Ingus Bērziņš Labvakar! Lai ņemtu vērā to, kas lasītājiem, skatītājiem šķiet visaktuālākais, ko viņi gribētu redzēt pārrunājam mūsu raidījumā, pirms dažām nedēļām interneta portālā DELFI tika izsludināta tāda aptauja,- kāda tēma jums šķiet visvajadzīgākā pārrunāt raidījumā- un tur šobrīd ar pārliecinošu balsu pārsvaru līderos ir tēma- “Vai mēdiji ir profesionāli?”.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Šo jautājuma aktualitāti divkārt pastiprināja pēdējo nedēļu notikumi, proti, vairākos mēdijos atbildīgas amatpersonas pameta savus posteņus. Un to pasteidzās vispārināt sakot, ka tur noteikti ir iejaukts politiskais spiediens. Un ši politiskā spiediena tēma vēl vairāk pastiprina aktualitāti runāt par to, kādu tad vienkāršais lasītājs, skatītājs, klausītājs redz to mēdiju profesionalitāti, kvalitāti un neatkarību.

Tāpēc studijā šovakar ir aicināts mēdiju pārstāvis ziņu aģentūras LETA galvenā redaktora vietas izpildītājs Pēteris Zirnis un vienkāršo lasītāju, skatītāju, klausītāju pārstāvēs sociologs Aigars Freimanis.

Un sākšu es ar to, ka mani kā žurnālistu cunftes pārstāvi vienmēr ir aizvainojusi tāda viena parādība- no vienas puses socioloģiskās aptaujas visu laika rāda, ka sabiedrība ļoti uzticas televīzijai, radio, presei mazāk, bet uzticas. No otras puses es aizeju uz viesībām, vai satiekos ar kādu sabiedrības grupu un pasaku, kas ir mana profesija, tad uzreiz es dzirdu neskaitāmas balsis par to, ka jūs lētos, sensāciju kāros, slinkos un politiski saspiestos žurnālistus, skribentus vajadzētu vispār ar uguni iznīdēt. Nu, tas ir sociologa argumentēšanas cienīgs jautājums, kāpēc šāda pretruna?

Aigars Freimanis: Jā. Savā ziņā tā ir pretruna, bet tā arī nav pretruna, jo jāskatās, kas ir šie citi, šajās aptaujās par uzticību dažādām institūcijām un bez šiem mēdijiem- televīzijas, radio un preses parasti tāda augsta uzticība parasti ir arī tādai institūcijai kā baznīca un būtu jāmeklē, kam varētu uzticēties vairāk. No otras puses tas augstais reitings vai tā augstā uzticēšanās dažādiem mēdijiem, manuprāt ir tieši tas, kas stimulē šāda veida attieksmi pret žurnālistiem sakot- jūs esat tie, tie, domājot ar to gana negatīva, jo uzticība šiem te mēdijiem drīzāk ir tāda jābūtība, jo cilvēki vēlas to darīt, jo izvirza zināmas pretenzijas un sagaida kaut no mēdijiem un laikam sagaida krietni vien vairāk nekā šobrīd saņem un varbūt ši augstā uzticēšanās pakāpe ir vairāk tāda ilustrācija vai mēģinājums izvairīties no šīs pretrunas lamāt žurnālistus un tai pašā laikā cerēt un gaidīt no viņiem kaut ko vairāk.

Ingus Bērziņš: Vārdu sakot- ir uzlikta augsta kvalitātes latiņa un tad arī sabiedrība gaida, lai arī viņa tiktu izpildīta.

