Diskusija: “Par” un “pret” Nacionālās bibliotēkas celšanai

Savukārt šobrīd presē lielu šķēpu laušanu vairs nemana, un tāpēc šajā raidījumā mēģināsim noskaidrot, vai tad ir izdevies visus šos būtiskos pretargumentus kliedēt. Studijā ir Kultūras ministre Karīna Pētersone un laikraksta “Dienas Bizness” galvenais redaktors Juris Paiders.

Pētersones kundze, pirmais jautājums jums. Pirms diviem gadiem, kad likumprojekts tika iesaldēts, bija šī pati valdošā koalīcija pie varas, un toreiz, cik atceros, bija diez gan daudz pretargumentu arī pašas koalīcijas starpā - tur tika citēts Vents Balodis no “Tēvzemei un Brīvībai”, kas ļoti bieži teica, ka varbūt būtu jāpadomā par šīs celtniecības lietderību kā tādu. Kā izdevies panākt šo konsensu? Kāpēc lietas šobrīd iet tik viegli?

Kārina Pētersone: Vispirms, jau Jūsu jautājumā izskanēja dažās lietas, kurām atļaušos oponēt. Interneta pieejamība laukos ir iekļauta jau šī projekta izmaksās, tie ir 12,7 miljoni, kas ir domāti valsts publisko bibliotēku kopīgā tikla izveidošanai, datoru iegādei, programmatūras nodrošināšanai un bibliotēku darbinieku apmācībai.

Runājot par Gunāra Birketa projektu, jāsaka, ka kā jebkurš autorprojekts, tas sadārdzina šo projektu tikai par 10%... varbūt tas ir ļoti daudz. Bet tā ir izvēle, vai mēs gribam šo projektu redzēt kā tādu, kas ienāk 21.gs. galvaspilsētā kā vienīgā, pirmā mūsdienu arhitektūras celtne. Projekts nes sev līdzi arī milzu starptautisku atbalstu.

Par politisko konsensu runājot, es nevaru šobrīd apgalvot, ka šāds konsensus pilnībā ir panākts, jo šis likumprojekts nav vēl pilnībā izdiskutēts nedz atsevišķi frakcijās, nedz koalīciju padomēs, bet ir labs pamats šī konsensus panākšanai, jo pēc budžeta padomes sēdes deputātiem vismaz nedalās domas par finansējuma avotiem. Vēl domas dalās par 3.pantu- par pašu projekta vadības modeli un uzraudzības modeļa niansēm.

Ingus Bērziņš: Es jums par konsensus jautāju tādēļ, ka tur bija viens tāds āķītis... Paidera kungs – mūsu studijas viesis - pagājušajā piektdienā raksta, ka šo bibliotēkas jautājuma aktualizēšanos var saistīt ar gaidāmajām vēlēšanām. Citēšu: “Ir kļuvis skaidrs, ka gaismas pils būvniecība daudz vēlētāju balsis nenozvejos...” Bet domāts ir, ka pirms vēlēšanām šīs balsis tomēr tiek mēģināts zvejot. Vai jūs vēl jo projām tik krasi šo jautājumu redziet? Vai Jūs neticat politiķu godaprātam?

Juris Paiders: Vispirms būtu jāatceras, kad radās doma par šo bibliotēku un projektu. Projekts radās pirms gadiem vairāk nekā desmit. Tai laikā Rīgā dzīvoja 950 tūkstoši iedzīvotāju, dzīvokļu rindās stāvēja 100 tūkstoši, brīvu telpu nebija nekur, un, faktiski, tai brīdī, kad tur veidojās kādi kopuzņēmumi, iznomāt telpas - tā bija liela problēma. Tai brīdī nebija telpu. Tai brīdī, kad kaut kas kaut kur ir jāizvieto, tad vienīgais bija kaut ko būvēt no jauna. Pie šiem apstākļiem radās loģiska doma uzbūvēt jaunu ēku Nacionālajai bibliotēkai.

