Ingus Bērziņš: Labvakar! Šī ir tiešā ētera diskusija Latvijas televīzijas pirmajā kanālā „Vērtības. Viedokļi. Vērtējumi”.
Ja jānosauc aizgājušā gada lielākie, nozīmīgākie notikumi aizgājušā gada notikumi Latvijas tautsaimniecībā, tad līdztekus sarunām ar ES par zemniecību, līdztekus “Latvijas kuģniecības” privatizācijai, līdztekus domstarpībām par gāzes tarifiem, droši vien jāatzīmē grūtie laiki Ventspils ostā. Un it sevišķi tās lielākajā kompānijā “Ventspils nafta”, kura daudziem vairākus gadus kalpoja kā tāds lepnuma objekts par Latvijas ekonomikas flagmani.
Toties par tranzītu politiska atbildība mūsu valstij ir uzticēta satiksmes ministram Robertam Zīlem. Kā arī mūsu studijas viesis šovakar ir Uldis Osis, kurš ilgus gadus ir analizējis tranzīta jautājumus. Kas tad ir vainīgs, ka šinī gadā Ventspils nafta pārkrauj vairāk nekā trešdaļu kravu mazāk nekā pagājušajā gadā?
Roberts Zīle: Ir visas ekonomiskās spiediena pazīmes no tiem, kas šo tranzītu var veicināt, vai otrādi – kavēt.
Uldis Osis: Es teiktu – gan viens, gan otrs. Gan ekonomiskais spiediens, gan arī izmantojot dažādas ekonomiskās sviras daļa, vismaz politiskie faktori, jo nevar uzskatīt, ka gluži nejauši radās tieši vēlēšanu gadā.
Ingus Bērziņš: Pretarguments politiskajai versijai presē parasti izskan tāds – tas būtu tik politiski pret Baltijas valstīm, kāpēc tieši Ventspilī krīt šie naftas produktu tranzīta apjomi. Kāpēc nekrīt tur Tallinā vai Butiņģē. Ko jūs varētu atbildēt uz šādu pretargumentu?
Roberts Zīle: Politiski, kā jūs atceraties, kādreiz ir bijis spiediens uz Baltijas valstīm, tas nemaz nenozīmē, ka tas viss notika vienlaicīgi. Ja mēs atceramies 90. gadu sākumu, kad mēs šo politisko spiedienu nepārprotami izbaudījām, tad viņš bieži vien bija vērsts pret kādu no valstīm.
Uldis Osis: Ja mēs runājam par Butiņģi vai Tallinu, tad šeit arī to ir diezgan viegli izskaidrot. Pirms Krievijas kompānija pārņēma Butiņģi savā kontrolē, pirms tam Butiņģē bija tieši tādas pašas problēmas – viņai nepietika apjoma, ko novirzīt tranzītā. Savukārt, ja mēs pieminam Tallinu, tad situācija šeit ir pavisam savādāka. Tallinā nav naftas vada, lielā Krievijas kompānija „Transņeftj”, kas pārvalda cauruļu vadus Krievijas teritorijā, šeit neko nenosaka, un naftas produkti šeit tiek piegādāti galvenokārt pa dzelzceļu. Tas ir daudz elastīgāks veids un šeit nav tāda monopola.
Ingus Bērziņš: Vai tas gadījums, ko jūs minējāt ar Butiņģes versiju, mums nevajag aizdomāties par to piemēru, kas bieži vien izskan presē, proti, šis spiediens ir ar mērķi tikt daļā “Ventspils naftā”, kurā kā zināms ir gan privatizējamā valsts kapitāla daļa, gan arī iespējams mainīt īpašniekus privātajā daļā, kas šobrīd ir?
