Ingus Bērziņš: Labvakar! Šī ir tiešā ētera diskusija Latvijas televīzijas pirmajā kanālā „Vērtības. Viedokļi. Vērtējumi”.

Pagājušajā nedēļā Saeima otrajā lasījumā pieņēma grozījumus likumā, kas paredz virkni ierobežojumu lauksaimniecības zemes pirkšanā. Grozījumu autori uzskata, ka tādejādi mēs aizstāvēsim savu zemnieku intereses, kuri, protams nevar sacensties zemes cenu, naudas piedāvājumā ar ārzemniekiem. Grozījumu pretinieki, savukārt, domā, ka šāds piegājiens, zināmā mērā, ir suns uz siena kaudzes. Labāk lai lauki aizaug ar usnēm, nekā tos apstrādā, piemēram, dānis vai vācietis.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
WWW

Par to, kurš viedoklis ir pamatotāks šovakar uz sarunu esmu aicinājis Annu Seili – Saeimas deputāti un Māri Sprindžuku – bijušo Zemkopības ministrijas parlamentāro sekretāru.

Seiles kundze, kāds tad būtu jūsu pirmais atspēkojums, ja es tagad teiku, kā tad nu tā: mēs tagad šķirosim mūsējie un svešie, kaut arī bieži tas svešais ir arī tas, kurš to zemīti apstrādā un kopj, un tas mūsējais ir tas, kurš dzīvo uz tā pabalsta un nodzer to pabalstu?

Anna Seile: Vispirms gribētos teikt to, ka arī pašlaik spēkā esošais likums diezgan daudz zemes paredz, ka var iegādāties arī ārzemnieki par kuriem mēs tagad daudz runājam un cīnāmies, un pašlaik, piemēram, zemi var pirkt. Nevis privatizēt, bet pirkt zemi var Latvijas pilsoņi, valsts pašvaldības un visas Latvijā reģistrētas uzņēmējsabiedrības, kur vairāk kā puse pamatkapitāla ir Latvijas pilsoņiem. Vai arī Latvijas republikā reģistrētās juridiskās personas, dažādas sabiedrības, SIA, Akciju sabiedrības, kuras ir no valstīm ar kurām ir noslēgti investīciju līgumi.

Kas tad nevar pirkt to zemi? (Starp citu, var pirkt tikai zemes grāmatā ierakstītu zemi – to mēs visi zinām, bet varbūt tie diskutētāji to visu nezina.) Šo zemi, līdz šim nevarēja pirkt citas fiziskas personas, kas ir mūsu nepilsoņi – ārvalstu pilsoņi, kuri nav Latvijas pilsoņi. Un sabiedrības ar tām valstīm, ar kurām nav noslēgti šie investīcijas līgumi, piemēram, Kazahija, Krievija – tādas valstis.

Visas šīs nosauktās sabiedrības varēja līdz šim arī zemi iegādāties un viņas to arī darīja. Kurzemē ir ļoti daudz tādu mazu SIA un dažādas sabiedrības pērk. Pērk lauksaimniecības un mežu zemi, bet tie grozījumi, kuru mēs gribam tagad ieviest ir sakarā ar to, ka tajā sarunu sadaļā ar ES par brīvu kapitāla kustību ir panākts tāds kompromiss, ka septiņus gadus no tā brīža, kad mēs iestājamies ES, tad šo zemi nevarēs tā pilnīgi brīvi – lauksaimniecības un mežu zemi – iegādāties ES jebkurš pilsonis, viņš līdz šim arī nevarēja iegādāties, un nevarēs iegādāties arī ES reģistrētas juridiskās personas, kas pie mums nemaksā nodokļus. Vai tad mums viņam būtu jādod, un lai mēs neizmantojam to pārejas periodu?

Es domāju, šie ir ļoti sakarīgi ierosinājumi, kad pārejas perioda, septiņu gadu laikā, šīs te personas arī nevarēs nopirkt lauksaimniecības un mežu zemi, izņemot vienu gadījumu, ja viņi šo zemi nomā, vai pastāvīgi dzīvo Latvijā.