Taču tagad nav pats atmodas pats sākums vai 80 gadu beigas, šobrīd ir 2002.gads, Rīgā vairs nav 950 tūkstoši iedzīvotāju, domāju, ka labi ka kādi 800 tūkstoši. Rīgā stāv šobrīd tik daudz tukšu telpu, ka var ņemt un taisīt... VEF rūpnīca solīja taisīt uz kādiem 3-10 tūkstošs kvadrātmetru tirdzniecības zāles, bizness centrus utt. Šobrīd ir ļoti daudz brīvu telpu, kuru pielāgošanai bibliotēkas vajadzībām nav vajadzīgas tādas milzu izmaksas, nedz arī šāda veida projekti.

Ingus Bērziņš: Jūs runājiet par bibliotēku no tāda racionāli funkcionāla viedokļa, stāstot par to laiku, kad projekts radās. Jūs skatāt šo projektu, ka vairāk saimnieciskas dabas jautājumu, ne tik daudz kā “Gaismas pili”, kā kulturoloģisku vērtību...

Juris Paiders: Ir arī otra lieta. Kam tad šī bibliotēka ir vajadzīga? Vai bibliotēka vajadzīga politiķim kā piemineklis viņu vajadzībām, vai bibliotēka ir vajadzīga lasītājiem - tiem, kas uz viņu iet. Atšķirībā no politiķiem, kas balso par bibliotēku, bet viņi nezina, ko nozīmē iet uz bibliotēku lasīt.

Man ir pat vienotā lasītāja karte. Sen jau vairs nav tā, ka Nacionālā bibliotēka būtu vienīgā tautas krātuve, ir izveidots bibliotēku konsorcijs, kurā ietilpst lielākās bibliotēkas. Ar vienu šo karti es varu iet gan uz universitātes bibliotēku, gan uz Nacionālo bibliotēku. Ja bibliotēka domāta lasītājam, tad primāri jārūpējas par lasītāja interesēm.

Tas, kas ir noticis pēdējos 10 gadus, miljons latu ir iztērēts par projektiem to gatavošanai, bet, ja mēs šodien paskatāmies, ka ir komplektēti bibliotēku fondi, iedodiet, tie ir zem katras kritikas. Šobrīd atrast Krievijā izdotu grāmatu pat Nacionālajā bibliotēkā nav iespējams. Daudz vienkāršāk ir doties un pasūtīt caur vairumtirdzniecības bāzēm, reāli pirkt to Krievijā. Tā kā miljons, kurš būtu lasītāju vajadzībām, ja tas būtu izmantots fondu atjaunošanai, tad būtu jēga lasītājiem. Tā kā fondus šobrīd nepapildina pienācīgā daudzumā, tad līdz ar to bibliotēka savu funkciju nepilda.

Ingus Bērziņš: Pirms pārejam pie tēmas, cik daudz projekta idejas aizstāvji tīri domā par lasītāju funkcionālajām vajadzībām, es jums piedāvāju apskatīties mūsu raidījuma tradicionālo aptauju internetā, kur šodien lasītājiem mēs lūdzām izteikties par to, vai viņi atbalsta, vai neatbalsta bibliotēkas celtniecību. Var teikt, ka tas ir sabiedrības viedoklis, tā ir daļa, kas lieto internetu, iespējams apmeklē bibliotēkas.

Vai Tu atbalsti jaunās Nacionālās bibliotēkas ēkas celtniecību?

Jā, arhitekta Birkerta variantā - 45%
Jā, bet citā lētākā variantā - 35%
Informācijas tehnoloģijas laikmetā bibliotēkas nav vajadzīgas - 20%

Ingus Bērziņš: Kopā aptuveni 1200 respondentu, kas šodien atbildēja. Paidera kungs, vairākums saka, ka tomēr mums vajag šo ēku...

