Foto: AFP/Scanpix
"Es [strādāju] kā valsts tulks. Ir situācijas, kur sarunas laikā redzu, es nevaru to pieļaut. Bija situācija, kad robežsargs prasa vīrietim: "Mēs zinām, ka Jūsu sievai ir nauda paslēpta. Ja tu neteiksi, es iešu viņu izģērbšu un pārmeklēšu". Viņš prasa, kāpēc es netulkoju? Es teicu, ka es nevaru tulkot, jo nevaru pateikt, ka tu kā vīrietis iesi izģērbt viņa sievu un pārbaudīt. Viņš saka, es domāju – "mēs pārbaudīsim". Es saku: "Nē, tu teici "es pārbaudīšu"," par paša pieredzēto intervijā pēc Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) pasūtījuma šā gada rudenī īstenotā pētījumā saka kāds brīvprātīgais.

Šis, un vēl daudzi citi skarbi un atklāti stāsti, ar kuriem pētījumā dalījušies intervētie, sniedz ieskatu tajā, kā Latviju un tās iestāžu, kā arī brīvprātīgo darbu uzņem personas, kas meklē patvērumu, kā arī pretendē uz bēgļa vai alternatīvās personas statusu.

Pētījums "Patvēruma meklētāju uzņemšanā iesaistīto speciālistu un brīvprātīgo pieredze darbā ar patvēruma meklētājiem un garīgās veselības problēmu risināšanā" šā gada oktobrī un novembrī tika veikts Latvijā, lai noskaidrotu problēmas, kādas rodas patvēruma meklētājiem un tiem, kas ar viņiem strādā, kā arī apzinātu pašreizējo situāciju Latvijas veselības, tostarp, bēgļu un palīdzošo personu garīgās veselības, aprūpē un atrastu šo problēmu risinājumus.

Pētniekiem intervijas sniedza 32 cilvēki. Visas intervijas ir anonimizētas. Kopējais interviju garums ir vairāk nekā 26 stundas. Kā norāda pētījuma autori - Aivita Putniņa, Signe Mežinska, Kristians Zalāns un Artūrs Pokšāns, patvēruma meklētāji, bēgļi un personas ar alternatīvo statusu ir grupas, kam izcelsmes valstī, migrācijas procesā un patvēruma meklēšanas procesā piedzīvotās traumatiskās pieredzes un stresa dēļ ir paaugstināts garīgās veselības problēmu risks.

Pētnieki akcentē, ka savlaicīga šo problēmu atpazīšana, atbilstoša veselības aprūpe un atbalsts problēmu pārvarēšanā var būtiski uzlabot šo personu dzīves kvalitāti, pieredzi jaunajā mītnes zemē un integrācijas procesu. Savukārt speciālistiem un brīvprātīgajiem, kas Latvijā strādā ar šīm mērķa grupām, ir nepieciešams atbalsts un zināšanas par to, kā rīkoties, sastopoties ar klientu garīgās veselības problēmām ikdienas darbā.

Pētījuma ziņojumā, kas publicēts Latvijas Universitātes mājas lapā internetā, teikts, ka šis pētījums skata garīgo veselību nevis kā vienu šauru veselības jomu, kas ietekmē darbu ar patvēruma meklētājiem, bēgļiem un personām ar alternatīvo statusu, bet analizē uzņemšanas procedūru un tās īstenošanu, balstoties saiknē, ka tādas jomas kā atbalsta pakalpojumu organizācija, integrācija vietējā sabiedrībā, izglītības un veselības aprūpes pakalpojumu nodrošinājums, reproduktīvo tiesību īstenošana ietekmē šo cilvēku garīgo veselību.

Pētījuma autori norāda - kopumā, lai arī valsts nodrošina pamata prasības patvēruma meklēšanas procesā, interviju materiāls rāda, ka tās vairāk vērstas uz pašu procedūru, ne patvēruma meklētāju vajadzībām, un atbalsts patvēruma meklēšanas posmā ir atkarīgs no individuālu speciālistu attieksmes pret darbu un klientiem.

Portāls "Delfi" piedāvā ieskatu šajā pētījumā.

Foto: F64

Pētījuma ziņojumā teikts, ka patvēruma meklēšanas sākotnējā posmā cilvēkiem ir ierobežota iespēja meklēt juridisko palīdzību. Pētījuma laikā šā gada rudenī visos ar bēgļiem saistītajos projektos bija pārrāvums un juridiskā palīdzība netika sniegta. Apelācijas posmā ir pieejama Valsts Juridiskās administrācijas jurista palīdzība, bet tā nav attiecināma uz sākotnējo patvēruma pieprasīšanas posmu, norāda pētījuma autori. Līdz ar to patvēruma meklētājiem trūkst atbalsta personas, kas nebūtu tieši saistīta ar statusa izskatīšanas iznākumu.

