Lagzdiņa draugs jau iepriekš viņu esot mēģinājis pārliecināt, ka tāds vecītis nemaz neeksistē, bet topošais deputāts tam nekādi nav gribējis noticēt. Lagzdiņa Ziemassvētku vecīša lomā parasti iejuties viņa vectēvs vai tēvs.
Ziemassvētku vecītim ir ticējis arī deputāts Antons Seiksts. Diemžēl skolā viņš zem vecīša bārdas atpazinis savu skolotāju, kurš mazajam Antonam turklāt neesot bijis visai mīļš. Līdz ar šo atklājumu beigusies arī Seiksta ticība Ziemassvētku vecītim.
Deputāts BNS pastāstīja, ka bērnībā ļoti gaidījis Ziemassvētkus, un grūtajos pēckara gados bērni priecājušies par lietām, kuras tagad šķiet daudz nevērtīgākas materiālā ziņā.
Arī deputāts Gundars Bērziņš bērnībā ticējis Ziemassvētku vecītim, turklāt diezgan ilgi. Vecītis mājās iekšā gan parasti neesot nācis, bet dāvanu maisu atstājis pie namdurvīm.
Gundariņam gan esot radušās zināmas aizdomas par dāvanu izcelsmi un viņš gribējis noskaidrot, kā īsti tās dāvanas nonāk pie mājas sliekšņa, tomēr tas nekādi neesot izdevies.
Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume vecītim esot ticējis līdz pamatskolas gadiem, līdz kādos Ziemassvētkos zem vecīša maskas atpazinis savu krusttēvu. Straumem šis atklājums psiholoģiski esot sagādājis lielu vilšanos.
Līdz sešu gadu vecumam Ziemassvētku vecītim esot ticējis arī deputāts Egils Baldzēns. Arī viņa ticība sagrauta brīdī, kad zēns vecītī atpazinis savu krusttēvu.