Juris Paiders: Tas gan nav vairākums. 45% nav vairākums...

Ingus Bērziņš: ...Lielākais stabiņš no tiem, kas atbildēja...

Kārina Pētersone: Es priecājos, ka Paidera kungs paslavēja to, ko izdarīja Kultūras ministrijas pārraudzībā esošs institūts, izveidojot bibliotēku konsorciju, kas nodibināts ar nolūku, un faktiski tas jau ir padarījis lielu darbu Valsts bibliotēkas, kas ir 9 akadēmiskās, zinātniskās bibliotēkas un nacionālā bibliotēka tiešām jau saslēgtas vienotā tīklā, darbojas vienotā lasītāju karte, un tas nav noticis bez lielas Nacionālās bibliotēkas līdzdalības šajā projektā.

Kā visās valstīs ir publisko bibliotēku tīkls, ir zinātniski akadēmisko bibliotēku tīkls, bet visu bibliotēku tīklu sirds ir Nacionālā bibliotēka. Nacionālās bibliotēkas projekts nav vienas ēkas būvniecības projekts, tas ir projekts, kurā tiek domāts par Latvijas iedzīvotāju konkurēt spēju brīdī, kad mēs ieiesim globālā sabiedrībā, kļūsim ļoti atvērti. Neviena valsts nav parādījusi savu publiskās sfēras eksistences modeli bez Nacionālās bibliotēkas palīdzības.

Lai kā mēs aizstāvētu internetu, un arī šis projekts ir vērst uz to, lai cilvēki caur Nacionālās bibliotēkas pakalpojumiem iegūtu, kur Nacionālā bibliotēka ir lielais informācijas brokeris starptautiskajiem informācijas tīkliem. Latvijā no Nacionālās bibliotēkas uz rajoniem, no rajoniem uz pagasta bibliotēkām. Bibliotekārs visā šajā informācijas jūrā darbojas kā informācijas brokeris. Cilvēku pagastā, nebraucot uz Rīgu, ieejot savā pagasta bibliotēkā var tikt pie informācijas, kas top Ministru kabinetā, viņu vietējā pašvaldībā, tiek apstrādāta citās pasaules bibliotēkās.

Pirmais solis ir veikts, jo konsorcijs ir padarījis šo savietojamību iespējamu 9 valsts bibliotēkās. Tagad valsts budžetā ir līdzekļi, par kuriem konsorcijs strādā. Jūs teicāt, ka ērtāk būtu izvietot Nacionālo bibliotēku, pielāgojot kaut kādas Rīgā jau esošas telpas. Tas parāda tikai ilūzijas un neinformētību. Kā mēs redzam bibliotēkas darba specifikā, aprēķinos, kas pamato, ka jebkura cita bibliotēkas standartiem, drošībai, lasītāju ērtībai, plauktu izvietošanas smagumam neatbilstošu telpu pielāgošana ir daudz dārgāka nekā jaunas ēkas būvniecība. Tā ir visas pasaules pieredze, daudzu Eiropas valstu pieredze, nerunājot jau par ASV, kas ir pēdējos gados uzcēluši jaunas Nacionālajām bibliotēkām piemērotas telpas, domājot par informācijas kā resursu pieejamību iedzīvotājiem.

Informācijas resursi nav tikai internets, tās ir arī grāmatas, tā ir arī uzziņu literatūra, tāpēc nevaram uzsvērt tikai vienu Interneta aspektu. Tā valstis ar visu savu ilgo demokrātijas pieredzi ir sapratušas, ka šis ieguldījums infrastruktūrā atmaksājas. Ejot uz būvniecības virzienu, Igaunijā, piemēram, lasītāju skaits ir pieaudzis – trīskāršojies.