Aigars Freimanis: Jā, nenoliedzami. Tur var runāt par ļoti daudziem vēsturiskiem momentiem kāpēc tas ir noticis un radio, un bieži ļaudīm jautā, kas tas ir par radio un šaubu nav, ka tas visdrīzāk ir Latvijas radio, jo tas ir visvairāk runājošais radio no visiem citiem un tas nāk no visiem šiem vēsturisko pārmaiņu notikumiem, kas bija 80-to un 90-to gadu mijā un ļoti īpašo, es teikšu, supervareno lomu, kas bija mēdijiem, jo tad, ja runā par varu, tad ceturtā vara, nenoliedzami bija kaut kāda pirmā vara un tā ir vēlme un ilgas pēc tā, kas ir bijis un varbūt tas bija tas brīdis, kad tā latiņa arī tika uzstādīt tik augstu.

Ingus Bērziņš: Vai jūs, Zirņa kungs, kā žurnālistu pārstāvis izjūtat ikdienā šo augsto atbildības latiņu, ko auditorija ir uzlikusi mums presei, mēdijiem?

Pēteris Zirnis: Jā protams. To visspilgtāk pierāda, ko tu jau minēji, tā attieksme bieži tīri privātās sarunās. Arī protams oficiāli saņemam kritiku daudz, daudzi uzskata nepamatotu. Es negribētu piekrist, (nezinu vai tas būtu pareizais formulējums),ka Latvijā mēdiji ir neprofesionāli. Es uzskatu, ka mēdiji strādā pietiekoši atbildīgi. Vienmēr var vēlēties labākus rezultātus un nedomāju, ka pašlaik tā sitācija būtu kritiska (ja tā var teikt).

Ingus Bērziņš: Mēdiji uzskata, ka viņi strādā pietiekami atbildīgi. Jūs un jūsu kolēģi sociologi droši vien ir mēģinājuši papētīt, it sevišķi šajā informācijas laikmetā, kad mēdijiem ir pietiekoši liela loma, ko tad tā sabiedrība īsti no mēdijiem grib un varbūt jūs varētu pastāstīt, ko parāda pētījumi, kas tad īsti mēdijos nepatīk.

Aigars Freimanis: Tik smalki laikam es nevarēšu pastāstīt, kas ļaudīm nepatīk. Drīzāk kā vienkāršam lasītājam. Patiesībā, ja runā vēl par to lietu, ka ir kaut kāds loks, kur lamā žurnālistu, kur par viņiem runā sliktu, tad jāzina, cik liels ir tas loks, jo žurnālists runā ar šo plašo sabiedrību caur šo savu mēdiju un tā plašā sabiedrība uzticas tam mēdijam diezgan daudz. Ja vērtē šo šauro loku, kur dzirdamas šīs lamas viņš parasti grozās tepat ap to mēdiju vidi, ap mēdiju vidū, to mēdiju patērētāju vidi un tur tik tiešām ir tāds izsmalcinātāks -gardēžu skats uz to mēdiju, kuru vērtē katru mēdiju atsevišķi, katru avīzes numuru atsevišķi...

Ingus Bērziņš: Gardēža skats vai profesionālā skaudība?

Aigars Freimanis: Gan viens, gan otrs noteikti. Tur viss savijās kopā. Tā kā, tai vidē, es domāju, noteikti varētu būt daudz pretenzijas. Es izliekos par vienkāršu lasītāju vai vienkāršu skatītāju tāpēc, ka man ir arī itin daudz pretenzijas, jo grozoties mazliet ap mēdiju vidē, bieži nākas dzirdēt, par tā sauktajiem, pasūtījuma rakstiem, kas nav nekāds noslēpums, pat prese nereti par to raksta, viens preses izdevums par otru, par kaut kādiem raidījumiem, par kaut kādām iekšējām norisēm un tad parasti es domāju, kur tad tā problēma ir, no kurienes tas nāk un no situācijas var iziet gana smalki, pasakot, ka mums taču ir trīs varas, visiem zināmās likumdevēju, izpildvara un tiesību vara, mēdiji pretendē būt ceturtā vara un te nu ir tās ceturtās varas fenomens. Ja mēs esam tādi skeptiski, bieži pesimistiski esam runājot pat pirmajām trim varām, kāpēc jābūt optimistiskiem runājot par ceturto. Te nu ir tā reize, kad mediji tik tiešām ir vara un viņa ir tik pat sliktā stāvoklī kā tās pirmās trīs.

