpoles. A. Nitišs atgādināja, ka uzņēmēji ziemā šādi sarūpējuši arī dēļus slidotavas bortiem. J. Raščevskis pat ieteica pēc iedzīvotāju iniciatīvas tikt pie lētiem apzaļumošanas projektiem.
Jautājumu daļā atkal domes vadībai tika vaicāts par algām un štata vietām domē. L. Salcevičs atklāja, ka viņam ar deputātu balsojumu noteikts atalgojums deviņu valsts noteikto minimālo algu apmērā, kā arī papildus divas minimālās algas. Viņa vietnieks saņemot 95% no priekšsēdētājam noteiktās algas, bet izpilddirektors — algu 90% apmērā. Diskusija ar pārējiem izvērtās visai asa un domes priekšsēdētājs atteicās kādu atlaist, jo uzskata, ka bezdarbnieku armiju šādi varot savairot ātri. Viņš arī nevarēja precīzi pateikt, cik ir strādājošo domē kopā ar tās iestādēm un uzņēmumiem. Domē patlaban strādājot 104 darbinieki.
J. Raščevskim bija jāatbild uz jautājumu, vai viņam, nesen konstatēto grāmatvedības pārkāpumu dēļ kauns balotēties Saukā, ka jānāk uz Jēkabpili? Viņš atteica, ka kauns neesot, viņš ar to neesot nekādā veidā saistīts. Viesītes novadā viņš nebalotējoties tādēļ, ka nekad šo novadu neesot atbalstījis.
Sekoja jautājums, vai diskusijā klātesošie balotētos arī gadījumā, ja deputātam par saviem lēmumiem būtu jāatbild ar visu savu mantu un īpašumu? L. Salcevičs atzina, ka tas ir provokatīvs jautājums, taču izteica minējumu, ka, iespējams, jā, jo politika esot interesanta. Lielākais vairums piekrita. A. Nitišs atzīmēja, ka viņš arī ikdienā domājot, par ko ceļ roku, tāpēc viņam tas nesagādātu grūtības. Arī D. Dzērvītis teica, ka kā privātuzņēmējs viņš ik dienu zināmā mērā riskē ar savas ģimenes labklājību. J. Raščevskis atgādināja, ka reiz jau tika mēģināts šādā veidā vairot pašvaldību līmeņa politiķu atbildību, bet viņi pret to iebilduši, pieprasot tādu pašu atbildību noteikt arī augstākajam likumdevējam.
- Man ir ģimene, darbs un dzīvoklis, bet es gribētu māju. Vai man tā būs, ja ievēlēs L. Salceviču? Viņa partija taču sola visiem darbu, ģimeni un māju. Šis jautājums zālē izraisīja smieklus, bet L. Salcevičs teica, ka viņš gan plānojot tikai radīt apstākļus, lai katrs var uzbūvēt sev māju.
A. Nitišam nācās atbildēt uz jautājumiem par viņa biznesa atbildīgumu un tā saistību ar pilsētas pašvaldību. Viņš skaidroja, ka šķeldu viņa uzņēmums pārdodot pašvaldības uzņēmumam par Ls 6,50, kamēr tirgus cena esot Ls 7,50. Viņš neatbildēja uz jautājumu, vai viņa uzņēmumos strādājošajam saņemt minimālo algu tas ir normāli? A. Nitišs sacīja, ka siltummezglu ierīkošana mājās, kam siltumu piegādā „Ošukalns”, neesot ietekmējusi maksu par siltumu. Viesītē uzņēmums neesot atlaidis visus 100 strādājošos, kādi 10 palikuši. Šis solis bijis nepieciešams tāpēc, ka tur apturēta ražošana. Krīze kokapstrādē esot sākusies gadu ātrāk, tāpēc daļa ražošanas no Viesītes pārcelta uz Ukrainu un Jēkabpili. Arī no Jēkabpils ražotnes uzņēmums atlaidis ap 20 strādājošo. Taču tagad situācija kļūstot labāka un pašlaik plānojot pieņemt darbā papildu cilvēkus.