Ingus Bērziņš: Es papildināšu Pētersones kundzes teikto ar vienu citātu, ko savā laikā teicis bibliotēku direktors Andris Vilks:

“Šis ir tas gadījums, kad vienam otram reizēm ir grūti noticēt, ka tāds iespaidīgs un drošs arhitektoniskais risinājums var sevī ietvert ārkārtīgu iekšējo funkcionalitāti- telpu organizācijā, grāmatu novietošanā, lasītavu un darba telpu izvietojumā. Visur šī funkcionalitāte ir noteicošā.”

Tātad mēs ceļam nevis tikai pieminekli, bet ...

Juris Paiders: Es piekritīšu kultūras ministres teiktajiem mērķiem. Vienīgais, vai to realizācijai nav jātērē nauda stikla kalna celtniecībai. Visus tikai fascinē Birketa projekts, bet neviens nav skatījis alternatīvas. Alternatīvas ir, pie tam speciāli piemērotas telpas, kas ir Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka - visas komunikācijas ievilktas, grāmatu krātuves sataisītas. Lūdzu pabeidziet šo lietu, kas varētu maksāt labi ja sesto vai astoto daļu, kas iecerēts uz nacionālo bibliotēku.

Bet neviens jau alternatīvas nepētīja, bet visi traucās būvēt kaut kādu stikla kalnu. Redziet, kad gāja debates par elektrības nodokli, tad šeit ir paraksti vairāk kā 30 tūkstoši savākti. Šie divi sējumi tika iedoti katrai Saeimas frakcijai, un Saeima vairs negatavojas izmantot elektrības nodokli kā finansējumu būvniecībai. Jebkurā gadījumā visas izmaksas būs jāsedz no maniem, jūsu un jūsu nodokļiem, vai arī, pārdodot īpašumu, kura 2,5 miljonā daļa pieder man – “Kuģniecība” vai “Lattelekom”, vai licences iztirgojot. Tas ir vienīgais finansējuma avots.

Kāds vēlas paņemt manu nodokļa naudu, lai būvētu stikla kalnu. Tad dariet to privātā kārtā, ja jau tas ir tik labs projekts, UNESCO atbalsta, piesaistiet privātos investorus, es kādreiz lasīju, ka UNESCO iedos trešdaļu, un būvējiet droši. Kāpēc jūs manā nodokļa maksātāja kabatā bāziet ķepu, lai būvētu lietu, kuru es negribu? Kā lasītājs es iesaku, ka prātīgāk ir iepirkt grāmatas, kas ir vajadzīgas.

Ingus Bērziņš: Domāju, ka ķepu grib bāzt Jūsu kabatā tāpēc, ka ir lietas, ko nevar konvertēt naudā, piemēram, tas var būt jautājums, ka ik pa laikam kādai sevi cienošai kultūrtautai ir jāuzceļ kāda diža celtne.

Juris Paiders: Tikai viena lieta! Ja mums ir pār pārēm budžets, ar uzviju izpildīts, mums nav kur likt naudu, valsts ir strādājusi izcili, savākta pilna kase, tad lūdzu ceļam. Bet budžeta deficīts šobrīd ir uzblīdis milzīgs. Nākošgad ir ap 100 miljoni jāatdod iekšējie un ārējie aizdevumi. Ja mēs saimniekojam šajā zemē taupīgi, tad mums savas izmaksas ir jāsamēro ar ienākumiem.

Kārina Pētersone: Domāju, ka jums, Paidera kungs, ir jāturpina vākt sev atbalstītāji, un ceru, ka jūs tāds būsiet tāpat, kā vācot parakstus par elektrību. Es daudz braucu pa laukiem, un cilvēki gaida šo projektu, un viņi to gaida divu iemeslu dēļ. Tas tāpēc, ka ir izaugušas vairākas paaudzes, kurām nav bijušas iespējas strādāt mūsdienīgā bibliotēkā Latvijā, un cilvēks tā īsti nesaprot, ko mūsdienīga bibliotēka spēj dot. Es gribētu, lai viņi atgūst ticību šai lietai.