Ingus Bērziņš: Varbūt visu pārmetumu gammu Freimaņa kungs neminēja, viņš pieminēja pasūtījuma rakstus, bet ko jūs kā cunftes pārstāvis varat par to teikt.

Pēteris Zirnis: Es pieļauja, ka ir pasūtījuma raksti un raksti, kur rodas aizdomas, ka tie ir pasūtījuma raksti. Es negribētu nevienu precīzi norādīt un minēt ne es esmu stāvējis klāt, kad tas pasūtījums ir bijis, nekā. Es personīgi, ziņu aģentūrā neesmu saskāries ar šādu gadījumu varbūt tas ir mūsu specifikas dēļ, jo mēs esam sauss faktu pasniedzējs sabiedrībai (ja tā var teikt).

Tas nenozīmē, ka es neizslēdzu, ka tā ir, nu jā. Man reizēm arī rodas šaubas par kāda raksta objektivitāti. Es domāju, ka katrs cilvēks pats arī var izvērtēt, viņš redz, ir daudz informācijas avoti, redzot, ka tas ir pasūtījuma raksts vai vienpusīgi un neobjektīvi uzrakstīts, no tā cietīs pats mēdijs, kurš zaudēs uzticību lasītāju, klausītāju, skatītāju acīs un izvēlēsies turpmāk citu informācijas avotu.

Ingus Bērziņš: Runājot par uzticību auditorijas acīs, gribētu pievērst Jūsu uzmanību vienam vidomateriālam. Interneta lasītāji tika lūgti paust viedokli par četriem aspektiem, kas ietekmē mēdiju satura profesionalitāti. Paskatīsimies kādi rezultāti:

Mēdiju saturu kvalitāti tavuprāt visvairāk ietekmē: Žurnalista profesionalitāte- 26% Žurnālista atalgojums- 5% Mēdiju politiskā atkarība- 49% Pielāgošanās auditorijas vajadzībām- 20%

Lielākā daļa no tiem, kas tur ir atbildējuši pieminējuši ir mēdiju politisko atkarību, par kuru mēs neesam vēl runājuši. Un te man jāsaka, ka Zirņa kungs nav nejauši uzaicināts, bet diezgan simboliski, jo jūs pašlaik ieņemat tieši to amatu par kuru pēdējās nedēļās ir runāts, kas tas ir tas amats, no kura aizgāja iepriekšējā redaktore Rita Ruduša un tiek izteikti pieņēmumi, ka viņa ir aizgājusi politiska spiediena dēļ. Kā tad nu tur LETā ir ar to politisko spiedienu?

Pēteris Zirnis: Neesmu šādu spiedienu izjutis LETā. Varbūt šī būtu izdevība. Es nevaru runāt Ritas vārdā, es nevaru uzņemties šādas funkcijas

Ingus Bērziņš: Bet viņa jau nerunā, viņa negrib mēdijos to komentēt.

Pēteris Zirnis: Tas arī ir tāds sabiedrībā ieēdies stereotips, ja cilvēks negrib runāt, negrib sabiedrībā kaut ko atklāt kaut kādas savas pārdomas vai aspektus par dzīvi, tad tas cilvēkos rada aizdomas, ka ir spiediens vai vēl kaut kas. Man Rita nav stāstījusi, ka viņai kāds spiestu un cik es zinu, tur ir privāti iemesli un šis diskusijas, ka ir kāds spiediens, nav pamatotas. Es personīgi arī līdz šim neesmu LETā saskāries ar nekādiem spiedieniem.

Ingus Bērziņš: Te nu ir brīdis konfrontēt jūs ar vienkāršo lasītāju un pajautāt cik nu jūs ticat, ka šī spiediena nav?