Ingus Bērziņš: Jā, bet tas jau neizslēdz jautājumu, kāpēc mēs radam šķēršļus tam, kurš to zemīti grib apsaimniekot un varētu ar tiem mūsu laukiem cīnīties?

Anna Seile: Jā, es gribu teikt, ka arī mūsējie to zemīti grib, tikai nevar nopirkt, nav tā kabata tik bieza.

Ingus Bērziņš: Sprindžuka kungs, katrā kandidātvalstī, kuras pieminēja Seiles kundze, izņemot mazās saliņas Maltu un Kipru, visās esot līdzīgi nosacījumi, līdz ar to rodas jautājums, kāpēc mums vieniem vajadzētu būt kaut kādai liberālajai saliņai, ja ir redzams, ka lauksaimniecības zeme acīmredzot pasaulē ir kaut kas tāds, uz ko brīvais tirgus un liberalizācija neattiecas. Cik lielā mērā tas ir pamatoti, ko Saeima dara?

Māris Sprindžuks: Jā, es domāju, ka tas, kas šobrīd tiek darīts ir pareizi, es atbalstu, ka mums ir jādod šiem vietējiem uzņēmējiem šie septiņi gadi, ar iespēju vēl pagarināt par trim, tātad, atelpas brīdis, lai mēs saprastu šos jaunos spēles noteikumus, kas būs Eiropas tirgū un lai mēs paši varētu saprast šīs zemes vērtību, jo pašlaik tiešās ir netaisnīga situācija, jo Eiropas zemnieki, uzņēmēji, viņi ir zinošāki, viņiem ir vairāk līdzekļu, viņi vairāk pārzin Eiropas iespējas un var pa lēto nopirkt, kamēr mēs vēl guļam.

No manas puses iebildums vairāk ir pa to, ka ja dažādas iniciatīvas iet vēl tālāk ar šo zemes tirgus ierobežošanu, sašaurinot to personu loku, kas vispār var iegādāties šīs zemes, tai skaitā uz pašmāju iedzīvotājiem. Cilvēkiem kuriem nav lauksaimniecības pieredzes, cilvēki, kuri trīs gadus nav nomājuši šīs zemes un tamlīdzīgi, un es domāju, ka šeit valsts pienākums būtu skatīties pēc būtības, jo tas, kas šobrīd notiek, ierobežošanu radīšana, tā būtībā ir cīņa ar sekām.

Zeme ir lēta tādēļ, ka nav motivācija šo zemi apstrādāt, un būtībā tā ir valsts politikas vaina, ka šiem cilvēkiem nav interesanti strādāt uz šīs zemes, pelnīt un dzīvot laukos. Līdz ar to šeit ir jāstrādā pilnīgi ar pretējo pusi, tātad ar to, lai motivētu cilvēkus, ne tikai tos, kas dzīvo laukos, bet arī tos, kuri dzīvo pilsētā, bet kuriem ir īpašums, darīt kaut ko saimnieciski lietderīgi, ne obligāti lopkopību, vai laukkopību. Kaut vai apmežot kādu zemes stūri, ja viņš ir nevērtīgas, jebkurā gadījumā valsts politikai jābūt orientētai uz to, lai zemes vērtību celtu un lai visi šie zemes resursi tiktu apsaimniekoti.

Šobrīd notiek pretējais, trešdaļa zemes ir aizauguši un mēs vēl ierobežojam. Populārā daļa - ierobežošana tiek izdarīta, bet tā grūtā daļa, kā motivēt pašmāju cilvēkus – tur, diemžēl, nav piedāvājumu. Te arī no manas ir pārmetums, jo pagājušogad, kad es vadīju šo darba grupu un izstrādāju priekšlikumus valdībai, tur bija konkrēti pasākumi, kurus vajadzētu veikt, diemžēl šobrīd tas viss ir pārtrūcis un man tiešām ir bažas.