Otrkārt - es gribētu iebilst, ka jūs sauciet šo projektu par stikla kalnu. Atvainojiet, tas ir vienkārši necienīgi no jūsu puses. Šis projekts ir ļoti rūpīgi izskatīts UNESCO ekspertu vidū. Tie bija pasaulē atzīti arhitekti, kuri ļoti rūpīgi iepazinās ar bibliotēkas programmu un tika izskatīti skiču projektu ārkārtīgi rūpīgi, atbilstoši bibliotēkas mērķiem, funkcijām, par kurām mēs runājām.

Projekta dārgums, tā ekstravagance ir izmērāms ārkārtīgi konkrētos lielumos. Tas ir absolūts mīts sabiedrībā, ka Birketa projekts ir dārgāks par jebkuru citu autorprojektu. Pirmkārt, pats Gunārs Birkets, uzsākot projektēšanas darbus, ir atteicies no autora honorāra.

Otrkārt, šī projekta pašizmaksa ir aprēķināta, protams, ka šīs cenas parādīs tikai tendences, reālās cenas, par kādu būvuzņēmēji un kādas būs Latvijā tajā laikā, kad reāli notiks darbi, cenas, tas ir arī jautājums. Bet 2000.gada pārrēķini liecina, ka šī projekta kvadrātmetrs maksā Ls1100. Pašreiz Latvijā nav tādu standartu drošības prasību, adekvātu ēku ar kurām varētu salīdzināt. Pasaulē līdzīgas ēkas kvadrātmetra izmaksas ir starp 2000-3000 dolāru. Valdemāra centrs izmaksas kvadrātmetrā bija 850 dolāru, bet jāņem vērā, ka tur ir pavisam citas funkcijas; Latvijas Bankas būves kvadrātmetra pašizmaksa ir dārgākas kā bibliotēkas pašizmaksas. Tā kā es aicinātu nekultivēt šos mītus par stikla kalna dārdzību, viss ir ļoti konkrētos ciparos aprēķināts.

Juris Paiders: Vienu repliku. Es piekrītu, ka cilvēkiem varbūt ir vajadzīga bibliotēka, bet lauku cilvēkiem vajadzēs uz šo bibliotēku nokļūt, ja! Un lai nokļūtu uz turieni, viņiem vajadzīgi ceļi. Un ja nav ceļu, ja šogad plāno atjaunot tikai 150 km melnā seguma, tad jāiepērk arī helikopteri, ar kuriem nogādāt cilvēkus teiksim no Balviem. Ir lietas bez kurām nevar iztikt, un kā tad šie cilvēki nokļūs uz šo skaisto bibliotēku...?

Kārina Pētersone: Projekta bibliotēkas lietotāji būs katrs lasītājs katrā pagastā, kurās ar interneta pieslēgumu tiks savienoti visi publisko bibliotēku tīklā, caur kuru cilvēki, neizbraucot no pagasta, varēs iegūt informāciju. Un laukos ir ģimenēs bērni, kas turpina mācīties augstskolās, un augstskolu studenti, ka pierāda pasaules prakse, ir galvenie šo bibliotēku lietotāji. Mēs varam parēķināt, cik Rīgā ir augstskolas, šobrīd Nacionālā bibliotēkā ir divkāršojies apmeklētāju skaits, un 70% no visiem lietotājiem ir studenti, kas mācās Rīgas augstskolās.