Aigars Freimanis: Es labprāt Zirņa kungam ejot ārā no studijas vai vislabāk uz ielas paprasītu šo jautājumu, jo te it tās dīvainās lietas, kas viena lieta notiek ārpusē un otra notiek iekšpusē vai runājot ekrānā. Patiesībā te ir tā spiediena būtība- tā nenotiek publiski, neatnāk kāds politiķis un nesaka – es tur darīšu to vai šito. Līdz ar to var palikt tikai kādas aizdomas.

Runājot par LETu par spiedieniem vai nespiediem, es kā vienkāršs lasītājs varu lasīt DELFI vai laikrakstus un lasīt rakstu par LETu, kas bija, manuprāt, laikrakstā “Diena”, ka LETA kaut kādā ziņā ir lembergizējusies, jo katra otrā ziņa tā vai citādi skar Ventspils domes priekšsēdētāju, mēru Aivaru Lembergu. Tas patiesībā ir tāds pārmetums, kas liek padomāt- a kāda velna pēc. Un šajā brīdī tā spiediena virknīte turpinās, turpinās un aiziet līdz tam brīdim , kas saistās ar LETAs tapšanu, namu , privatizāciju utt., un tās aizdomas tikai kāpina, kāpina. LETA šai gadījumā ir tikai viens piemērs. Es pieņemu, ka tādā pašā veidā mēs varētu runāt par daudziem citiem mēdijiem- atkarībām, saistībām. Tur būt gan Ventspils, gan kaut kas cits. Par šīm lietām var runāt daudz, bet ej nu pasaki šeit priekšā, jo nav nedz pierādījumi, nedz tieši norādījumi un būs viegli teikt- ziniet nav tā.

Ingus Bērziņš: Nu izmēģināsim, kamēr mēs šeit sēžam- kāda velna pēc?

Pēteris Zirnis: Es nezinu. Manuprāt šie pārmetumi ir diezgan neobjektīvi. Lembergs LETā parādās tikpat bieži kā otrā aģentūrā vai vēl kaut kādas publiskās izpausmes, ko noteikti nevar teikt par “Dienu”, jo tur ir specifiskas attiecības, viens ar otru nerunā utml.

Es biju diezgan pārsteigts par to konkrēto gadījumu, ko Freimaņa kungs minēja, ja mēs runājam, ka mums māja ir tāda un tāda, tad mēs varam tikpat viegli teikt, ka kāds reportieris, kurš raksta par namīpašuma specifiku ir vienpusējs pasniedz informāciju, jo pieņemot, ka viņš dzīvo īpašnieka mājā un pasniedz informāciju vienpusēji caur īrnieka prizmu. Tas pats varētu būt LETAs gadījumā teikt, īrēta māja no Ventspils naftas, bet no izveidota meitas uzņēmuma, kas apsaimnieko, ja nemaldos, nekustamos īpašumus mums ir īres līgums. Es nestādos priekšā kā tur var ietekmēt tieši LETAs ziņu saturu. Es neesmu saskāries ar tādu paņēmienu.

Aigars Freimanis: Ietekmēt jau var vienkārši. Te ir jautājums- ietekmē vai neietekmē. Standarta ietekmēšanas forma, es būšu ļoti naivs- piezvana šis meitas uzņēmums un saka draugi mīļie vakar lasījām, ka kaut kas kaut kur ko... izskatās, ka mēs palielinam īres maksu par tādu un tādu summu, piemēram. Tās ietekmēšanas iespējas jau paliek. Tas nenozīmē, ka tā tas notiek, bet tie ir tie avotiņi, no kurienes rodas tās aizdomas.

