Pēc traģiskā atgadījuma Šampēterī, kad suņu uzbrukumā bojā gājusi kāda 70 gadus veca sieviete, "Dr. Beinerta" diennakts veterinārā klīnika, kura Rīgā atbild par klaiņojošo četrkājaiņu izķeršanu, daudz biežāk saņem izsaukumus uz vietām, kur klīst nikni suņi. Realitātē izrādoties, ka šie izķeramie suņi nav agresīvi un patiesi nikni dzīvnieki sastopami reti.
Suņu agresivitāte – cilvēku rīcības sekas
Kamēr gaidām izsaukumu pēc kāda klīstoša suņuka, klīnikas administratore Ilona, stāsta: iepriekšējā dienā ķērāji devušies pēc suņa, ko izsaucēji raksturoja kā agresīvu. Suns pēc noķeršanas nogādāts klīnikā, jo tur dzīvnieki pārlaiž nakti, ja patversme jau darbu beigusi. Nākamajā rītā, apskatot, kā suns pavadījis nakti, dzīvnieciņš mīļi glaudies cilvēkam klāt, neizrādot nemazāko agresijas pazīmi.
Kamēr žurnālisti dežūrē klīnikā, tiek atvests arī kāds sabijušos suņuks, kuru, iespējams, pametis saimnieks. Ķērājiem par dzīvnieku pastāstījuši kaimiņi, kuri bažījušies par suni, jo jau nedēļu neesot manījuši tā saimnieku. Suns nerūc, nemēģina izrauties no pavadas, vien kautri kā vidusskolniece slēpjas no cilvēku acīm.
Kaujas ierocim līdzīga pistole, kāts ar cilpu galā – tie ir rīki, kas ir suņu ķērāju rīcībā. Kā stāsta topošais vetārsts Lauris, kuram ir suņu ķērāju atļauja, un kuru kolēģi smejoties sauc par labāko suņu gūstītāju, trankvilizatoru izmanto reti, pērn tas pielietots kādas reizes piecas vien. Galvenais darba rīks ir cilpa. Ar cilpu, kas piestiprināta gara kāta galā, noķer suņuku, tādējādi liedzot lopiņam pretoties un sakost cilvēku. Lauris stāsta, ka suņa vēlme iekost ne vienmēr saistīta ar dzīvnieka agresivitāti, tam par iemeslu ir arī bailes no cilvēka vai savainojums. "Ja suns ir agresīvs, tad, protams, lai nomierinātu, mēs izmantojam medikamentus," stāsta suņu ķērājs, skaidrojot, ka zāles ieliek kādā gardumā, piemēram, gaļā un suns, to apēdot, iemieg.
Trankvilizatora pistoli drīkst izmantot vien slēgtās telpās, kur nevar piekļūt ar cilpu, uz ielas ar to šaut nav brīv, skaidro speciālisti. Šādu paņēmienu parasti cenšas izmantot vien policijas klātbūtnē. Pēc šāviena suns iemieg apmēram 15 minūšu laikā.
Suņu bari mazdārziņos – 'vasarnieku' vieglprātības upuri
Ir gadījumi, kad ķērājiem brauciens uz izsaukumu ir "sausā". Ilona stāsta, ka mēdz būt situācijas, kad iedzīvotāji bezsaimnieku suņus mēģina slēpt, bažoties, ka dzīvnieki tiks iemidzināti. "Cilvēkiem ir jāsaprot, ka mēs neesam tie ļaunie, kas nobendē suņus. Tieši otrādāk! Mēs šādiem dzīvnieciņiem dodam iespēju, glābjam viņus, lai viņi netiek savainoti, sabraukti, sakosti. Mēs viņus nogādājam patversmē un, ja neatrodas viņu saimnieki, cenšamies atrast jaunas mājas," skaidro Ilona. Ķērājiem nav tiesību iet, piemēram, šķūnīti, kur kāds suns ir iespundēts, glābjot to no izķērājiem.
Atgriežoties pie sarunas par suņu agresivitāti. Suņinieki stāsta, ka nereti cilvēki paši duksi izprovocē uz zobu rādīšanu. "Ja viņiem mēģina kaut ko darīt, tad suņi var brukt virsū, bet tā dzīvnieki parasti neaiztiek cilvēkus," klaiņotājus raksturo Lauris. Suņi, kas klīst pa ielām, nereti ir cietuši no cilvēka pārestībām, viņi baidās no divkājainajiem. "Šis ir vienīgais gadījums [Šampētera notikums], kad esmu dzirdējis, ka uzbrūk cilvēkiem," min Lauris. "Protams, ja suņus "ņem ciet", tad viņi aizstāvas, viņiem nekas cits neatliek," skaidro ķērājs.
Jāatgādina, ka pēc traģiskā atgadījuma Šampēterī policija izplatīja paziņojumu, kurā, balstoties uz kāda aculiecinieka teiktā, ziņoja – vaininieki bijuši klaiņojoši suņi. Tiesa gan, apkārtnē mītošie, kā arī vietējās suņu patversmes darbinieki medijiem apgalvoja, ka tur klīstoši astaiņi nav redzēti, un notikušajā drīzāk varētu būt iesaistīti pamukuši saimnieku suņi.
Jautāts, ko darīt, ja gadās savā ceļā satikt klīstošu suni, Lauris ir lakonisks, sakot: "Neko nevajag darīt." Satiekot savā ceļā astes luncinātāju, nevajag tam pievērst uzmanību, dzīt prom vai pašam mukt, jāturpina iet savs ceļš un suns darīs to pašu. "Ja viņš tevi neaiztiek, tad arī tu nemēģini viņu aiztikt," iesaka Lauris. Zinātājs atgādina, ka dzīvnieks ir un paliek dzīvnieks un nevar zināt, kas "viņam ir galvā", tāpat arī suns nezina, kas prātā cilvēkam.