Kāds brīvprātīgais stāsta, ka "[ir situācija] ka cilvēkiem ir psiholoģiskas problēmas un cilvēka liktenis neskaidrs. Pagājušā gadā bija puisis no Irākas. (..) Kamēr sēdēja Daugavpilī, viņam paskaidroja, tev ir pirkstu nospiedumi paņemti, ja kur iesi, tevi atvedīs atpakaļ. Veselu gadu sēdēja un nervozēja, un gāja uz latviešu valodas kursiem. Beigās nedabūja statusu. Tas ir ļoti grūti. Ne katram, kas tur ir, var teikt kaut ko. Vārdi var uzspridzināt. Kad cilvēks visu laiku domā, domā. Man arī tā ir - domāju, bērns iebļaujas, un es jau psihoju. Tāpēc, ka smadzenes aizņemtas. Ja cilvēki nezina, kas būs nākotnē, tas ir ļoti smagi."

Pētījuma autori norāda, ka patvēruma meklēšanas procedūra ir ilgstoša, un salīdzinoši ilgu laiku no tās patvēruma meklētāji, arī bērni, pavada aizturēšanas vietā, kas ir slēgta tipa iestāde. "Es domāju, ka ar visām tām dokumentu formalitātēm mēs bijām [gājām] viņiem līdz. Bet tai pašā laikā vēl bija uz nopratināšanām [jāiet]. Vēl vilkās kādas lietas, kas, es sapratu, viņiem bija ļoti uztraucošas. (..) Tā kā viņi gadu bija apcietinājumā noturēti Olainē, viņiem bija milzīga neuzticēšanās un bailes no tā, ka viņus varētu atkal apcietināt, gan arī tās reālās bailes, ka kādam ienāks prātā viņus tomēr sūtīt atpakaļ".

Pētījuma ziņojumā atzīmēts, ka bailes no aizturēšanas, kas rezultējas murgos vai mirkļa uzliesmojumos, no sava darba pieredzes ar klientiem minējis arī kāds nevalstiskās organizācijas pārstāvis. Pētījuma dalībnieki atzīst, ka fiziski aizturēšanas vide un apstākļi tiek uzlaboti, tomēr neziņa par nākotni un bailes no izraidīšanas smagi ietekmē ne tikai indivīda pašsajūtu, bet arī patvēruma meklētāju ikdienu kopumā.

Vairāki pētījuma dalībnieki, kas apmeklējuši gan aizturēšanas, gan izmitināšanas centrus, norāda uz smago atmosfēru tajos. Intervijās tiek aprakstītas situācijas, kur pieauguši vīrieši masveidā raud un nav skaidrs šādas uzvedības cēlonis. Šādas garastāvokļa maiņas, agresivitāte vai nomāktība, kurai nav izskaidrojuma, ietekmē arī speciālistu un īpaši brīvprātīgo garīgo veselību un darbu ar bēgļiem.

Speciālisti, kas dažādos laikos strādājuši ar patvēruma meklētājiem, min, ka pēc ilgstošas patvēruma procedūras klienti, galvenokārt vīrieši, sūdzas par galvassāpēm, miegainību un nomāktību.

Foto: DELFI

Bijušie patvēruma meklētāji pētījumā norādījuši uz sociālo tīklu zudumu kā nomācošu apstākli. Būtiska ir virtuāla komunikācija ar radiniekiem izcelsmes zemēs un emigrācijā. Pa šiem tīkliem plūst arī finanšu atbalsta līdzekļi, kas ir svarīgi patvēruma meklēšanas posmā, kad patvēruma meklētājiem tiek nodrošinātas tikai valsts definētās pamatvajadzības.

Kā norādījis kāds pētījuma dalībnieks ar patvēruma meklēšanas pieredzi, tuvinieku lokam bieži netiek stāstīts par negatīvo pieredzi, lai viņus neuztrauktu un nesagādātu viņiem veselības problēmas. Speciālisti intervijās sociālo tīklu faktoru nepiemin vispār, bet jaunāko viedtelefonu turēšanu īpašumā dažkārt skata ar aizdomām par patvēruma meklētāja patiesā stāvokļa slēpšanu.