Ingus Bērziņš: Es vēlreiz sarunu pārtraukšu ar sižetu no interneta diskusijas. Ir interesanti tas, ka, vērojot aptauju, kur 45% Interneta lietotāji bija teikuši, ka šis projekts ir vajadzīgs, tad tie, kas aktīvāk iesaistījās diskusijā un mēģināja argumentēt, izsakot komentārus, tad nu no 90 komentāriem, kurus mēs saņēmām, diemžēl, Paidera kunga pozīcijās bija, es nebaidīšos teikt, deviņi no desmit. Un tad varbūt tagad tādu rezumējošāku citātu tiem visiem pret, ko mēs šodien uzklausījām:

Vai projekts maksās tikai 80 milj.?
Vai vecais Stikla kalna projekts vēl dzīvs? Ir taču pagājuši jau 12 gadi un man šķiet, ka pasaulē kaut kas ir nedaudz mainījies, nedaudz attīstījies?
Kā lauku ļaudis varēs izjust šos labumus?
Ja nepietiks līdzekļi uzturēšanai, vai kalnu pārdos kazino īpašniekiem?
Kāpēc par hokeja halli ātri saprata, ka halli jāceļ daudz lētāk par 400 milj.?
Kāpēc manipulē ar vārdiem, sajaucot bibliotēku ar arhitektūras brīnumu?
Kāpēc jāceļ stikla kalns, ja nepieciešama moderna bibliotēka ar lasītavām daudzās pilsētās?
Kur tauta var iepazīties ar projekta biznesplānu?

Ingus Bērziņš: Ļoti daudz jautājumu, kas raksturo skepsi, kas daļā sabiedrības ir. Uz visiem mēs nevaram atbildēt. Mūsu raidījums tuvojas nobeigumam, tāpēc mani interesē par to, ko Paidera kungs jau minēja: Ka neatkarīgi no tā, ka finansējuma modelis ir cits, tomēr neizskatās ticami, ka no tā, kas tur ir minēts (dividendes par valsts kapitāla izmantošanu, Latvijas Bankas izmaksas par valsts kapitāla izmantošanu, lotorejas ienākumu nodokļi), neizskatās, ka tos 80 miljonus, kas šobrīd kā tāda “drafta” cena tiek nosaukta, varēs savākt...

Kārina Pētersone: Šobrīd ir paredzēts, ka pirmajiem diviem gadiem, kas ir būvlaukuma sagatavošanai, kompensācijām zemes īpašniekiem, iedzīvotāju izglītošanai tehniskā projekta pabeigšanai, kur ir paredzētu aptuveni 7 miljoni latu, nauda tiks ņemta no tiem līdzekļiem, kas tiks iegūti, privatizējot “Latvijas kuģniecību”, tas ir arī ierakstīts likumprojektā, un no naudas, kas pārsniegs jau budžetā paredzēto līdzekļu novirzi UMTS mobilo aparātu licences izsolei.

Projekts paredz arī budžeta līdzekļu piesaisti, un projektā ir tas formulējums par valsts un pašvaldību budžeta, no dāvinājumiem, tehniskās palīdzības. Ir paredzēts, ka tie maksājumi, kurus es minēju, atskaitot no Latvijas bankas un arī dividendes par valsts kapitāla izmantošanu, tiek plānoti kā uzkrājuma līdzekļi, lai veidotos garantijas kredītņemšanas gadījumā. Projektam ir vajadzīga nepārtraukta finansu plūsma, un, ja kredīts tiek ņemts, tad nepieciešams nodrošinājums pretī.

Ingus Bērziņš: Cik lielā mērā ir iespējams piesaistīt ne valsts budžeta līdzekļus, jo šie tomēr ir arī tādi kopējā katla ieņēmumi. Piemēram, Paidera kunga minētie UNESCO līdzekļi?

Kārina Pētersone: Mums ir tikai viens piemērs, pasaulē bez Nacionālās bibliotēkas ir atbalstīta tikai Aleksandrijas bibliotēka celtniecība. Mums šis piemērs varbūt nav tik veiksmīgs, jo tur bija iesaistītas arī bagātās arābu valstis, bet pie veiksmīgas sadarbības var rēķināties ar 25% no projekta kopapjoma.