Zirņa kungs jau pieminēja “Dienas” un Lemberga attiecības. Uzreiz jau atkal paliek spriedumu virkne vai aizdomu virkne, stāsti, par to, kas tur stāv aizmugurē aiz “Dienas”. Personīgi es, lai viss tas mēslu vagons negulstos virsū LETAi, kas pamazām sākt tapt, tas arī rosinās kaut kādas aizdomas, es, izliekoties kā vienkāršs objektīvs lasītājs lasot “Dienu” pirms iepriekšējām vēlēšanām, es atvainojos, man bija tāda sajūta, ka “Diena” velk uz Tautas partijas pusi. Varbūt tagad ir kaut kas mainījies. Dabiski, ka viņi velk pret Lembergu. Kas ir kaut kā pret Lembergu, tas šķiet labs “Dienai”.

Tā varētu runāt arī par daudzām citām lietām- par “Neatkarīgās Rīta avīzes” atkarību vai neatkarību no kaut kā. Patiesībā Latvijas radio arī varētu atrast kaut kādas, man viņš visu dienu skan, jo tas ir runājošais radio, kas visātrāk pasniedz ziņas, es arī varu atrast kādu simpātiju pausmi tai vai citai partijai, bet varbūt, beigu beigās mūsu domāšana ir sakārtota tā, ka mēs gribam būt tie izmeklētāji un mēģināt atklāt lietu patieso būtību tādu, kādu mēs to iedomājamie un gribam to redzēt.

Pēteris Zirnis: Es gribētu oponēt, tieši tā tie priekšstati par kaut kādiem iespējamiem spiedieniem un ka viens uz kādu spiež, viņi rodas tieši tādiem, ka viens kaut kur kaut ko stāsta, dzirdēts, aizdomas rodas. Faktiski, es nezinu, vai tie cilvēki, kas par to runā, viņi nestrādā redakcijā, viņi neredz reāli to situāciju, nav priekšstats par to, kā vispār top publikācijas, ziņas, raidījumi. Es nestādos priekša, kā īsti.. šādas sistēmas nedarbojas- piezvana , pasaka, es labprāt uzklausu viņa domas, par manu ziņu, tas ir lasītāja viedoklis, paldies par to. Ja kritika ir pamatota es viņu pieņemu un turpmāk centīšos izvairīties no kaut kādām situācijām.

Ingus Bērziņš: Es gribētu pateikt pilnīgi abstraktāk un globālāk, kas tad ir izveidojis to lasītāju loku par tādiem izmeklētājiem, pieņēmumu meklētājiem un sliktākos gadījumos viņus sauc par paranoiķiem, kas visur redz čekas pirkstus, Šķēles pirkstu, Ventspils pirkstu, ja ne mēs paši mēdiji. Līdz ar to, tagad varbūt vienkāršajam lasītājam Freimanim un vienkāršajiem skatītājiem mēs varētu pastāstīt, nu kā atšķirt tos pieņēmumus kur tiešām nav pamata no tiešam veselīgas kopsakarības meklēšanas, par to, kas stāv aiz visa šī.

Pēteris Zirnis: Pirmais un būtiskākais aspekts ir, ka galvenais, ko vajag ņemt vērā un kas ir jāņem vērā, ja informācija ir balstīta uz reāliem faktiem, tad tas ir galvenais arguments- fakts, tikai un vienīgi. Domāju, ka tur arī Latvijas politiķi ir savu pirkstu pielikuši savos izteikumos bieži vien galīgi ne ar faktiem operējot

Ingus Bērziņš: Jā, bet kā tam vienkāršajam skatītājam lasītājam, skatītājam, klausītājam atšķirt, kad tas politiķis runā tā tāpēc, ka bērnībā par maz spiegos ir spēlējis, bet varbūt, ka tiešām tur notiek tā uz savstarpējiem zvaniem, šantāžām utt. Kā vienkāršajam lasītājam atrast to vidusceļu? Kā jūs meklējat to visu?

Aigars Freimanis: Kādu laiku meklēju, bet tad pārtraucu. Esmu pieķēris sevi, ka es kā lasītājs lasu laikrakstus aizvien mazāk. Bija viens brīdis, ka varēja itin labi iztikt ar “Dienu”, tad ar “Dienu” vairs nevarēja iztikt, tad jāņem kaut kas klāt. Ja ņem klāt, tad ir par daudz , jo laika nav.. beigu beigās es sapratu, ka var iztikt, var iztikt. Pietiek radio, pietiek DELFI, televīzijas.