L. Salcevičam nācās atbildēt uz nepatīkamo jautājumu, vai viņu apmierina situācija, ka viņa sarakstā kā otrais numurs ir Vladimirs Ždanoks? – Nē, neapmierina, bet visi jau zina, ka partijā saplūda divi politiskie spēki „Latvijas ceļš” un „Latvijas Pirmā partija”. „Latvijas ceļa” pārstāvji sarakstā ir tikai trīs, - tā negribīgi atzina pilsētas galva. Viņam arī tika jautāts, kāpēc tomēr nebūvēs jauno tiltu, ja jau tagad darbdienu pēcpusdienās no Krustpils puses uz tilta nevar tikt? Tāpat taču to naudu notrallināšot! L. Salcevičs solīja, ka tā tikšot ieguldīta objektos. Kad lemts par jauno tiltu, ekonomiskā situācija bijusi pilnīgi cita. Lai gan tagad tā būve neizmaksātu vairāk par 10 miljoniem, tomēr nu tas paliekot uz nākotni. J. Raščevskis piekrita, ka lietderīgāk tagad naudu tērēt dažādiem citiem objektiem, bet krīze nebūšot mūžīgi: paiešot pāris gadu, un, kad ekonomika sākšot atkopties, tad pie šīs idejas vajagot atgriezties. D. Dzērvītis minēja skaitļus, kas it kā pierāda, ka tilts izmaksātu pārāk dārgi un pārāk mazu daļu maksātu valsts. – Otrs tilts ir vajadzīgs, bet ne jau tikai Jēkabpilij tas ir vajadzīgs. Tas ir vajadzīgs visai valstij, - viņš teica.
J. Zamarajevam nācās atbildēt uz jautājumu, kas tas par korumpēto nacionālistisko režīmu, no kura Latvijā cietušajiem viņa partija sola palīdzēt? Uz šo jautājumu atbildē sekoja klusums, lai gan šāda frāze ir ierakstīta J. Zamarajeva saraksta priekšvēlēšanu programmā, un tad zālē atskanēja aplausi. Jāpiebilst, ka diskusijā partiju velēšanu sarakstus pārstāvēja pirmie numuri, bet PCTVL bija atsūtījusi savu otro numuru. J. Zamarajevs arī skaidroja zālei, ka Krievijas vēstnieks Jēkabpili apmeklējis pēc viņa partijas saraksta pirmā numura Nataļjas Čehovas uzaicinājuma. Te palīgā piesteidzās L. Salcevičs un informēja, ka ar vēstnieku ticis runāts „to” pieminekli demontēt un kritušos pārapbedīt Varoņu kapos, it kā arī panākta šāda vienošanās. J. Zamarajevs nevarēja arī atbildēt, kāpēc partijas programma paredz neprivatizēt Namu pārvaldi, bet partijas vēlēšanu sarakstā ir Mihails Aleksejevs, kurš ir pieteicies uz Namu pārvaldes privatizāciju. Viņš tikai atteica, ka tas jāvaicājot pašam Aleksejevam.
Uz jautājumu, vai slimnīcas vadība nav pārāk iesēdējuies, L. Salcevičs atteica, ka ne tikai tā, bet „ mums ir nopietnas personības slimnīcā, kas neļauj viņam strādāt”. Arī J. Raščevskis ieminējās, ka viss nav tik vienkārši, un diezin vai nākamais no jauna ieceltais vadītājs spēs ko mainīt.
Ar katru nākamo jautājumu L. Salceviča nostāja kļuva arvien pielaidīgāka. Viņam tika jautāts, kas atļāva pilsētas centrā pie namu pārvaldes ēkas izveidot kokmateriālu kalti? Viņš ieminējās, ka to varbūt vajadzētu pārvietot, jo jautātājs bija minējis, ka naktīs, kad tā strādā, nevarot gulēt. Taču pilsētas galva arī piebilda, ka materiāli, ko tur žāvē, esot nepieciešami māju apsaimniekošanā.
Nobeigumā visi diskusijas dalībnieki pauda novēlējumus. Pārsvarā tie bija aicinājumi nākt balsot; izdarīt izvēli un nepaļauties, ka to kāda vietā izdarīs kāds cits; vērtēt deputātus pēc padarītā, nevis pēc solījumiem; ievēlēt tos, kas to ir pelnījuši; nākamajā sasaukumā visiem deputātiem vienoti strādāt pilsētas labā, bet nespēlēt pozīcijas un opozīcijas spēlītes; veidot pilsētu tādu, kādu esam pelnījuši, un tā, lai katrs varētu ar lepnumu teikt, ka viņš ir no Jēkabpils.