"Delfi" ar aptuveni 40 gadus veco Covid-19 pacientu Juri tiekas Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Toksikoloģijas un sepses klīnikas intensīvās terapijas nodaļā, kur pat ar visu šeit obligāto pārģērbšanos speciālā aizsargtērpā viņa tuvinieki nevarētu viņu apmeklēt. Slimnīcā viņš ir kopš augusta beigām, slimības gaita ir bijusi smaga. Viņš ir arī viens no retajiem pacientiem, kas šajā nodaļā spēj runāt. Daudziem jācīnās par savu elpu, kamēr viņiem veic plaušu ventilāciju.
Juris runā braši, pēc elpas nav jācīnās, un mūsu aptuveni desmit minūšu ilgajā tikšanās laikā viņš arī neaizelšas, lai arī joprojām elpo caur augstas plūsmas skābekļa masku. Juris sarunā vēlāk atzīs, ka viņam ir paveicies, pavisam drīz viņš varēs pamest intensīvo terapiju. Tad turpināsies ārstēšanās parastajā nodaļā.
Juris, gluži kā visi pārējie pacienti šajā nodaļā, nav vakcinējies pret Covid-19, proti, nav saņēmis ne pirmo vakcīnas devu, ne abas, tomēr no jautājumiem par vakcināciju viņš neizvairās. "Jā, jā, droši [jautājiet]. Obligāti! Ja man tagad prasa, tad es pats pirmais aizskrietu pirmajā dienā [saņemt Covid-19 vakcīnu]," – tā Juris.
Juris laikus nesapotējās, jo sadzīvisku iemeslu dēļ vakcinēšanos visu laiku atlika: "Es domāju tā – ah, tūlīt būs rudens. Es domāju, ka aiziešu novakcinēšos, un viss būs. Bet, redziet, tas mēnesis tomēr ir nospēlējis lielu lomu". Tagad, kā pats saka, "vilciens jau ir nedaudz aizbraucis". Tiesa, Juris nebūt nav vienīgais Covid-19 pacients, kurš, nonācis smagā stāvoklī, aizdomājas par vakcīnas nozīmi. Ir arī pacienti, kuri ārstus lūguši tos vakcinēt jau slimības gultā, taču brīdī, kad vīruss ķermeni pārņēmis, tas cīņā nelīdz. Vakcinēties varēs vēlāk.