Roberts Zīle: To nevar izslēgt, ka viens no mērķiem ir tieši šāds, bet es uzskatu, ka valdības pārstāvjiem vajadzētu domāt vienmēr par šāda veida projektiem, vai tas valstij ir izdevīgi, vai nē, tikai pēc viena kritērija, vai pievienotā vērtība, kas kopsummā veido iekšzemes kopproduktu no šīs konkrētās izmaiņas palielinās vai samazinās. Vēl mēs varam rēķināt to, kādi draudi ir no vides aspekta, kas notiktu ar šo biznesu, jo tranzītbiznesā vienmēr pastāv risks. Ar to es gribu teikt, ka mums nav vienalga, ja par katru cenu grib kādu kravu transportēt.
Ingus Bērziņš: Vai šis jūsu teiktais nozīmē to, ka valsts diezgan kritiski skatītos uz Krievijas potenciālo kompāniju interesi par “Ventspils naftas” akcijām?
Roberts Zīle: Es uzskatu, ka tas process ir vērtējams, bet nav priekšlikumi, vismaz valdības pusē par “Ventspils naftas” valsts akcijām, gan tiesa, atbild politiski Lujāna kungs – ekonomikas ministrs, jo privatizācijas aģentūra ir tā, kas tur šos 44% valsts akcijas “Ventspils naftā”.
Uldis Osis: Krievijas naftas kompānijas diezgan bieži svārstās. Lieta nav tik sarežģīta. Lietuvā bija sarežģītāk – tur bija naftas pārstrādes rūpnīca, naftas vads un naftas termināls, caur kuru naftu, vai naftas produktus var iekraut kuģos un transportēt tālāk uz Eiropu. Latvijā Krievija jau ir daļā „Latrostransā”, bet caur Latvijas teritoriju iet tikai šis kopīgais naftas vads un ir tikai termināls, bet ir vēl viens bet – naftas vads iet arī caur Baltkrieviju un Lietuvu, tātad faktiski šeit ir iesaistītas trīs valstis un tas lielā mērā apgrūtina situāciju, apgrūtina tarifu politiku. Līdz ar to tas arī atbaida Krievijas kompānijas.
Ingus Bērziņš: Vai gadījumā ar Ventspili būtu valstij izdevīgi, lietderīgi iet uz šādām sarunām ar Krievijas naftiniekiem?
Uldis Osis: Darbojas daudzi faktori – no ekonomiskā viedokļa mēs varam teikt – kāda starpība, kas ir investors. Viņš nodrošina šo apgrozību, terminālu, nodrošina cilvēkiem darba vietas, maksā nodokļus. Kur šeit ir kādas problēmas – tas ir tīri no ekonomiskā viedokļa, bet es neņemos komentēt citus aspektus – politiskos vai kādus citus.
Ingus Bērziņš: Vienkāršajiem skatītājiem mums būtu jāpaskaidro, kas ir tas politiskais aspekts no kura būtu jābaidās, ja Krievija pretendē un “Ventspils naftas” iegūšanu?
Uldis Osis: Es neuzskatītu sevi par politiķi, bet varbūt mēs nedaudz pārspīlējam šo politisko risku, jo vairāku gadu laikā analizējot naftas tranzīta tendences mēs esam bieži vien diskutējuši ar dažādiem ārvalstu ekspertiem, viņi saka, ka no vienas puses jums vajadzētu nodrošināt piegādes, no otras puses būtu labi Rietumu kapitāls, bet kas notika Lietuvā, to mēs ļoti labi zinām.
Ingus Bērziņš: Vai tiek domāts jaunajā valdībā, kādi varētu būt optimālie scenāriji, kam varētu piederēt “Ventspils nafta”?
Roberts Zīle: Manā rīcībā nav šāda informācija. Kas attiecas uz tiem riskiem starp politiku un ekonomiku – tas kurš tirgo naftu ir ieinteresēts maksimāli lēti aiztransportēt to uz tirgu. Viņiem ir intereses, lai šajā vietā būtu minimālākās izmaksas, savukārt, tas ir pretrunā ar Latvijas interesēm, jo mūsu interesēs ir saņemt maksimālo samaksu par šo transportēšanu.
Ingus Bērziņš: Par maksimālo vērtību runājot, es domāju, ka jūs kungi, esat daudz lasījuši presē par apvainojumiem nepārdomātajai ventspilnieku politikai – sēž uz augstajiem tarifiem un re, nafta vairāk neplūst. Cik lielā mērā tas ir mīts vai realitāte? Kā jūs, pētot šo nozari, varētu komentēt?
