Divi Latvijas pilsoņi Andrejs un Marats (vārdi ir mainīti, īstie ir redakcijas rīcībā), Minskā kārtojot darba darīšanas, attapās pašā notikumu epicentrā tieši tobrīd, kad valstī pieņēmās spēkā protesta akcijas pret Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu rezultātiem. Pēc viņu teiktā, abi tikuši aizturēti uz ielas, piekauti, trīs dienas pavadījuši pārpildītā cietumā un tikai ar Latvijas vēstniecības atbalstu spējuši atgriezties mājās. Andrejs un Marats sazinājās ar "Delfi"redakciju, lai "Eiropai atklātu zvērības, kas notiek Minskas ielās".
"Mēs vēlamies uzsvērt, ka pirms visa notikušā mēs bijām pilnīgi apolitiski. Iepriekš pat nepiedalījāmies vēlēšanās Latvijā. Mums nav arī nekādas saistības ar Baltkrieviju. Nebijām ne par Lukašenko, ne pret. No malas skatoties, mums šķita, ka viņš ir diezgan labs prezidents, kurš ir spējis saglabāt ražošanu un stabilitāti valstī," – stāsta Marats un Andrejs.
"Karš sākās tieši zem mūsu balkona"
Latvieši teic, ka Minskā ieradušies 31. jūlijā – gribējuši lētāk iegādāties termopiekabi (Latvijā tādas maksā 3000 eiro, Minskā pārdevējs solījis par 1500 dolāriem). Bijis plānots aiztransportēt piekabi līdz Latvijas robežai un pēc tam to pārvest uz Lielbritāniju, kur Andrejs un Marats nodarbojas ar alus tirdzniecību pasākumos. Minsku planojuši pamest 7. augustā – tātad, pirms vēlēšanām, bet piekabes īpašnieks negaidīti "uzskrūvējis" cenu. Andrejs un Marats sākuši meklēt lētāku piedāvājumu un iestrēguši Minskā uz nedēļas nogali.
"Sākumā mēs īrējām dzīvokli Neatkarības prospektā. Saprotot, ka Minskā nāksies aizkavēties ilgāk, atradām lētāku mitekli Uzvarētāju prospektā un 6. augustā pārcēlāmies uz turieni. Noskatītajai piekabei bija nepieciešams neliels remonts. "Tika solīts darbus pabeigt līdz 8. augustam, bet mūs "uzmeta", – atklāj Marats, "mums nebija ne mazākās nojausmas, kur notiks mītiņi, mēs pat nespējām iedomāties, ka pēc vēlēšanām sāksies kas tamlīdzīgs, bet jau 9. augusta vakarā burtiski zem mūsu logiem sāka pulcēties melni furgoni t.s autozaki.
Vakariņojot uz balkona, vakarā pēc vēlēšanām kļuvām par lieciniekiem īstai karadarbībai, kas izvērsās vien divdesmit līdz trīsdesmit metrus no mums. Gaismas un trokšņa granātas eksplodēja burtiski pāris metru attālumā."
Andrejs un Marats teic, ka uzreiz pieņēmuši lēmumu neiejaukties: "Tā nav ne mūsu valsts, ne mūsu darīšana!" Tomēr visu notiekošo viņi filmējuši ar viedtālruni.
"Tieši zem mūsu balkona strādāja preses pārstāvji. Viņi uzjautāja, vai mums ir internets. Nevienam tā nebija – ne mājas, ne mobilā," - atceras Andrejs un Marats. "Vienīgais, kā mēs iesaistījāmies – laidām no balkona lejā ar krāna ūdeni piepildītas ūdens pudeles, lai no asaru gāzes iedarbības cietušie cilvēki varētu izskalot acis. Tā teikt, sniedzām humāno palīdzību. "
Tā kā internets nedarbojās, aviobiļetes samainīt nebija iespējams, tādēļ 10. augusta rītā latvieši devās uz lidostu, uz divām dienām pārcēla lidojumu un pagarināja īres maksu par dzīvokli.