Pētījuma autori norāda: lai arī izmitināšanas centrā patvēruma meklētājiem ir neierobežota pārvietošanās brīvība, iztrūkst dienas kārtības veidošanas iespējas pieaugušajiem - brīvā laika nodarbības, apmācības, darba iespējas. Apkārtējā vide ir nepazīstama, un valodas barjera traucē to apgūt. Kā savu pieredzi apraksta kāds patvēruma meklētājs pusaudzis: "Te [Muceniekos] visi runāja krieviski. Nebija tādas iespējas, ka te kāds runātu latviski. Es te biju gadu un vispār negāju uz skolu. Tas ir tā, ka visi runā svešā valodā, un tu neko nesaproti, nevienu vārdu. Man katru dienu bija galvassāpes, tas man tiešām bija grūti. Es pametu skolu un tad negāju uz skolu veselu gadu".

Kā norādīts pētījumā, vairāki tā dalībnieki un arī Latvijas Cilvēktiesību centra ziņojums "Piekļuve teritorijai un patvēruma procedūra Latvijā" norāda uz bada streikiem kā galēju protestu pret apstākļiem.

"Jūs teicāt bada streiki. Vai tie nesuši kādu rezultātu? Nekādu uzmanību. Viņi tiek ievietoti izolatoros. Viņi saka: Centrā ir medicīnas izolators un tā kā soda izolators arī. Badastreiku gadījumā viņi parasti tiek ievietoti medicīnas izolatorā, un, tā kā robežsardze saka, viņus novēro ārsts. Bet patiesībā nav nekādas speciālas vadlīnijas, iekšēji noteikumi, kā rīkoties šādos gadījumos. Šie cilvēki vienkārši tiek sodīti par šo. Jo viņi.. viņus vienkārši izolē, ievieto slēgtā telpā, papildus slēgtā telpā. Un, protams, nav nekāds psihologs, nekas. Kā robežsargi saka, viņus novēro ārsts, bet, ko tas nozīmē? Man ir dziļas šaubas, ka viņus tur īpaši novēro. Iedod varbūt kādas zāles. Bija gadījums, kad kādi 11 uzreiz streikoja, tad ievietoja arī soda izolatorā, jo medicīnas izolatorā nebija vietas," pētījuma autoriem atzinis kāds tā dalībnieks.

Tāpat pētījumā kā problēma minēta dažādu kultūru un tautību līdzāspastāvēšana.

Foto: DELFI

Pētījuma autori norāda, ka patvēruma meklētāji nesaņem sistemātisku veselības stāvokļa novērtējumu, tāpēc nav datu par viņu veselību. Visbiežāk slimības vēstures par izcelsmes valstī veikto veselības aprūpi nav pieejamas, nav arī ticamu datu par vakcināciju un saslimšanām. Vairākās intervijās kā esošās patvēruma meklētāju veselības aprūpes būtisks trūkums tika minēts tas, ka ierodoties Latvijā šīm personām netiek veikta padziļināta sākotnējā veselības pārbaude, kas ļautu noskaidrot cilvēka aktuālo veselības stāvokli, saslimšanas ar infekcijas slimībām, vakcinācijas vēsturi.

Vairākās intervijās tika norādīts, ka sākotnējās veselības apskates ietvaros būtu nepieciešams veikt izmeklējumus, lai noteiktu virkni infekcijas slimību, piemēram, HIV, C hepatītu un pēc iespējas ātrāk piedāvātu un uzsāktu nepieciešamo ārstēšanu.

Pētījuma autori atklāj, ka nereti arī sākotnējais patvēruma meklētāju veselības stāvoklis nav bijis labs, un arī migrācijas procesā pārdzīvotais stress un traumas veicina hronisku veselības problēmu manifestāciju.

Kā biežāk sastopamās veselības problēmas, kas rodas vai manifestējas vides maiņas un uztura dēļ, intervijās ir minēta anēmija (sievietēm), kuņģa čūla (vīriešiem), retāk tiek minēts D vitamīna deficīts. Kā būtiska veselības problēma patvēruma meklētāju vidū vairākās intervijās tika minēta tuberkuloze, kuru būtu nepieciešams pēc iespējas ātrāk diagnosticēt un atbilstoši ārstēt. Tāpat patvēruma meklētāju vidū ir bērni ar iedzimtām ģenētiskām saslimšanām, dažādu vecuma grupu vēža un C hepatīta slimnieki, kas cer saņemt ārstēšanu. Intervijās ir minētas arī atkarību problēmas, tai skaitā narkotiku atkarība.