Uldis Osis: Es varētu teikt, ka situācija ir ļoti neskaidra, kuram ir augsti tarifi, kuram nav augsti tarifi? Ja mēs skatāmies pēc oficiālajām statistikas publikācijām, arī Krievijas un starptautiskajām kompānijām parādās, ka Ventspils naftas terminālam ir šie augstie tarifi, bet ja mēs ņemam visu ķēdi sākot no Rietumsibīrijas līdz Primoskai, līdz Ventspilij, vai līdz Novorosijskai, vai Butiņģei, vai Tallinai, tad faktiski lielas atšķirības nav. Un šeit vēl ir vesela virkne dīvainības, piemēram pēc oficiālas informācijas Primoskas tarifs ir mazāks par 2 dolāriem tonnā, bet savukārt Ventspilī ir 4 dolāri, savukārt zinoši cilvēki zina teikt, ka līdz Primoskai tarifs ir krietni vien augstāks, varbūt, ne tik augsts kā Ventspilī, bet augstāks par 2 dolāriem.
Ingus Bērziņš: Pēdējā laikā prese mīl ironizēt, ka daļa amatpersonu mīlēja teikt, ka visu nosaka bieznes, nevis politika. Caur Ventspili tas būt izdevīgāk. Tas liek daudziem izteikt tādas aizdomas, ka acīmredzot šie te cilvēki ir bijuši stingri tuvredzīgi, jo mēs esam tur, kur mēs esam šobrīd...
Roberts Zīle: Mēs varam teikt, ka mazliet jocīgi būtu, ja uzņēmēji būtu ieinteresēti ilgtermiņā sagraut savu uzņēmumu ar nepārdomātu tarifu politiku. Man vairāk gribētos, lai valsts pārstāvji būtu daudz aktīvākā lomā šajā jautājumā. Es atceros gadījumu, kad “Ventspils nafta” piedalījās “Latvijas kuģniecības” izsolē.
Ingus Bērziņš: Pieķeroties jūsu piesauktajai kuģniecības pirkšanai, es arī pievienošu “Preses namu”, ko nopirka “Ventspils nafta”, nekustamos īpašumsu, sanatoriju jūrmalā. Vai tas viss neliecināja par to, ka tie, kas pieņem galvenos lēmumus “Ventspils naftā”, redzēja, ka savlaicīgi ir jāmūk prom no tā galvenā biznesa?
Roberts Zīle: Nu nezin, vai Preses nams nes viņiem lielu peļņu...
Uldis Osis: Es esmu piedalījies dažādu projektu izstrādāšanā šajā biznesa jomā kopumā ņemot. Un vienmēr nonāku pie secinājuma, ka ir vajadzīga diversifikācija, jo no paša laika gala, tika apzināts tas, ka atrodoties, ka tautā saka – sēžot uz trubas vien, tas ir diezgan riskanti. Un šinī ziņā tieši Ventspils virziens ir vārīgs, jo tas cauruļvads iet caur vairākām valstīm un līdz ar to ir problēmas saskaņot vienoto politiku, līdz ar to šeit ir diezgan liels riska moments un kaut kādi neprognozējami elementi, tāpēc ventspilnieki ir meklējuši dažādus citus biznesa veida variantus, minot to pašu kuģniecību.
Ingus Bērziņš: Gribētu jums piedāvāt aplūkot vienu mazu videofragmentu. Lai cik arī naftas bizness ir necaurspīdīga padarīšana, mūsu raidījums atļāvās riskēt un uzdevām šodien internetā jautājumu: „Kas jūsuprāt ir vainīgs pie tā, ka Ventspilī ir pienākuši grūti laiki?”
Politisks lēmums Krievijā - 43%
Ventspilnieku nemākulīga saimniekošana - 18%
Abi šie iemesli - 39%
Vai jūsu ministrija, kas pārrauga tranzītu ir kaut kādi reaģējusi uz to, kas notika ar kravu kritumu? Un kā šī reaģēšana varētu izpausties?