Bet galvenokārt tie nebūs naudas ziedojumi, bet mums ir bijušas sarunas ar Ziemeļvalstu bibliotēku vadītājiem, kas ir runājuši ar savām valdībām - tie varētu būt dāvinājumi tieši bibliotēkas tehnoloģijas vaidā, tā varētu būt attiecīgu valstu palīdzība ar liftiem, ventilācijas sistēmām, tehnoloģijām, tie varētu būt valdību dāvinājumi konkrētā mantiskā formā, un likumā ir rakstīts, ka šāda tehniska palīdzība būtu atbrīvojama no muitas nodokļa.

Ingus Bērziņš: Un cik lielas iespējas ir kaut daļu no ieguldījumiem atpelnīt, jo ir tā skepse par to, ka kaut kā saimnieciskotu šo padarīšanu ir jāielaiž tur visādas saimnieciskas struktūras, tik minēts šis nievājošais vārds “ kazino”...

Kārina Pētersone: Kazino noteikti nē... Bibliotēkā būs paredzētas konferenču rīkošanas iespējas. Es nedomāju, ka tiešā veidā bibliotēka atpirksies. Protams, ka bibliotēkai būtu jāveido savi ieņēmumi, tā pat kā šodien to dara jebkurš muzejs un bibliotēka, izīrējot telpas sabiedriskiem pasākumiem. Igaunijas bibliotēkas piemērs rāda, ka tur ir starptautiski atzīta konfenču un dažādu sabiedrisko pasākumu rīkošanas vieta.

Ingus Bērziņš: Vai ir kāds pētījums, cik daudz no investīcijām var atpelnīt?

Kārina Pētersone: Domāju, ka vairāk jāskatās uz netiešo atmaksāšanos, kas ir izpētīta Zinātņu akadēmijas institūta pētījumā, kas bija valsts atmaksāts pētījums. Šī netiešā atmaksa nodokļu, darbavietu veidā, arī intelektuālā potenciāla paaugstināšanās veidā. Pasaulē viens ieguldītais dolārs mūsdienīgā bibliotēkā atmaksājas kā divi tautsaimniecībā... Daudz vairāk būtu jāskatās uz šo netiešo ietekmi un tautsaimniecību. Mēs, piemēram, esam panākuši, ka Nacionālā bibliotēka parādās Nacionālās attīstības plānā, jo saskaņā ar Nacionālo attīstības plānu, Nacionālās bibliotēkas mērķi atbilst vismaz 11 virzieniem kopējā valsts tautsaimniecības attīstībā. Tā ir uz zināšanām balstīta ekonomika, tā ir nacionālās būvniecības veicināšana.

Ingus Bērziņš: Paidera kungs, cik jūs pārliecina netiešās atmaksāšanās aspekts?

Juris Paiders: Redziet, tad jau sanāk, ka mums nav Nacionālās bibliotēkas. Cik man zināms, tā ir. Ja nebūtu mums bibliotēkas, mēs to uzbūvētu no jauna, tad tā atstātu milzīgu ietekmi gan uz tautsaimniecību, gan uz izglītību. Mums ir ļoti laba bibliotēka universitātē, mums ir labi fondi Nacionālajā bibliotēkā. Bibliotēkas jau ir, tā nerodas no jauna, vienkārši pārbrauks no vienām telpām uz citām, ar situāciju, ka viņi pēdējos 10 gadus nav pilnībā nokomplektējuši fondus naudas trūkuma dēļ... Kāds tautsaimniecības efekts...!?

Kārina Pētersone: Ļaujiet es jums izstāstīšu... Šobrīd miljons latu tiek tērēts 300 lasītāju darba vietām, tā summa pēc jaunās bibliotēkas uzcelšanas derēs 1200 lasītāju vietām. Tur ir ekonomiskas efekts.

Ingus Bērziņš: Paldies jums, mēs vēl varētu diskutēt ilgi, jo ir daudz aspektu neizrunātu. Bet diemžēl mūsu ētera laiks ir beidzies. Paldies jums par diskusiju, paldies skatītājiem, ka skatījāties. Tiksimies nākamo pirmdien!