Būtisks patvēruma meklētāju veselības aspekts ir reproduktīvā veselība, norāda pētījuma autori. Patvēruma meklētājiem var trūkt informācija par reproduktīvo veselību, seksuāli transmisīvām slimībām un kontracepciju, var nepietikt līdzekļu kontracepcijas un medikamentu iegādei. Pētnieki norāda, ka reproduktīvās veselības jautājumi ir būtiski arī infekciju gadījumos - patlaban patvēruma meklētājiem nav iespēju veikt testus uz būtiskajām seksuāli transmisīvām saslimšanām - HIV, C hepatītu un citām.

Par savu pieredzi intervijā stāstīja viens no brīvprātīgajiem, kuram ir patvēruma meklētāja pieredze: "Es, kad nonācu Eiropā, es pirmo reizi uzzināju, kas ir prezervatīvs. Tici man! Es neesmu tur [izcelsmes valstī] 20 gadus bijis, varbūt situācija mainījusies, jo es arī caur internetu lasu, ka [izcelsmes valsts] ir daudz dienestu, kas tagad cilvēkiem visu ko māca, kā var to visu izmantot, kad var, kad nevar. Varbūt cilvēki kaut ko zina. Piemēram, es šeit ne arvienu neesmu par to runājis".

Pētījumā norādīts, ka svarīgs reproduktīvās veselības aspekts ir grūtnieču aprūpe un dzemdību palīdzība, kura arī ir vāji nodrošināta. Viens no nevalstisko organizāciju pārstāvjiem intervijā stāstījis par problēmām dzemdību palīdzības pieejamībā sievietēm, kuras ir neregulārās migrantes: "Grūtniecēm nav palīdzības. Tuvojas dzemdības, viņai vajadzīgs ķeizargrieziens. Dzemdību nams nepieņems, jo viņai ir jāmaksā, viņai nepienākas tāda palīdzība kā Latvijas iedzīvotājiem".

Pētījumā norādīts, ka dzemdību palīdzība ietilpst primārajos veselības pakalpojumos, tādēļ tā ir pieejama patvēruma meklētājiem, bēgļiem un personām, kas ieguvušas alternatīvo statusu. Tomēr arī runājot par gadījumiem, kad sieviete ir saņēmusi juridisku statusu un saņem dzemdību palīdzību, pētījuma dalībnieki šaubījās par šīs palīdzības kvalitāti.

Par atšķirīgu attieksmi pret bēgļiem veselības aprūpē pētījumā runājuši visi NVO pārstāvji, kas bēgļus pavadījuši uz ārstniecības iestādēm, norāda tā autori.

Foto: LETA

Pētnieki norāda: interviju materiāls rāda, ka garīgā veselība nav fokuss tiem speciālistiem, kas strādā ar patvēruma meklētājiem. Garīgās veselības problēmas galvenokārt tiek identificētas ar smagām psihiskām saslimšanām, kamēr nomāktība, trauksme, agresivitāte, nejūtība - tiek skaidrotas ar sociāliem apstākļiem, un netiek uzskatītas par veselības problēmām. Intervijās tiek minēts, ka garīgās veselības problēmu gadījumos palīdzība stacionāros tiek sniegta tikai tad, ja klients apdraud paša vai citu cilvēku veselību un dzīvību.

Tāpat ierobežotu patvēruma meklētāju pieeju veselības aprūpes pakalpojumiem atzīst teju visi pētījuma dalībnieki.

Pētījuma ziņojumā teikts: no vienas puses, patvēruma meklētāju statuss neļauj šīm personām gūt papildus ienākumus, no otras puses, pabalsta apmērs neļauj segt veselības pakalpojuma izmaksas un pat transporta izmaksas līdz veselības aprūpes iestādēm. Ir bijušas situācijas, kad pakalpojumi ir apmaksāti no ES līdzfinansētiem projektiem vai ziedojumiem.

Viena no lielākajām problēmām patvēruma meklētāju veselības aprūpē ir nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu nepieejamība bērniem, par ko intervijā runāja viens no veselības aprūpes speciālistiem: "Šī gada pavasarī mēs saņēmām signālus no Mucenieku patvēruma meklētāju centra, no vairākām ģimenēm par to, ka bērniem nav pieejas nepieciešamajai veselības aprūpei. Un konkrēti viņiem sniedz tikai neatliekamo palīdzību vai primāro veselības aprūpi, kurā neietilpst zobārstniecība. Zobārstniecība ietilpst tikai akūtā un neatliekamā palīdzība, ja ir sastrutojums, ja zobs sāp, ja ir nepieciešama zobu ekstrakcija. Tas arī viss".