Roberts Zīle: Man bija pārrunas ar uzņēmuma vadību un es esmu daļēji informēts par to, ka viņi redz šo ainu. Lai arī Satiksmes ministrija rūpējas par tranzītu un mēs savu iespēju robežās šo informāciju uztveram, lai varētu sagatavoties potenciālai rīcībai, bet es gribētu redzēt kapitāla pārvaldītāju aktīvāku rīcību pie būtisku jautājumu pieņemšanas. Šī uzņēmuma valsts akcijas no 96.gada ir Ekonomikas ministrijai un tā informācija uzkrājas tanī ministrijā, kur tas darbs notiek, ja ir kāds piedāvājums par investīcijām vai kapitāla nākšanu kapitālā, tad tas noteikti uzkrājas pie kapitāldaļas turētāja Ekonomikas ministrijā. Ja tas nāktu ar kādu jautājumu, kas varētu ietekmēt tarifu politiku, tad, protams, mēs to darām.
Ingus Bērziņš: Kad es lasu par to, ka uzņēmēju delegācija dodas no Latvijas spriest par tranzītu uz Uzbekistānu, Kazahstānu, tad tur vienmēr ir daudz amatpersonu – acīmredzot, valstij ir kaut kāda loma šajās pārrunās. Ko jūs ieteiktu, ko šobrīd darīt, kā risināt, un kā nākt palīgā uzņēmējam?
Uldis Osis: Man grūti iedomāties, ko valsts vēl varētu darīt papildus tam, ko tā līdz šim ir darījusi, jo šogad ir bijusi ļoti laba sadarbība starp valsts institūcijām. Delegācijas parasti ir bijušas kopīgas un vienmēr viņas ir vadījušas visprominentākās personas, bet ja taisnība ir tai versijai, ko jūs minējāt – tas ir spēka spiediens ko kādas Krievijas kompānijas puses ierobežot vai turēt bada maizē cauruļvadu un terminālu ar mērķi psiholoģiski nospiest tā, lai par lētu naudu varētu iegādāties, tad es šeit īsti neredzu ko darīt – spēka spēle ir spēka spēle. Mūsu pusē nav to potenciālu. Resursi atrodas viņu pusē. Tam kam ir šie resursi – tie šobrīd kontrolē situāciju.
Roberts Zīle: Vissliktākais ir nepārdomāta rīcība šajā laikā, jo es pieņemu, ka Krievija gribētu pārdot vairāk naftas produktus, kad naftas cena ir augsta.
Uldis Osis: Es domāju, ka Krievija izmanto savas iespējas, jo tomēr ir nākusi klāt Primorska un Butiņģe. Bet ņemot vērā, ka Krievijas ekonomika diezgan stabili attīstās un pieaug arī iekšējais naftas produktu patēriņš, tad līdz ar to tās jaudas ir pietiekamas, lai varētu arī “Ventspils nafta” pārāk daudz Ventspils virzienā nedot.
Roberts Zīle: Es gribētu teikt par valsts lomu. Mums svarīgi lēmumi ir jau aiz muguras – NATO un ES. Tā situācija – pievienošanās šīs abām situācijām – būs diezgan savādāka.
Ingus Bērziņš: Kas ir tas labums, ko mēs varam iegūt iekļūstot NATO un ES? Ko mēs varam teikt Krievijai, kad aiz mums ir NATO un ES?
Roberts Zīle: Lietas, kas attiecas uz tarifu politiku, kas ir saistītas ar Latviju, būs saistītas arī ar ES, jo Latvijas būs ES iekšējais tirgus. Līdz ar to nevar būt savādāka attieksme šajā gadījumā.
Uldis Osis: Es gan nebūtu tik optimistisks.
Ingus Bērziņš: Cerēsim, redzēsim. Paldies par diskusiju! Paldies arī skatītājiem. Nākamais raidījums būs sestdien, kur jūs gaida neierastāks pārsteigums. Uz redzēšanos!