Ingus Bērziņš: Seiles kundze, par Sprindžuka kunga minētajām bažām...? Izklausās ļoti jocīgi: mēs runājam par ārzemnieka ierobežošanu, bet tai pat laikā neskatāmies uz galveno – to, kā stimulēt šo cilvēku?

Anna Seile: Zemkopības ministrija jau iepriekšējā Saeimā bija izstrādājusi tādu koncepciju ka apmēram 1,2 miljonu hektāru būtu nepieciešams tīrai tādai lauksaimniecības nodošana, tas ir saistīts ar to, cik daudz būs šīs kvotas ES, un tad vēl varētu būt neliela daļa lauksaimniecības zemi apmežot, ko ir žēl darīt, jo tādas lietderīgas zemes Zemgalē neviens neapmežos. Pārējais, apmēram ap miljonu hektāru pēc šīs ministrijas koncepcijas bija paredzēts dažādai nelauksaimnieciskai darbībai, bet kur ir tā lieta, ir jārada interese, jo pati no sevis viņa neradīsies. Bet tagad sāk veidoties visādas programmas un tad kad mēs iestāsimies ES tad sola viskautkādas debesmannas, kas būs tam cilvēkam, kam būs šī zeme, pat ja tikai viņš zālīti appļaus uz šīs zemes, vai strausus audzēs vai kaut ko citu.

Ingus Bērziņš: Sprindžuka kungs tikko ļoti konkrēti teica: Viņš bija pie politikas, nomainījās vara, un viņam liekas, ka tagad ir iestājusies kaut kāda stagnācija šajā procesā...

Anna Seile: Es gribu teikt, ka arī šīs izstrādātās programmas netika tā īsti ieviestas dzīvē, jo kas bija? Hipotēku un zemes banka patiešām deva iespēju iegādāties zemi par lētiem kredītiem, jaunā valdība ir tikko sākusi strādāt, Zemkopības ministrija gandrīz tai pašā sastāvā kā viņa bija, nekas nav mainījies. Trūkst tikai naudas. Ir jādod cilvēkiem iespēja, un ir jāpanāk tā sapratne, ka kad būs tajā Eiropā, tad tai zemei būs liela vērtība, jo ja viņa maksā 100 vairāk Dānijā nekā Latvija, tad pārdot to zemi arī tad varēs, nevajag steigties to darīt tagad.

Bet kas ir par nelaimi? Nodokļi ir samērā augsti, grūti samaksājami un tūlīt tiek piesūtīta nodokļu nemaksātājām zīmīte – mēs atsavināsim zemi bez strīdus kārtībā, ja šo nodokli nesamaksās un nekādas atlaides šeit netiek ievērotas, pat tad ja šis cilvēks patiešām vēl nevar dabūt ne kredītu, jo tā zemes kadastrālā vērība arī ir zema, es gribu teikt, ka valsts politiku jaunā koalīcija nevar izstrādāt pāris mēnešos, bet viss tas tiek jau darīts, pastāv darba grupa, kas strādā, gan pa mežiem, gan pa laukiem, ko organizē Jaunais laiks, es tur sēžu katru otrdienu, un tās diskusijas ir ar mērķi, kādā veidā mēs varam stimulēt, lai mūsējie paši var to zemi iegādāties un lai viņi saprot, ka tai zemei būs vērtība.

Ingus Bērziņš: Atgriezīsimies atpakaļ pie sarunas pamattēmas, ko pēdējā laikā masu mēdijos diezgan stingri ir pārcilājuši tieši kontekstā, kāpēc mēs šitik nelabi izdarāmies ar investoriem? Vēlos piedāvāt mūsu raidījuma tradicionālo video sižetu no interneta, kurā ir sabiedrības viedoklis par to, vai vajag šādus ierobežojumus, vai ne.

Kam, tavuprāt, jābūt tiesībām Latvijā iegādāties zemi?