Pētnieki atzīst, ka ierobežota pieeja veselības aprūpes pakalpojumiem pati par sevi ir faktors, kas rada papildus spriedzi patvēruma meklētāju un speciālistu attiecībās.

Tāpat norādīts: pētījuma ietvaros veiktās intervijas liecina, ka veselības aprūpes joma rada konfliktus un nesaprašanos. Tā, piemēram, medicīnas personāls stāsta, ka nereti pat aizvedot klientu pie speciālista, kurš neapstiprina klienta sūdzību, viņiem tiek pārmesta savstarpēja aizmuguriska vienošanās par klienta sūdzību ignorēšanu.

Vairākās intervijās gan atzīts, ka arī Latvijas iedzīvotājiem ir problēmas veselības aprūpes pieejamībā, tādēļ nevar vainot tikai veselības aprūpes sistēmu par to, ka tā nerisinātu tieši patvēruma meklētāju problēmas.

Foto: DELFI

Kā norāda pētījuma autori, personām ar bēgļa un alternatīvo statusu veselības aprūpes pieejamību nosaka Ārstniecības likums. Šī likuma 17. pants nosaka, ka bēgļiem un personām, kurām piešķirts alternatīvais statuss, sniedz "no valsts pamatbudžeta un pakalpojumu saņēmēju līdzekļiem apmaksāto ārstniecības pakalpojumu apjomu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā".

Tomēr, kā rāda intervijas, problēmas rodas arī personām ar alternatīvo statusu un bēgļiem, mēģinot reģistrēties pie ģimenes ārsta.

Viens no nevalstisko organizāciju pārstāvjiem intervijā stāstījis par risinājumu trūkumu gadījumos, ja ģimenes ārsts atsaka reģistrāciju, piemēram, tādēļ, ka viņa praksē jau esot reģistrēts pārāk daudz pacientu: "Kā policija kratās vaļā no svešā, tā arī ārsti kratās vaļā. Piemēram, lai pie ģimenes ārsta piereģistrētu cilvēku, un viņš pasaka, ka viņš nereģistrēs, tad patiesībā nav nekādu instrumentu, un arī nevaram mēs runāt par diskrimināciju, tikai tāpēc, ka citādais. Jo principā jā, ģimenes ārsts tā drīkst darīt. Viņam tur ir pilns, ir 2000 pacienti un kāpēc jāņem 2001. un 2002.? Un viņam nav jāpaskaidro".

Personas, kas ir ieguvušas statusu, nonāk līdzvērtīgā situācijā ar Latvijas iedzīvotājiem, taču viņiem pietrūkst pamata zināšanu par veselības aprūpes sistēmu un traucē arī valodas barjera.

Pētījumā atzīts, ka Latvijā veselības aprūpes un citiem speciālistiem dažādu iemeslu dēļ ir grūtības atrast profesionālus un veselības aprūpes situācijai speciāli apmācītus tulkus. Atbildīgās valsts iestādes nav izveidojušas tulku sarakstus, kā arī Latvijā trūkst tulku, kas varētu tulkot no retām valodām.

"Sākumā es ļoti cītīgi meklēju tulku, oficiālu tulku. Viņi ir tikai Iekšlietu ministrijai. Bet, ja zvana uz Izglītības vai kādu citu ministriju, viņi nemāk pateikt. Tas bija ļoti sarežģīti. Nezinu, varbūt šodien tā situācija ir mainījusies, pirms trim, četriem gadiem es nevarēju atrast oficiālu tulku. Tikai tas, ka Iekšlietu ministrijai savi resursi," teikts kādā no intervijām.

Šādi kāds bijušais patvēruma meklētājs raksturo situāciju pirmo reizi sastopoties ar neatliekamo palīdzību un nonākot slimnīcā: "Zini, pats sākums, kad es biju te, bija grūti. Tagad jau... (..) Zini, [kas notiek] iekšā, kad redzam sievieti. Man jau, kad ieraugu sievieti, man jau mati tā [gaisā] stāv. No kauna. Vai psiholoģiski. Kad man ļoti stipri kuņģis sāpēja, mani aizveda uz slimnīcu Gaiļezerā. Naktī. Mani pielika pie sistēmas. Pamostos, guļu puspliks, atvaino. Atnāk divdesmit piecas-trīsdesmit jaunas meitenes un tikai viens vīrietis dakteris. Man paskaidroja, ka tie ir studenti no universitātes. Un viņi visi mani kaut kur aiztiek. Vai tur sāp, vai tur sāp, kā tur? Man jau bija... Es aizmirsu par savu slimību. Man bija ļoti kauns un es neko nevarēju pateikt".

