Pasaules kontekstā diskusijām par parlamentu atlaišanu sekojuši "lieli vēsturiski satricinājumi", piemēram, Čārlzam I pēc neveiksmīgā mēģinājuma panākt šīs institūcijas atlaišanu nocirsta galva, Francijā šādam mēģinājumam sekojusi Lielā Franču revolūcija un arī Krievijā cara Nikolaja II šāda veida iniciatīva beigusies ar revolūciju un represijām.
Pleps uzsvēra, ka tas ir "ass instruments", ko vajag prast pielietot. Ieskicējot citu valstu likumdošanā noteiktos parlamenta atlaišanas veidus, viņš norādīja uz atšķirīgo Latvijas situāciju, kad vienīgās tiesības rosināt parlamenta atlaišanu paredzētas prezidentam. Pleps uzsvēra, ka Saeima līdz šim vēl ne reizi nav tikusi atlaista.
Savukārt Endziņš pauda viedokli, ka iecerētais papildinājums kalpos drīzāk kā "tvaika vārstulis", kas politiķiem liks kritiskāk vērtēt savu rīcību, kā arī veidot dialogu ar sabiedrību, zinot, ka, ja šī dialoga nebūs, pār viņu galvām "ir šis Damokla zobens".
Bijušais ST vadītājs arī apšaubīja iespēju, ka "sīkpartijas", kam vēlēšanās nebija izdevies pārvarēt 5% barjeru, varēs savākt nepieciešamās iedzīvotāju balsis un rosināt Saeimas atlaišanu.
Endziņš atzīmēja, ka kritēriju, pie kādiem var atlaist parlamentu, pasaulē faktiski nav. Savukārt Pleps, norādot uz Ukrainas pieredzi, minēja, ka, mākslīgi radot šādus kritērijus, var "uzkāpt paši sev uz kājām". Viņš gan norādīja uz otru iespēju - gadījumā, ja iniciētā procedūra izgāzīšoties, tikšot uzskatīts, ka pašreizējā Saeima var turpināt darbu.
Pleps atzina, ka gadījumā, ja ir nepieciešams drošības mehānisms, tad piedāvātās izmaiņas ir labas.
Iecerēto grozījumu autori paredzējuši, ka Satversmes 78.pants grozījumu pieņemšanas gadījumā noteiktu: "Ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības iesniegt Valsts prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu, likuma projektu, lēmuma projektu par Saeimas atlaišanu, kuru prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai."
Savukārt Satversmes 79.pants grozījumu pieņemšanas gadījumā paredzētu: "Tautas nobalsošanai nodotais Satversmes pārgrozījums ir pieņemts, ja tam piekrīt vismaz puse no visiem balsstiesīgiem. Tautas nobalsošanai nodotais likumprojekts, lēmums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām šīs dalības nosacījumos, lēmums par Saeimas atlaišanu ir pieņemts, ja balsotāju skaits ir vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un ja vairākums ir balsojis par likumprojekta pieņemšanu, Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām šīs dalības nosacījumos, Saeimas atlaišanu."
Zvērināts advokāts Lauris Liepa atzīmēja, ka tauta savu tiesību aizstāvēšanai varētu aktīvāk izmantot referendumus, tostarp pašvaldību līmenī, taču atturējās paust konkrētu pozīciju Saeimas atlaišanas jautājumā.
Latvijas Universitātes mācībspēks Mārtiņš Mits diskusijas dalībniekiem uzdeva jautājumu, vai ir definēts paredzamo Satversmes grozījumu mērķis, uz ko saņēma diskusijas vadītāja žurnālista Jāņa Dombura atbildi, ka visu laiku tiekot runāts par tautas spiediena paaugstināšanu. Savukārt Plepa referāta prezentācijas noslēguma slaidā bija redzama fotogrāfija no šā gada oktobra notikumiem pie Saeimas, kuru rotāja uzraksts "Veiksmīgu Saeimas atlaišanu!".
Kā vienu no pašreizējās likumdošanas robiem juristi minēja to, ka nav pateikta kārtība, kādā atlaistais parlaments "pazūd".
Tāpat neesot skaidrs, kādas sekas ir prezidentam. Patlaban Satversmes 50.pants noteic, ka tad, ja tautas nobalsošanā vairāk nekā puse no nodotām balsīm izsakās pret Saeimas atlaišanu, tad Valsts prezidents uzskatāms par atlaistu un Saeima ievēl jaunu prezidentu uz atlaistā prezidenta atlikušo pilnvaru laiku.
Tāpat diskusijas raisījās ap to, kādas šajā kontekstā būtu Satversmes tiesas kompetence un kādi jautājumi tai būtu skatāmi, kā arī tika skarti jautājumi par iespējamo vēlēšanu sistēmas maiņu.