Vienmēr tikai Latvijas pilsoņiem – 59%
Uz pārejas laiku tikai Latvijas pilsoņiem, vēlāk – jebkuram – 24%
Jebkuram bez jebkādiem nosacījumiem – 17%

Kā redzam to liberāļu ir mazāk par vienu piektdaļu. Tā kā šajā gadījumā, atšķirībā no Irākas kara Saeimai sakrīt domas ar tautas domām. Jautājums, cik tas vispār ir lietderīgi, kas ar šiem ierobežojumiem tiek panākts. Vai tad tiešām ir tā, ka mums aiz robežas stāv milzum daudz ārzemnieki, kuri mestos to zemi izpirkt un tāpēc vajag viskautkādas barjeras viņiem radīt?

Anna Seile: Stāv jau arī aiz tām robežām. Šajā sakarībā es gribu nolasīt LR Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieka Ķestera teicienu:

„Pārejas perioda pieprasījums tiek pamatots ar to, ka pašreizējās ES dalībvalstis lauksaimniecībā izmantojamās zemes cena ir augstāka kā kandidātvalstīs un pārejas periodu lauksaimniecības zemju iegādei prasīja lielākā daļa kandidātvalstu, tai skaitā Latvijas kaimiņvalsti, tādejādi tirgū var rasties paaugstināts pieprasījums pēc šīs zemes, radikāli celsies zemes cenas Latvijā, un mūsējie tad vairs nenopirks.”

Ir vēl Latvijā arī brīvās zemes un visu laiku pastāv šī kustība ja man ir zeme, un es uz viņas negribu strādā, tad es pārdodu viņu savam kaimiņam kaut vai bagātam Rīdziniekam, bet Latvijas pilsonim, vai Latvijas uzņēmējam. Investoram jau īstenībā zeme netiek liegta, tiek liegts iegādāties tikai lauksaimniecības un mežu zeme un šo laiku – septiņiem gadiem, kamēr nostabilizējas situācija.

Ingus Bērziņš: Vai no tā, ko tikko teica Seiles kundze, mēs varam saprast, ka bieži piesauktie “nieka 0,75%” no lauksaimniecības zemes, kas pieder ārzemniekiem, (tādejādi norādot, ka nekādu draudu nav), šobrīd vairs nebūtu īsti korekti piesaucami, tāpēc, ka mēs esam ļoti tuvu, lai iestātos ES, tāpēc, ka mēs nedrīkstam palīkt tā brīvības saliņa starp Igauniju, Lietuvu, Poliju, kad spēles noteikumi mainīsies?

Māris Sprindžuks: Es pilnīgi piekrītu Ķestera kunga argumentācijai – mums nevajag izlekt, pat ja mūsu saimnieciskā situācija ir cita, bet joprojām es palieku pie tās pašas filozofijas, pat ja mums šobrīd ir izdevīgi ierobežot, mums vienalga tas neatbrīvo no mājas darba – zemes tirgus veicināšanu, īpaši pašmāju tirgū. Jo šobrīd zemes reforma jau ir 10-13 gadus, faktiski tikai 60% ir iemērīti zemes grāmatā, tas nozīmē, ka tikai šīs zemes faktiski var nonākt pie jaunā īpašnieka – zemnieka vai saimnieka, kas grib ar viņu kaut ko darīt.

Tā ir viena problēma par ko valstij ir jādomā, otra – reālas izmaksas šo zemi uzmērīt un ierakstīt zemes grāmata – tas nav vienkārši un pietiekami sarežģīti. Valstij par šīm lietām ir jādomā un tas nav vien Zemkopības ministrijas jautājums un es pat zinu, ka Zemkopības ministrija dara šīs lietas pareizi, bet tas ir valsts komplekss jautājums, un šeit prasās vienota zemes politikas darba grupa, ko mana darba grupa bija piedāvājusi veidot, jo šobrīd valstī nav neviena ministrija, kas atbildētu par zemes politiku. Katra ministrija dara kaut ko savu...