Intervijas liecina, ka īpaša tabu zona gan vīriešiem, gan sievietēm ir reproduktīvā veselība un ģimenes plānošana.

Foto: DELFI

Pētījuma autori norāda, ka būtiska problēma ir informācijas pieejamība. Uz bēgļu vajadzībām vērstus pakalpojumus ir sarežģīti veidot posmā, kad tiek izskatīts patvēruma pieprasījums. Patieso vēlmju un vajadzību slēpšana šajā posmā var būt svarīga izdzīvošanas stratēģija. Tāpēc ir būtiski, ka klientiem ir pieejami neitrāli informatīvā atbalsta kanāli.

Kā atzīmē pētnieki, izvēles izdarīšanai bēgļiem ir jāpiedāvā plaša informācija saprotamā veidā un valodā, līdzsvarojot neformālos sociālajos tīklos saņemto informāciju. Informēšana attiecas uz visām dzīves jomām. Bieži nesaprašanās rodas elementāru jautājumu kārtošanā.

Kā atzinis kādas nevalstiskās organizācijas pārstāvis: "Viņi jau neēd [izsniegto pārtiku], viņi jau vienkārši saliek kaudzē, viņi nezina, kas tas ir. Nē, nu es domāju, tie, kas jau profesionāli strādā, tie jau nepiedāvā cūkgaļu vai rupjmaizi. Bet ir arī tāda attieksme: kas ir, es ēdu, tu nevari? Nu, nenotiks tā, tik vienkārši. Nevajag jau domāt, ka tas bēglis vai patvēruma meklētājs ir kaut kas unikāls. Iedomāsimies kādu citu latvieti. Tu viņam teiksi: ēd šito; viņš saka: es nekad mūžā neko tādu neesmu ēdis. Man atnestu kaut kādu kotleti - es neēdu gaļu. Ko man darīt? Katram savs, īpaši, ja tā ir reliģija vai svēta pārliecība, vai vienkārši nacionāla virtuve. Nevar gribēt, lai visi kļūst par latviešiem".

Līdzīgi vairāki pedagogi runājuši par pusaudžu skolas izvēli - skolēna līmeņa izvērtēšanā ir jāiekļauj arī skolēna pašvērtējums un vēlmes, nevis tikai jādiagnosticē zināšanu līmenis. Īpaša grupa, kā atzīmē pētnieki, nepilngadīgas personas ir īpaša grupa patvēruma meklētāju, bēgļu un personu ar alternatīvo statusu vidū. Daļa no pusaudžiem Latvijā nonāk bez vecāku pavadības, un darbs ar viņiem ir īpaši būtisks veiksmīgam integrācijas procesam.

Divās no intervijām no dažādiem skatu punktiem raksturots viens un tas pats gadījums, kad islāmticīgs pusaudzis ievietots audžuģimenē laukos, kur ne tikai ēdienā izmantota cūkgaļa, bet uz tā paša pavarda gatavots ēdiens cūkām.

Pusaudzis ir protestējis par dzīves apstākļiem, bet bērnu tiesību aizsardzības institūcijas to uzskatīja par necieņu pret viņu sniegto palīdzību.

Kā intervijā atzinis kāds pašvaldības iestādes darbinieks: "mums, kā pieņemts, audžuģimenes ir, kurās ievieto ar dažādām veselības problēmām bērnus. Un šim puisim nepatika, ka viņam jādzīvo vienā istabā ar garīgi slimun jaunekli. Un viņam bija daudzas citas prasības: jābūt ir atsevišķai telpai ģimenē, kur viņu ievietoja, tad viņam nepatika, ka sieviete, kas gatavo ēst visiem ģimenes locekļiem, gatavo ēst arī mājlopiem, jo tā bija lauku ģimene. Un viņš uzsvēra, ka vietā, kur viņš dzīvo [izcelsmes valstī], tā nenotiekot. Viņš teica, ka viņš tur nedzīvošot".

Savukārt skolas pārstāvis šo situāciju raksturoja pretēji, uzsverot, ka pusaudzis esot novājējis, uzturoties šajā audžuģimenē, un, pakalpojumu sniedzot, vajadzējis izvērtēt klienta vajadzības: "Viņš atbrauca pēc tam pie manis atpakaļ, pats un teica: ņemiet mani atpakaļ, es tur nevaru ne ēst, ne dzert. Saprotiet, viņš ir musulmanis, ēdiens bija tāds kā cūkgaļa, kā laukos. (..) Viņiem ir cita mentalitāte. Var jau būt, ka viņi pēc tam iemācās, bet viņi to ne visai grib. Viņi grib rīsus, dārzeņus vistu. (..) Šis puisis bija palicis ļoti tievs. (..)".