Runas, kas pēc traģiskā atgadījuma dzirdētas pilsētā, par suņu baru speciālisti skaidro vienkāršāk. Nereti to veido viena kucīte, kurai pakaļ tek četri "brunču mednieki" un šādam "baram" cilvēki neinteresē, viņiem cits prātā. Arī vieta, kur šie dzīvnieki uzturas, parasti ir viena un tā pati. Reti ir gadījumi, kad suns no viena pilsētas gala nokļūst otrā, parasti viņi "tusējas" vienā apkaimē.
Ilona stāsta, ka bēdīgākā situācija ir tā saucamajos mazdārziņu rajonos, kur bieži redzami suņi. Tur cilvēki, lai pasargātu savu teritoriju no zagļiem, pavasarī iegādājas kucēnu, dzīvo ar to mājiņā. "Visas problēmas sākas ar ziemas iestāšanos," saka Ilona, jo suns pa vasaru ir izaudzis un pilsētas dzīvoklī tam vietas nav. Dzīvnieks paliek dārziņos, pārtikas meklējumos sāk klīst apkārt, arī bailēs no svešiem cilvēkiem var kādam uzrūkt. Taču jau nākamajā pavasarī cilvēki tur atgriežas un atkal ņem jaunu kucēnu, kura liktenis ir tāds pats – pamestība rudenī. Šī problēma ar mazdārziņiem ir katru gadu, norāda sieviete.
Rudais veiksminieks
Dienā, kad pie suņu ķērājiem viesojas portāls "Delfi", speciālisti jau ir devušies vienā izbraukumā uz Kundziņsalu, kur garāžu teritorijā mitinās bezsaimnieku suņi. No turienes viņi atgriežas ar vienu astes luncinātāju. Bet klīnikā stāstam uzrodas pēkšņs pagrieziens. Izrādās - dzīvnieku jau ilgstoši nolūkojis kāds kungs, kurš mēģinājis to pieradināt un vest mājup, taču līdz šim nesekmīgi. Uzzinot, ka ķērāji atbraukuši pēc bezsaimnieka suņiem, šis cilvēks uzzinājis, kur suns nogādāts, atsteidzas uz klīniku un izsaka vēlmi suni beidzot adoptēt.
Apmēram pusotru gadu vecais suns rudā krāsā atvests uz klīniku miegains. Suņuks saņēmis miega zāļu devu, lai jaunie saimnieki to varētu mierīgi aizvest mājās. Vetārsti aplūkojuši suni, konstatējot, ka dzīvnieks vesels. Viņu sapotē, ievada čipu un vēl miegaino laimesbērnu aiznes uz mašīnu.
Noteikumi nosaka - pēc suņa noķeršanas to 14 dienas tur patversmē, gaidot, kad tam pakaļ atnāks saimnieki, un tikai tad nodod adoptēšanai. Tāpēc trešdien rudais suns dodas uz savām pagaidu mājām, taču, kā spriež klīnikas darbinieki, vīrieša ģimene, kurā jau ir bezšķirnes dzīvnieki, sunim kļūs par mājām, jo citu saimnieku sunim visticamāk nav. "Delfi" bijuši liecinieki pirmajam gadījumam, kad tikko noķertu lopiņu kāds uzreiz vēlas adoptēt, priecājas klīnikas darbinieki.
Kundziņsala arī viena no vietām, kur bieži dodas ķērāji. Trešdien viens astes luncinātājs aizmucis, pārlecot pāri žogam. Viņu ķērāji noķers kādu citu dienu.
Pērn suņu ķērāji devušies 598 izsaukumos, taču daži bijuši "tukšā" un suņi, par kuriem ziņots, nav atrasti. Pērn, piemēram, noķerti arī 24 suņuki, kuriem miruši saimnieki, kā arī klīnikā nogādāti 43 cietuši suņi.
Savukārt Rīgas domes statistika liecina, ka 2011. gadā pilsētas dzīvnieku patversmē izvietoti 763 klaiņojošie suņi, jo mēdz būt gadījumi, kad dzīvnieks patversmē nonāk kādas personas vai nevalstiskās organizācijas atgādāts. Tikai klaiņojošo suņu ķeršanai pērn izlietoti 19 207 latu. Šogad šim mērķim - klaiņojošo dzīvnieku populācijas kontroles programmai - pilsētas budžetā atvēlēti 133 670 latu.
Gadījumā, ja cilvēkam gadās redzēt klīstošu suni, jārīkojas sekojoši: laikā no pulksten 9 līdz pulksten 18 jāzvana Līču patversmei uz numuru 25473333, taču laikā no pulksten 18 līdz pulksten 9 no rīta par klaiņotāju jāziņo policijai vai glābējiem. Tālāk dienesti informē ķērājus, kas dodas astoņus meklēt.
Kā uzsver ar dzīvniekiem saistītie – jo ātrāk cilvēki sāks atbildīgi pieiet jautājumam par suņa iegādi, jo ātrāk uz ielām būs mazāk klaiņotāju. Rīgas dome arī gatavo vēstuli valdībai ar lūgumu samazināt termiņu, līdz kuram jāveic visu suņu obligātā reģistrācija un elektroniskā uzskaite jeb "čipēšana". Patlaban plānots, ka visi suņi ar mikroshēmām jeb "čipiem" ir apzīmējami līdz 2016. gada 1. jūlijam. Rīgas dome aicinās samazināt šo termiņu līdz 2013. gada 1. janvārim. Vērtē iespēju atjaunot arī vienoto bezmaksas tālruni 8000505 jeb dzīvnieku "sos".