Ingus Bērziņš: Un galvenais likums joprojām vēl saucas „Par zemes privatizāciju”....

Vai nav neliela pretruna tajā ko jūs sakāt? No vienas puses mums nevajag izlekt, kas ir politiski ļoti pareizi, bet no otras puses nu varbūt, ka tieši tā izlekšana, ka mēs būtu tā vienīgā brīvības saliņa, likvidētu to miljonu aizaugušos hektārus?

Māris Sprindžuks: Tas ko es gribu teikt, ka Latvijas valstij ir jāciena saimnieks, es arī neko nepārmetu tiem ārzemniekiem, kas šeit ir atbraukuši un tiešām investē, saimnieko un kopj laukus, un, tas dara mūsu valsti bagātāku, jo tas resurss ir atgūts, viņš dod vērtību, viņš dod darba vietas, dod ainavu. Līdz ar to man nav šī fobija pret ārzemnieku.

Protams, ja iet runa par lielo Eiropu, mums nevajag ar pirkstu visiem rādīt – Latvija ir vienīgā valsts kur var pirkt, mums pašiem ir jārāda šis pirksts, bet es esmu par to, ka valsts nav izdarījusi visu, ko viņa varēja izdarīt pret šiem saimniekiem, jo savādāk nebūtu situācija, ka no 10 cilvēkiem 9 grib atbrīvoties no zemēm, bet tikai viens grib pirkt. Kaut kas nav pareizi. Un mēs esam laikam vienīgā valsts Eiropā, kur trešā daļa ir aizaugusi! Tā ir mūsu pašu vaina.

Ingus Bērziņš: Te ir tāda zaļa, smuka grāmatiņa, ko es pastudēju gatavojoties šim raidījumam, kuras viena līdzautore esat arī jūs. Šajā grāmatiņā rakstīts, ka tas ka mums viens miljons hektāru tagad ir aizauguši, nozīmē 500 miljonu latu zaudējumus, tad, kad vecās meliorācijas “aizies pa pieskari” – tautas valodā runājot, tas nozīmē paralēli vēl lielākus ieguldījumus kaimiņu lauku apsaimniekotājiem, jo viņiem ir nepārtraukti jācīnās ar nezālēm, utt. Mēs te runājam par tiem ārzemniekiem vai ne ārzemniekiem, vai galvenais nav runāt, ko valsts var tagad izdarīt? Vai mēs varam kaut kādu diezgan konkrētu redzējumu šobrīd teikt, ko mēs varam šīs lietas labā darīt?

Anna Seile: Kurš gads tagad ir? 2003! Zemes reforma sākās 1990.gadā – pašā pirmajā gadā, tas bija pirmais privatizācijas pasākums un šo gadu laikā nekas nav veikts. Šobrīd mēs prasām no jaunās valdības, kura pagājušā gada novembrī sāka strādāt, visu – dodiet naudu, dodiet visu, dodiet jaunu politiku. Kas attiecas uz jaunu zemes izmantošanas politiku, šis process turpinās jau uz iepriekšējās Saeimas iestrādēm un es, skatoties kā tas virzās, jo MK pie Ekonomikas ministrijas ir arī nodibināta darba grupa gan par sertifikātu izmantošanas iespējām, gan par viņu pielietošanas zemes tirgū, gan par privatizācijas procesa lietderību. Tur tiek risināti šie jautājumu un ir jau šādas grupas izveidotas.

Ingus Bērziņš: Pastāstiet vēl kaut ko konkrētāku, jo es domāju, ka skatītājs domā ka no vārdiem “programmas” un “politikas” usnes laukos nepazūd.

Anna Seile: Ir ārkārtīgi daudz zemes pircēju, kas grib iegādāties meža zemi. Šeit neviens nežēlo naudiņu un nežēlo sertifikātus un šo zemi var iegādāties par īpašumu kompensācijas sertifikātiem. Katru nedēļu centrālā zemes komisijas sēde notiek un tur piešķir 200, 300, 400 hektārus katrai personai, kas to vēlas. Šeit nav problēmu.