Pētījumā norādīts, ka, lai arī bērni un pusaudži ir elastīgākā grupa, kas ir atvērta integrācijai, tomēr būtu svarīgi nodrošināt uz bērnu vajadzībām un interesēm vērstu pakāpenisku iekļaušanu, respektējot viņu kultūras identitāti un saglabājot pašcieņu.

Pētījuma autori atzinuši: daudzu valsts un pašvaldību iestāžu speciālisti nav apmācīti starpkultūru komunikācijā un nespēj noskaidrot klienta vajadzības dažādu barjeru - kultūras, valodas vai arī iepriekšpieņemtu aizspriedumu dēļ.

Foto: Shutterstock

Pētījumā norādīts, ka dažādu jomu speciālisti autoriem pauduši: viņi pilnībā neuzticas savu klientu stāstītajam vai arī traumatiskā pieredze tiek stāstīta tikai tad, ja starp viņiem un klientu veidojas īpašas uzticēšanās attiecības. Tikai atsevišķos gadījumos, kad trauma ir fiziski redzama vai atklājas patvēruma pieprasīšanas procedūrā, tā tiek fiksēta.

Veselības aprūpes speciālists stāsta: "Es atcerējos, man bija viens pacients, kurš... atzinās, ka ir šausmīgi, šausmīgi spīdzināts ... viņš, nu, tāds ļoti labestīgi noskaņots. Es gan rekomendēju iet pie psihiatra un psihoterapeita, bet... (..) Nu pie tā apstājās. Arī bēgļiem, arī viņiem ir kaut kāda pretreakcija pret psihiatru un viņi nespēj pieņemt, ka viņiem ir jāiet ārstēties". Intervijās netika minēts neviens gadījums, kad šāda trauma tiktu ārstēta, atzīmē pētnieki.

To apstiprinājuši arī citi speciālisti, kas iedziļinājušies problēmā: "Vardarbības un spīdzināšanas upuriem mums, var teikt, ir plaisa šai jomā. Mums nav nekādas sistēmas, kā viņu identificēt, un neviens neņem vērā viņu vajadzības. Valsts iestādes nepievērsīs tam uzmanību. Tas tiek fiksēts tikai skatot patvēruma lietu, ja persona stāsta, kāpēc meklē patvērumu, un tad pievērsīs uzmanību, ja cilvēks rādīs kādus miesas bojājumus (..) Līdz šim aizturēšanas centrā un "Muceniekos" psihologu un sociālo darbinieku nav bijis. Cik atceros, projekta ietvaros varēja runāt ar psihologu, bet problēma bija neatbilstošās valodu zināšanas, tāpēc psihologa pakalpojumi tika izmantoti reti (..) var teikt, ka patvēruma meklētājiem nav nekāda psiholoģiska atbalsta un (..) ir slikts garīgās veselības stāvoklis. Īpaši tiem, kas atrodas Daugavpilī".

Tiek atzīts, ka biežāk kā traumatiska pieredze tiek aprakstīta pati patvēruma meklēšanas procedūra un patvēruma meklētāju aizturēšanas un patvēruma vietu vide, jo, kā norādīts dažās intervijās, patvēruma meklētāji tiek nepamatoti aizturēti līdz tālākai statusa piešķiršanai.

Pētījuma autori norāda, ka par šādu traumatisku pieredzi vienā no intervijām stāstījis kāds brīvprātīgais, kuram pašam ir patvēruma meklētāja pieredze Latvijā. Savu pieredzi Aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā viņš apraksta kā pārdzīvojumu, kas būtiski ietekmēja pašsajūtu, izraisot ilglaicīgu ietekmi uz fizisko un garīgo veselību: "Psiholoģiski slikti. Jūt, ka visur sāk sāpēt. Es tur dabūju kuņģa čūlu. Sēžu, nervozēju, nervozēju un nevaru paēst. Pat nevaru ēst, kā vajag. Dabūju kuņģa čūlu. Septiņus, astoņus gadus esmu nomocījis, visu laiku ārstēju kuņģi. Psiholoģiski grūti. (..) Tu nervozē un nevari citam pateikt par savu situāciju. Tas taču paliek iekšā. Sāk mati sirmot, ar kuņģi slikti, garastāvoklis slikts paliek.".