Nav tik daudz, kas patiesībā liek domāt, ka mēdiju vide ir sevi uzkarsējusi sevi tik tālu, ka cietējs ir vienkāršais lasītājs. Un, kas notiek paliek tie veiksmīgākie, tie kas ārā stāv, kas nepiedalās tai spēlē tik aktīvi. Mēs ne pirmo gadu runājam par tā saukto sieviešu žurnālu uzplaukumu, tās tēmas, kas iziet ārpus no tās “politikas miesas, ekonomikas miesas, norišu miesas” , kur viss notiek tempā, kas šķiet ir mēdiju pamatmaizīte, tās lietas kļūst svarīgākas, tām lietām sāk uzticēties vairāk un tās vairāk sāk patērēt.

Un tā ir problēma, kas, manuprāt, liecina par kaut kādu krīzi, kas ir pašos mēdijos. Mēdijos, es domāju, tajā aktuālajā daļā, kas raksta par to aktuālo problemātiku. Tās krīzes cēloņi ir daudz, daudz un dažādi var runāt un daudz jau viņi ir norādīti, viens no tiem ir ārkārtīgi straujā paaudžu maiņa, kas notika 90-to gadu mijā, kad pazuda pēctecība, kas bija zināmā profesionalitātē, zināmā ētikā. Tas vilinājums, runājot par pasūtījuma rakstiem, ir iegūt papildus ienākumus, kas varbūt liek domāt, ka žurnālisti nesaņem tik daudz, (es godīgi sakot nezinu, cik saņem žurnālisti) kas vilina viņus izdarīt kaut ko, vai uzrakstīt kaut ko, kas ļauj papildus nopelnīt un jautājums ir tāds, vai daudziem jauniem cilvēkiem, kas šobrīd strādā žurnālistikā, vai žurnālistika ir dzīves mērķis kur viņi grasās attīstīt savu karjeru tālāk. Jo manuprāt, daudzi to izmanto kā tādu plauktiņu, kā atspēriena punktu un pēc tam iet uz citām darbības nozarēm.

Tagad modē ir nācis PR jeb sabiedriskās attiecības un daudzi žurnālisti sapņaini raugās uz šo profesiju, jo pagaidām tas viss bango un zied un laikam tur tā nauda grozās. Es arī dažreiz, kad izdzirdu ciparu un lieku pretī pakalpojumu, kas ir saņemts....

Ingus Bērziņš: 5000 par vienu lapiņu..

Aigars Freimanis: domāju- forša nozare.

Pēteris Zirnis: Es nedomāju, ka ir tik briesmīgi. Man šķiet, ka pēdējā laikā tas līmenis uzlabojas un tieši tas ko jūs minējāt, ka paaudzes nomainījās, manuprāt, jau pamazām ir izveidojies zināms skaits cilvēku, gados jauni gan, kas ir sapratuši, ka tas ir viņu dzīves mērķis un kas ir jau profesionāli uzauguši līdz tam līmenis, kas, ir diezgan augsts līmenis.

Ingus Bērziņš: Nu jā, ja mēs nonākam no politiskās saspiestības uz finansiālo saspiestības, tad te būtu vietā parādīt kaut ko no tautas balss un gribu pievērst uzmanību vienam citātam, ko šodien teica viens interneta diskusijas dalībnieks:

“Par mēdiju profesionalitāti - jā, līmenis krītas, jo lai arī valstī ir labi ja padsmit žurnālistu, tad viņu atalgojums pilnībā neatbilst viņu kvalifikācijai. Drīzāk tas būt samērojams ar simtā ierēdnīša, pavāra vai vēl kāda cita vidēja līmeņa atalgojumu. Žurnālisti ir spiesti rukāt, lai nopelnītu tos pašus grašus- sekas ir zema kvalitāte. Otrkārt, preses izdevumu īpašnieki tiešām nesaprot, ka mēģinot ietekmēt mēdijus, viņi nepārtraukti samazina to auditoriju, jo rakstītais pārāk bieži nonāk pretrunā ar auditorijas interesēm un laikraksta koncepciju.”

