Vēstures procesi reti mēdz būt ideāli tīri. Tomēr, pastāv kritēriji, kas ļauj vienus novērtēt kā pozitīvus, bet citus kā negatīvus. Ne jau velti Bībelē teikts, ka vērtēt vajag “pēc augļiem”.
Protams, ja par pamatu ņem lozungu “Kas labs latviešiem, tas ir labs visai planētai!”, tad Otrā pasaules kara notikumi bijuši negatīvi. Tomēr, ja notikušo uztver kā globālas attīstības procesu, un Latviju kā šī procesa daļu, tad jāatzīst, ka liktenis ir bijis labvēlīgs ne tikai globālajiem procesiem, bet arī Latvijai.
Lai saprastu to, kā arī to, kāpēc Latvijai šķiet, ka visa pasaule neiet kopsolī, uz Otro pasaules karu jāskatās no dažādiem leņķiem — globāli un Latvijas mērogā, subjektīvi — no kara veterāna viedokļa un no mūsdienu Latvijas politiķa augstumiem. Proti, mēģināt tuvoties skaidrības radošajai pilnībai.
Mūsu pasaule
Latvijā aizmirst, ka mūsdienu rietumu pasaule, pie kuras mēs tik lepni tagad sevi pieskaitām, ir Otrā pasaules kara tiešas sekas. Tā ir ne tikai hronoloģiski, bet arī idejiski pēckara pasaule.
1945. gada maijā pasaule notrīsēja no pārdzīvotā un saprata, ka turpmāk dzīvot tāpat kā senāk jau ir neiespējami. Tikai tagad rietumniekiem šķiet, ka cilvēktiesības un demokrātija ir neatkarīgas augstākās vērtības, bet ES un NATO ir apvienojuši draugus un domubiedrus. Patiesībā Eiropas valstis ir gadsimtiem karojušas savā starpā, bet totalitārisms un šovinisms bija pietiekami dabiskas lietas pirmskara valstīs. Kukluksklans un rasu segregācija netraucēja amerikāņu demokrātijai, tāpat kā latviešiem lielākās labklājības simbols šķita diktators Kārlis Ulmanis.
Karš piespieda pasauli mainīties. Tā izmainījās — lai arī ne momentā, lai arī pamatīgi, bet izmainījās. 60 gadi bez liela mēroga kara — tā vēl nav bijis! Globāla politika, globāli lēmumi — to nezināja pirmskara pasaule, kur katrs dzīvoja savas nacionālās valsts “kambarītī”.
Faktiski tas viss izveidojās Otrā pasaules kara ugunīs. Tieši tas piespieda ļaudis apzināties, ka neviens nespēj palikt atšķirts no globālajiem procesiem, ka nosacīts miers, pat kā “aukstais karš”, ir labāks par īstu karu, ka sarunāties var pat visniknākie ienaidnieki, vajag tikai gribēt sadzirdēt vienam otru. Pirmo reizi valstu līderi sāka viens otru uztvert nevis kā ienaidniekus un sevi kā vienīgo pareizās patiesības nesēju, bet gan kā partnerus kopējā spēlē vispārējā globālajā laukā.
Neatzīmēt tik nozīmīgu pasaules attīstības pagrieziena punktu, kā Otrā pasaules kara beigas, var tikai mūsdienu rietumu pasaules nesamierināms ienaidnieks. Vai Latvija ir bin Ladena domubiedrs?
Raksta “Vai tie ir mūsu svētki?” pilnu tekstu lasiet Dialogi.lv!