Bet ar tīro lauksaimniecības zemi ir doma, ka varētu izstrādāt tādus pasākumus, kā tas bija Ulmaņlaikos, ka par lētiem, labiem un ilgtermiņa kredītiem šo zemi var iegādāties. Vai uz viņas audzēs bifeļus vai kaut ko citu, tas atkal ir cits jautājums. Šai zemei ir jābūt apsaimniekotai un īpašumā. Kamēr šeit nebūs pilnībā atrisināts šis jautājums par bankām par ilgtermiņa aizdevumiem, par valsts iespējamo atbalstu, es gan nepiekrītu, tam ka šis atbalsts ir jāsniedz tieši tai bankai, es vienmēr esmu cīnījusies visās Saeimās, lai šo atbalstu sniegu tieši tam zemniekam, kas to zemi grib nopirkt un tad tā zeme aizies.

Ingus Bērziņš: Vai ekonomika jau zināmā mērā nesaliek visu savās vietās, vai tas, ka bankas arī jūt, ka nāk tā ES ar tām lielajām cenām, vai arī tas nebūtu stimuls tām sākt kreditēšanu?

Anna Seile: Viena doma, kas pašlaik vēl ir tikai doma, bet valsts zemes dienests atļāva viņu izpaust šīsdienas raidījuma, ka varētu bankas atpirkt no tiem cilvēkiem, kas nevēlas saimniekot šajā brīdī un atpirkt šīs zemes. Ja cilvēks ir slims, vecs, vai nav mantinieku, viņš grib tikt no šīs zemes vaļā, bet kaimiņš nepērk. Lūk, varētu Hipotēku un zemes banka, vai arī kāda cita banka šīs zemes atpirkt un pēc tam laist otrreizējā tirgū. Tāda doma varētu būt. Tad es gribētu ļoti stingri pastāvēt uz šiem ierobežojumiem, ka ne jau katrs turks, vai anglis, vai francūzis šeit iebrauc, pēkšņi no mūsu tās bankas var nopirkt. Šeit jābūt prioritātei tam mūsu cilvēkam.

Ingus Bērziņš: Raidījums tuvojas nobeigumam, es atkal gribētu iesaistīt sarunā sabiedrības balsi un piedāvāt kopīgi noskatīties divus citātus no šodienas interneta diskusijas, kas raksturo to, kā interneta lasītājs domā, ko ar zemes ierobežošanu vajadzētu darīt vai nedarīt.

„Pats dzīvoju pilsētā, laukos pieder 12 ha zemes, par kuru tikai maksāju nodokli. Dzirdu bļaustāmies: izpārdosim zemi, kļūsim atkal par kalpiem vāciešiem. Tak strādājiet, saimniekojiet tā, lai vācieši brauktu kalpot jums! Nevarat? Nu tad stāviet klusu, saimnieki tādi. Ja man atrastos kāds glups vācietis, kurš mestu aci uz manu, krūmiem aizaugošo, zemes pleķīti - uzreiz pārdotu. Ko nevar celt, to nevar nest. Bet ko nevar nest, to 90-to sākumā pavisam nevajadzēja celt.”

„Pēc neoficiāliem zinu avotiem Kurzemē, Zemgalē laba LIZ zeme tiek pārdota 1 h laikā un ne jau par 150 ls kā raksta Diena, bet 300-500 ls par ha. Vidzemē situācija ir līdzīga. Tā cena ko raksta avīzes ir patreizējo uzpircēju cena kas pērk jebkuru krūmāju vai citu LIZ izmantojamo un neizmantojamo sākot ar 15-150 ls.

Lauksaimniekiem zeme ir ļoti nepieciešama, jo patreiz lauksaimnieku vidu notiek aktīva tehnikas pirkšana par SAPARD līdzekļiem, tādēļ tuvākos gadus aktīva lauksaimnieku zemes pirkšana nebūs gaidāma.