Par to atalgojumu, kas neatbilst kvalifikācijai. Jūs jau mēģinājāt bišķiņ apstrīdēt, bet jūs piekritīsiet, ka tas, ko mēs redzam pēdējos gados, vairāk izskatās pēc tā, ko teica Freimaņa kungs, ka tie, kas ir spējīgi domāt tik analītiski, tādās kopsakarībās, lai redzētu tos korumpantus un to budžetu izsaimniekotāju virtuvi, lai varētu sekot tām lietām, tiem arī pašvērtējums ir tāds, ka viņi labāk redz savu atalgojumu citā nozarē. Jeb jūs nepiekrītat?

Pēteris Zirnis: Es daļēji tam piekrītu. Man šķiet, ja cilvēks izšķiras aiziet uz PR vai kādu kaut ko līdzīgu, tas nozīmē, ka viņa mērķis nav būt par žurnālistu.

Ingus Bērziņš: Žurnālistam ir jābūt ideālistam.

Pēteris Zirnis: Jā, faktiski ideālistam, ja tev tiešām ir mērķis būt žurnālistam, tāpat kā ārstam, tad samierinies. Es nedomāju, ka šobrīd Latvijā presei ir tik šausmīgi zemas algas, ka tas ir galvenais iemesls, kas liek doties prom uz kādām citām nozarēm un sfērām.

Ingus Bērziņš: Te nu es gribētu izstāstīt tādu jau hrestomātisku piemēru. Es savulaik strādāju tādā kantorī kā NIP birojs, Jāņa Dombura vadītais, vienreiz mēs gatavojām tā sauktās “Trīs miljonu lietas” publikāciju laikrakstam “Diena” un šīs publikācijas ietvaros mūsu korespondente zvanīja uz Lihtenšteinu vienam juristam un ilgi un dikti viņu pa telefonu intervēja. Tās sarunas izmaksas bija lielākas nekā, ja mēs vispārējā kārtībā skatītos to honorāru, ko laikraksts “Diena” varēja samaksāt par šādu materiālu, kas ir tapis no šīs sarunas.

Būtībā, ko es gribu teikt, ka dažbrīd ir tāda ļoti negatīva sajūta, ka tam mēdijam labāk, nu vairs nerunājos par žurnālistu izmaksām, bet runājot par mēdiju kā par uzņēmuma izmaksām, viņam ir izdevīgāk, lai tas žurnālists pārkopē 10 preses relīzes dienā, ko ir teikuši politiķi, nekā investēt naudu tajā, ka viņš kādu mēnesi rokās un tad beigās atmasko un uzraksta tādu gabalu, kurš kādu iesēdina cietumā vai kurš izmaina kādu likumdošanu.

Pēteris Zirnis: Tur es piekristu, ka pašiem mēdijiem, nav līdzekļu vēl pietiekami, bet nu..., otras puses, es domāju, ka ar esošiem resursiem ir iespējams pētīt, analizēt. Protams, ka vienmēr vajag vairāk, labāk un ja vairāk naudas, jo lielākas iespējas izmantot plašākus avotus.

Ingus Bērziņš: Mūsu laiks iet uz beigām. Paldies jums par sarunu un lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem gribētu teikt, lai jūs netiesājiet mūs bargi, ka mēs te par savu mēdiju resoru runājam, jo no tā, cik daudz jūs spēsiet atšķirt kaut kādu pieņēmumu un sensāciju žurnālistiku no patiesas analīzes un pētniecības būs atkarīgs arī tas, par ko jūs vēlēsiet, galu galā. Uz tikšanos kādu citu pirmdienu.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form