Kā izriet no pētījuma, arī tiem, kuri strādā ar patvēruma meklētājiem, problēmas rada informācijas trūkums par iespējām saņemt veselības aprūpi patvēruma meklētājiem, kā arī pakalpojumu pieejamības atkarība no ierobežotiem projektiem.Tas ietekmē arī brīvprātīgo iespējas palīdzēt patvēruma meklētājiem ar padomu par pakalpojumu pieejamību un nereti rada neuzticēšanos brīvprātīgajiem.

Kā norādīts pētījumā, problēmas saskatāmas arī darba apstākļos tiem, kas strādā ar patvēruma meklētājiem. Galvenās bažas rada saslimšana ar tuberkulozi, vienīgo infekcijas slimību, kas tiek klientiem diagnosticēta, ierodoties Latvijā.

Foto: Shutterstock

Kā norāda pētnieki, daļa no ieteikumiem, ko par ieviešamiem uzskata arī viņi, jau ir integrēti kā komentāri un ieteikumi jau izveidotajam "Rīcības plānam personu, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārvietošanai un uzņemšanai Latvijā" (2015). Pētnieku skatījumā, ir svarīgi nodrošināt patvēruma meklētāju, bēgļu un personu ar alternatīvo statusu mājokļa, nodarbinātības un vispārējās veselības aprūpes vajadzības, tādējādi samazinot garīgās veselības problēmu veidošanās riskus.

Tāpat pētījums rāda, ka traumatiska pieredze komunikācijā ar iestādēm un saņemot kādu pakalpojumu visbiežāk saistīta nevis ar patvēruma meklētāja vai statusu ieguvušas personas sociālajām prasmēm un garīgās veselības stāvokli, bet gan iestāžu darbinieku un pakalpojuma sniedzēju attieksmi pret bēgļiem kopumā, kuru veido gan bailes no bēgļiem, gan aizspriedumi, gan zināšanu un resursu trūkums, sniedzot pakalpojumu.

Līdz ar to sociālo mentoru būtiska darba daļa paredzama ne tikai bēgļu iekļaušanā, bet arī sniedzot atbalstu kvalitatīva pakalpojuma saņemšanā iestādēs, palīdzot iestāžu darbiniekiem pārvarēt komunikācijas barjeras un aizspriedumus, atzīmē pētnieki.

Pētnieki arī atzīst, ka ir nepieciešami vienoti standarti bērnu interešu aizstāvībā un atbalsts bēgļu ģimenēm ar bērniem, ja bērnu veselības un attīstības intereses ir apdraudētas.

Tāpat bērnu un pieaugušo izglītības programmām ir jābūt pielāgotām mērķgrupas vajadzībām. Latvijā ir laba pieredze ar izcelsmes valstī izglītību uzsākušiem bērniem, taču trūkst pozitīvas pieredzes ar bērniem un pieaugušajiem bez lasīšanas un rakstīšanas prasmēm. Šīs mērķgrupas izglītošanai speciālisti iesaka sākotnēji veidot atsevišķas grupas un tad integrēt skolēnus vienaudžu grupās. Tāpat šai grupai trūkst arī metodisko materiālu un skolotāju apmācības.

Pētnieki atzīmē, ka izglītības programmu saturs gan pieaugušajiem, gan it īpaši bērniem ir jāpielāgo situācijai, kad latviešu valodā izglītību apgūst cilvēki, kam latviešu valoda nav dzimtā un kuri valodu ir apguvuši salīdzinoši neilgu laiku. Patlaban latviešu valodas apgūšanai skolās ar bilingvālo apmācību programmu tiek piemērotas atšķirīgas prasības, taču atšķirīgu prasību nav bēgļu bērniem, kuri latviešu valodu salīdzinoši nesen un valodu apgūst programmās ar latviešu mācību valodu. Šiem skolēniem ir nepieciešams ilgāks laiks, lai kārtotu pārbaudījumus, un dažu pārbaudījumu valoda ir pārāk sarežģīta.

Tāpat ir nepieciešams atbalsts speciālistiem, kas strādā ar patvēruma meklētājiem un personām ar alternatīvo statusu, kā arī jāveido tulku reģistrs, apkopojot informāciju par Latvijā dzīvojošām personām ar specifisku valodu zināšanām, kā arī jāizveido ētikas vadlīnijas tulkiem, kas ir iesaistīti patvēruma meklētāju un bēgļu veselības aprūpes procesā.

Sniegta arī virkne citu ieteikumu, ar kuriem var iepazīties šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!