Tādēļ pieprasu apstādināt zemes izpārdošanu ārvalstniekiem un iztapīgajiem pārstāvjiem mūsu laukos. Tādēļ, ka Eiropā mazākām par 500ha saimniecībām nebūs ko darīt. Piedāvāju nogaidīt 7 gadus un ļaut pašiem mums iegūt savā īpašumā tik zemes cik mums būs nepieciešams, lai mēs stabili varētu turēties viņiem pretī.”

Ingus Bērziņš: Nobeigumā, vai tie septiņi gadi ir tas laiks, kad pēc tam mūsu zemnieki būs tik tālu atspērušies, ka varēs konkurēt ar jebkuru interesentu?

Anna Seile: Būtu jābūt, jo ja šo septiņu gadu nebūs, tad mums nebūs lauksaimnieciskās ražošanas. Ārzemnieki paņems tās kvotas un ko tad mēs darīsim? Sēdēsim pilsētās.

Māris Sprindžuks: Es gribētu teikt, ka tas ir pēdējais laiks, jo 10 gadus liela daļa zeme ir augusi ciet, bet pēc septiņiem gadiem viņa būs jau aizaugusi un mums par šiem gadiem ir jāizdomā un jāsakārto, mēs nevaram tikai organizēt darba grupas. Tā kā faktiski šis ir pēdējais brīdis, kad mums būtu jārīkojas.

Ingus Bērziņš: Un tomēr, jūsuprāt, tas ir risinājums – nelaist šo ārzemnieku, kas pa šiem septiņiem gadiem jau varētu šo zemi apsaimniekot?

Māris Sprindžuks: Es domāju, ka tas ir viens faktors, kuru mēs atzinām – viņš ir pareizs. Viņš ir tikai viens faktors un godīgi sakot, ne tas, kurš veicinās šīs zemes apsaimniekošanu. Tā kā, ja sāk ar A, tad ir jāiet arī līdz Z.

Anna Seile: Ja mēs pārdodam zemi tam ārzemniekam, kurš nav Latvijā nav nodokļu maksātājs, nav reģistrējies Latvijas uzņēmumu reģistrā, tad bez šaubām to nedrīkst darīt un es ļoti stingri aizstāvēšu šos ierosinājumus, lai paliktu tas septiņu gadu pārejas periods un arī sekošu tam, cik vien varēšu, lai “Jaunais laiks” atbalstītu to domu, ko runā Sprindžuks, ko viņi neizdarīja visu iepriekšējo Saeimas laiku.

Ingus Bērziņš: Cik lielā mērā pirks tie ārzemnieki, kas vēlēsies tādā ceļā, kā viņiem ir atļauts, pirkt to zemi? Vai beigu beigās nesanāks, ka neko arī nedod tie grozījumi - viņi tik un tā šeit būs?

Anna Seile: Jā, es gribu teikt, ka ļoti viegli šo likumu var apiet ar līkumu un dažādas sabiedrības, tiklīdz nodibinās ģimenes uzņēmumus, jau tagad pērk zemi Latvijā un noteikti pirks vēl intensīvāk. Bet tomēr šeit ir jāskatās tā, ka pašvaldībai arī ir kaut kādas lemšanas tiesības, vairākas pašvaldības par ir vēlējušās izmantot savas pirmpirkuma tiesības, bet man ir tāda doma, ka varbūt es vēl te līdz rītdienas plkst. 17 iesniegšu vēl kādu grozījumu, lai šai grupai nedaudz ierobežotu lauksaimnieciskās zemes pirkšanu. Tos krūmus un aizaugušos purvus lai pērk.

Ingus Bērziņš: Man liekas, ka dažiem cilvēkiem, kam ir kaut kāds savs priekšstats par liberālu tirgus ekonomiku, sacēlās mati stāvus par mūsu šīvakara raidījumā izteiktajām tēzēm. Paldies jums par sarunu, paldies skatītājiem par uzmanību, uz tikšanos pēc nedēļas - nākam pirmdien.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form